“Es gribētu, lai mamma ir šoferīte!”

2010. gada 28. augusts 00:01

Staburaga pagasta “Stabiņu” mājas par savām jau desmit gadu sauc rīdziniece Ilze Ozoliņa. Te kopā ar vīru Jāni iekārtota omulīga ģimenes māja, iekopta saimniecība, un nu bijusī rīdziniece, kura augusta nogalē svin pusapaļu jubileju, saka: “Nevaru iedomāties, ka būtu jādzīvo pilsētā, dzīvoklī.”

Plašajā pagalmā jaunā saimniece iekopusi rožu dobi, nostāk vējš rotaļājas koka šūpolēs, kurām līdzās iekopts dekoratīvo kokaugu stādījums. Mājas priekšā zarus kā sargājošas rokas pāri izpletis simtgadīgs ozols, bet par to, ka esam īstā latviešu sētā, liecina garā koka mastā plīvojošais sarkanbaltsarkanais karogs. Tā izskatās “Stabiņu” sētsvidū.
Par sevi, ģimeni, pilsētnieku spēju iejusties lauku sētā, Ilze stāsta, gatavojot pusdienas ģimenei — cepot pankūkas. Viņa cep trijās pannās uzreiz, un smaržo visa virtuve. Te grozās Mīcīte ar saviem pūkainajiem kaķēniem, lielā būrī draudzīgi rosās papagaiļu korellu pāris, bet pie lielā virtuves galda iekārtojas abas Ilzes meitas — Guna un Dita.
“Pie jūras dzīve mana”
Ilze ir rīdziniece, visu apzinīgo mūžu dzīvojusi un mācījusies Rīgā. “Mana bērnība aizritēja Pār-daugavā,” stāsta “Stabiņu” saimniece. “Vasaras pavadīju Salacgrīvā pie vecāsmātes, tur iemācījos dārza darbus, tur dzīvojot īpaša man kļuva jūra. Kad jautā, kura ir mana mīļākā dziesma, atbildu — “Pie jūras dzīve mana”. Tagad Ilzes ģimene uz Salacgrīvu dodas apciemot Gunas un Ditas vectēvu.
“Rīgā mācījos 4. vidusskolā, pēc tam izvēlējos apgūt šuvējas arodu. Šūt man patika, bet tagad vairs to nedaru. Tur vajag precizitāti un pedantismu,” teic Ilze un veikli apgriež zeltaino pankūku. Pienāk Mīcīte ar kaķēniem, viens mazulis pelēkzils, pūkains, otrs —melnbalts ar īpaši kuplām ūsām. Saimniece noraugās kaķēnos un saka: “Necēlās roka laist “jūrskolā”, tā viņi te palika.”
No Rīgas uz laukiem
Kad Ilze bija apguvusi šuvējas prasmes, viņa iestājās Rīgas Tehniskās universitātes Mašīnzinību fakultātē. “Tur iepazinos ar puisi, kurš darbojās zemessardzē,” atceras jubilāre. “Viņš arī mani ieinteresēja, un es tā aizrāvos, ka iestājos zemessardzē.” Ilzes pienākumos bija veikt dienesta izmeklēšanas. “Man bija jāzina, kāda noskaņa, kāds garastāvoklis valda bataljonā,” stāsta staburadziete. “Tobrīd biju nobijusies, jo domāju, ka neviens man vairs neuzticēsies. Biju pa vidu starp darbiniekiem un komandieriem. Tomēr bija mierīgi un labi.”
Pirms desmit gadiem jaunajā ģimenē pieteicās pirmais bērns — Dita, un tas bija kā pamudinājums uz laiku aiziet no Rīgas, no zemessardzes, un Ozoliņi pārcēlās uz “Stabiņiem”. “Devos projām ar domu, ka atgriezīšos,” saka bijusī rīdziniece.
Laiks, ko Ilze aizvadīja Rīgā un zemessardzē, bija interesants, tomēr viņa tagad ar pārliecību teic, ka šī joma sievietēm neder. “Tas nav piemērots sievietei. Sieviete ir dzīvības devēja, māte. Viņai nav jāskrien un jāšauj. Sieviete ir sieviete, viņai jābūt sievišķīgai. Tas bija mācībās — šaušana, rakšana, pārgājieni pa mežu, bet, ja tas jādara pa īstam — jānošauj?”
Laiks darbam, laiks atpūtai
Ilze stāsta, ka sākums laukos bijis pagrūts. Lauku darbi gluži sveši gan nebija, bet lopiņi bija kas pilnīgi jauns. “Piedzima teliņš, vet-ārsts saka — tagad gotiņa jāieslauc, mēs ar vīru saskatāmies — slaukt neprotam!” smejas Ilze. “Man ir ļoti labas kaimiņienes, nekad neliedz padomu, ja kaut ko jautāju. Esmu ļoti priecīga par to, ka apkārt tik labi cilvēki.” Darba laukos ir daudz — vasarā no rīta līdz vakaram, ziemā mazāk, tomēr laiks atliek arī kultūras baudīšanai un vaļaspriekiem. Ģimene apmeklē teātra izrādes Rīgā, kultūras pasākumus Aizkrauklē. Pērnajā ziemā Ilze aizrāvās ar snovbordu. “Arī Jānim iepatikās, jācer, ka šī ziema būs sniegaina,” teic Ilze.
Karatē un mašīnas
Dzīvojot Rīgā, Ilze piecus gadus apguva karatē cīņas mākslu. “Karatē treniņi bija tas, kas te, laukos, ļoti trūka,” saka Ilze. “Karatē iemāca ne tikai kauties, bet veido arī nostāju, raksturu. Izpratni, ka no situācijas jāprot iziet paceltu galvu, lai neviens nepieskaras, lai esi tāds, ka cilvēkam bail tev nodarīt pāri. Attīsta iekšējo spēku. Pie fiziskā spēka jāķeras tikai tad, kad citas iespējas vairs nav.”
Ilzei ļoti patīk braukt ar mašīnu, vadītājas apliecībā ir B un C kategorija. “Gribētu jau visas kategorijas,” smejas jubilāre.” Vēlos iegūt autobusa vadītājas apliecību, bet nav laika.” “Es gribētu, lai mamma ir šoferīte,” paziņo Guna, “jo skolas šoferītis ir slikts, neļauj skraidīt pa autobusu.”
Kopā pie lielā galda
Neatņemams vakara rituāls ģimenei ir kopīga grāmatas lasīšana. “Lasām Harija Potera septīto grāmatu,” saka Ilze. “Sesto,” iebilst Guna. Lai pierādītu savu vārdu patiesumu, viņa dodas noskaidrot, kuru grāmatu īsti lasa. Izrādās, meitenei taisnība. “Spītīga, bet nu ikviens cilvēks ir spītīgