Ļaujas tagadnei un nākotni vēl neplāno

2010. gada 28. augusts 00:01

Par savām mājām pļaviņietis Kaspars Kokins var uzskatīt gan Latviju, gan Somiju, kur pabeidza vidusskolu. 1. septembri viņš atkal sagaidīs Somijā, jo tur studē. Šovasar viņš vairāk laika pavadīja mājās, tāpēc aicināju uz interviju, jo interesanti bija uzzināt, kā klājies citā valstī. Kaspars patīkami pārsteidz ar savu vienkāršību, atvērtību un erudīciju, kas raksturīga izglītotiem cilvēkiem. Mūsu sarunā viņu uzrunāju ar draudzīgo “tu”.

Mērķis — veicināt inteliģenci
— Ar ko šobrīd nodarbojies?
— Pabeidzu pirmo kursu Ziemeļkarēlijas Politehniskajā universitātē Joensū Somijā, kur studēju uzņēmējdarbību. Tagad esmu praksē Latvijā saistībā ar Somijas uzņēmumu, kas nodarbojas ar mēbeļu izgatavošanu. Zināju, ka šo vasaru pavadīšu Latvijā, tāpēc piedāvāju praksi iziet te, un šīs firmas pārstāvji piekrita.
— Somijā esi nodzīvojis jau vairākus gadus. Kāpēc savulaik izvēlējies mācīties šajā valstī?
— Kad vēl mācījos vidusskolā Pļaviņās, trenējos biatlonā trenera Jāņa Eiduka vadībā. 9. klasē kopā ar dažiem audzēkņiem aizbraucām uz pirmo sniegu Somijā. Izdevās vienoties, un divus mēnešus mēs tur trenējāmies un paralēli mācījāmies. Man Somijā iepatikās. Kad atgriežos Latvijā, domās bieži biju tur. Tad kopā ar treneri, vecākiem un maniem atbalstītājiem no sporta kluba “Juko” un Madonas nolēmām, ka man vajadzētu turpināt mācīties un trenēties Somijā. Pēc 10. klases beigām to arī izdarīju un Somijas pilsētā Vuokati mācījos “Sotkamon Lukio” vidusskolā ar sporta novirzienu. Tā bija jauna programma, ļaujot sportistiem apvienot mācības ar treniņiem. Skolā pavisam bija trīs programmas: pirmā — standarta, otrā — somu skolēniem, kuri nodarbojas ar sportu, un trešā, kurā mācījos arī es, — paralēli somu mācību programmai apguvām Pasaules koledžas izglītību. Šī sistēma radīta Anglijā saistībā ar angļu diplomātiju, lai skolēnus jau no mazotnes radinātu runāt angliski. Tādas programmas darbojas daudzās valstīs ar mērķi veicināt inteliģenci katrā konkrētajā vietā. Šādu izglītību var iegūt arī laikam divās Latvijas skolās, bet tā ir par maksu. Somija, iespējams, ir vienīgā valsts, kur par to nav jāmaksā.
— Tomēr par pārējo jāmaksā pašiem skolēniem. Vai tas ir dārgi?
— Dzīvošanai un ēšanai kopā iznāk ap 500 eiro mēnesī. Ja esi sportists, tas visu vēl sadārdzina, jo nepieciešams arī inventārs un citas lietas.
Jāapgūst arī dzimtā valoda
— Kā izdevās iestāties šajā skolā?
— Pieteicos un iestājeksāmenu darbu uzrakstīju labi. Skolā jau zināja, ka mācīšos sporta novirziena programmā, tā ka grūtību nebija.
— Laikam jau iepriekš labi zināji angļu valodu, ja tik droši devies mācīties uz citu valsti?
— Tā nebija. Pirms braukšanas gan vairāk palasīju un pamācījos. Labi, ka vidusskolas pirmajā gadā Somijā dzīvoju pie kādas vecākas kundzes. Man bija, ar ko runāt angliski, un paralēli viņa man mācīja arī somu valodu.
— Vai proti runāt arī somiski?
— Akadēmiskā līmenī noteikti nē, bet sadzīvē visu saprotu un runāju. Vidusskolā mums arī nemācīja somu valodu. Sākumā pats apmeklēju kursus, bet, tā kā bija intensīvi treniņi, nevarēju visu apvienot.
— Skolā mācījās skolēni no dažādām valstīm?
— Pārāk daudznacionāli nebijām — viena meitene no Lielbritānijas, Vācijas, Japānas, daži krievi, igaunis. Sākumā skolā bijām četri latvieši. Tā ka vientuļš nejutos, jo vienmēr kāds no Latvijas tur mācījās. Sākumā bija neierasti, jo mācības notika angļu valodā. Pirmo gadu vairāk apguvām angļu valodu, paralēli, protams, mācījāmies arī pārējos priekšmetus. Mācības pirmajā gadā nesagādāja grūtības, jo Latvijā bijām tikuši tālāk. Nākamajā klasē Somijā vajadzēja izvēlēties sešus mācību priekšmetus, kurus apgūt augstākajā un kurus standarta līmenī. Augstākais nozīmē, ka to māca augstskolas pirmā kursa līmenī. Es izvēlējos tādā veidā apgūt fiziku, angļu valodu, biznesa menedžmentu, matemātiku, psiholoģiju un latviešu valodu. Tāds bija noteikums, ka skolēni no ārvalstīm apguva arī savu dzimto valodu. Šajā priekšmetā vajadzēja rakstīt vairākus referātus, kurus nosūtīja un laboja Latvijas Universitātē.
—Un kā tos novērtēja?
— No septiņām ballēm ieguvu sešas.
Sportā ietur pauzi
— Kāda skolā bija sportiskā dzīve?
— Somijā trenējos pie ļoti augstas klases trenera — Anatolija Khovanseva, kurš olimpiskajās spēlēs Lillehammerē un Nagano vadīja Krievijas izlasi biatlonā. Viņa audzēkņi ir arī pazīstamie krievu biatlonisti Sergejs Rožkovs un Pāvels Rostovcevs. Tā bija laba pieredze, ko par naudu nenopirksi.
— Vai šobrīd arī sporto?
— Vidusskolas pēdējā gadā pārāk daudz trenējos, un tas organismam radīja pārslodzi. Tāpēc kādu laiku vajadzēja atpūsties. Tagad vēl neesmu izlēmis — atgriezties sportā vai nē. Ir sāktas studijas, un tad jau nākotne pati rādīs, kā labāk. Kā teicis kāds cits — inteliģentam pietiek ar mājienu, bet muļķībai ar neveiksmi, lai saprastu kļūdu.
— Savulaik jau agri sāki sportot?
— Skolas laikā Pļaviņās sāku trenēties vieglatlētikā Inetas Kravales vadībā. Līdz 10. klasei Latvijā biju vairākkārtējs čempions biatlonā savā grupā. Padevās, un iepatikās arī uzvaras garša, tāpēc turpināju iesākto. Ja es nenodarbotos ar sportu, tad jādomā, ko es darītu. Man ir grūti nosēdēt uz vietas, jo vajag būt kustībā.
Slēpo arī vasarā
— Kāda bija skolas sadzīve ārpus mācībām?
— Vidusskolā režīms bija strikts. Arī kopmītnēs nebija pieņemami lietot alkoholu vai darīt citas neatļautas lietas. Zinu, ka dažus snovbordistus izslēdza no skolas, jo viņu istabiņās atrada alus skārdenes. Vidusskolās nerīko arī diskotēkas kā pie mums. Visi pasākumi, šķiet, tādos kā “rāmjos”, arī cilvēki ir nosvērti. Tur valda uzskats, ka skola ir vieta, kur mācīties, nevis izrādīties. Doties izklaidēties vai nē, ir katra brīva izvēle, bet ar sportu tas ne vienmēr savienojams, jo slodze jau tā bija liela. Arī sezona ilga gandrīz visu gadu, jo Vuokatī var slēpot arī vasarā speciālā sniega tunelī. Karstā laikā gan tas ne vienmēr bija labi veselībai.
— Kāds tev izveidojies priekšstats par somiem?
— Somi noteikti nav vēsi cilvēki, kā par viņiem daudzi domā. Drīzāk gan dedzīgi un pat karstasinīgi. Esmu ievērojis, ka somiem ir grūti atrast draugus. Toties viņi ir ārkārtīgi godīgi. Piemēram, Latvijas skolās špikošana ir ierasta lieta. Kad sāku mācīties Somijā, arī es to mēģināju darīt. Tad vairāk nekā puse klases skolēnu pacēla rokas, aizrādot, ka tas latvietis tur, tajā solā, noraksta uzdoto. Pēc tam man neko tādu vairs negribējās darīt. Arī eksāmenā telpā ir četras novērošanas kameras, soli atstatu cits no cita, bet palīglīdzekļus vajadzēja atnest jau nedēļu iepriekš. Pēc tāda pārbaudījuma tad patiesi var novērtēt, kas tev “galvā”. Arī eksāmenu darbus nelabo turpat. Piemēram, manu fizikas darbu varēja pārbaudīt Austrālijā, bet psiholoģijas — Amerikā.
Latvijā nenovērtē
— Esi ieguvis starptautiski atzītu diplomu. Kāpēc nolēmi turpināt studēt Somijā?
— Pēc vidusskolas meklēju iespēju iestāties arī kādā Latvijas augstskolā, bet sapratu, ka te tomēr nenovērtē izglītības dokumentu, kas iegūts ārvalstīs. Turklāt nejutu perspektīvu. Somijā trīs gadus jau biju nodzīvojis, un vide šķita ierasta. Kāda jēga man bija mācīties trīs gadus angļu valodā, ja Latvijā nav, kur lietot? Kad kārtoju iestājpārbaudījumus Ziemeļkarēlijas augstskolā, man jautāja, ko es tur darot, jo ar manu diplomu visā pasaulē ir “zaļā gaisma”! Diemžēl Latviju tas nepārliecināja.
Meklē jaunas idejas
— Kādas ir studijas augstskolā?
— Tur teorija cieši saistīta ar praksi. Dažādi uzņēmumi augstskolai pasūta pētnieciskos darbus. Tas ir arī interesantāk. Ja Latvijā teic, ka vajag vairāk inženieru, tad Somija šim posmam ir garām. Šobrīd viņiem nepieciešamas arodskolas un tehnikumi, cilvēki, kuri praktiski var kaut ko saražot, tā dēvētās “zeltas rokas”. Šajā valstī daudz strādā inovatīvi — izdomā un meklē jaunas idejas. Mēģina salikt kopā neiedomājamas lietas. Piemēram, riteni un šīferi, pētot, kā tas varētu “sastrādāties”. Pilsētā, kurā mācos, kādam vīrietim reģistrēts vismaz 200 patentu. Somi ir cilvēki, kuri domā par nākotni.
— Vai paralēli studijām arī strādā?
— Jāraugās, kāds būs mācību grafiks, bet plānoju sameklēt kādu darbu nepilnu slodzi. Kad iepriekš meklēju darbu, man nebija autovadītāja apliecības, jo tur to iegūt ir dārgi, bet uz Latviju neiznāca atbraukt. Tāpēc vajadzēja attiekties no vairākiem darba piedāvājumiem. Arī skola piedāvā dažādas iespējas. Turklāt, kad pabeidz augstskolu, tavu CV automātiski iekļauj reģistrā Somijā, ko izmanto arī darba devēji.
— Vai esi pieradis pie somu ēdieniem?
— Sākumā bija grūti, bet tagad viss normāli. Tomēr, ja man jāizvēlas, tad labāk maltīti ieturu krievu, nevis somu restorānā. Vairāk gan gatavoju pats, ko man patīk darīt.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Nākotnē raugos pozitīvi, bet neko daudz neplānoju. Tad jau laiks rādīs, kā labāk rīkoties.
— Kā pavadi laiku Latvijā?
— Draugi, kuri arī nodarbojas ar sportu, man neļauj garlaikoties. Man prieks, ka šajā jomā viņi attīstās un iet uz priekšu. Varu palīdzēt ar padomu un arī pats daudz no viņiem mācīties.
***
Jautāju Kasparam arī par meitenēm. Vai šajā ziņā sirds vairāk velk uz Latviju vai Somiju? Kaspars pasmaida, brīdi padomā un teic, ka īsti nezinot, ko atbildēt. Vienojamies, ka šis jautājums paliek atklāts.

VĀRDS, UZVĀRDS:
Kaspars Kokins.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1989. gada 19. februāris, Pļaviņas.
DZĪVESVIETA:
Pļaviņas un arī Joensū
pilsēta Somijā.
GIMENE:
neprecējies.
IZGLĪTĪBA:
studē Ziemeļkarēlijas
Politehniskajā universitātē Somijā.
HOROSKOPA ZĪME:
Zivis.
VAĻASPRIEKS:
atpūta dabā, dejošana
un kulinārija.

Jānis Eiduks,
Kaspara
bijušais treneris biatlonā

— Var tikai apbrīnot Kaspara mērķtiecību, jo ne katrs spētu to visu paveikt. Viņš ir cilvēks ar augstu atbildības izjūtu. Ja ko apsolījis, noteikti to izdarīs. Var vēlēt viņam tikai veiksmi.

Staburags.lv ARHĪVS

Ļaujas tagadnei un nākotni vēl neplāno

Kategorijas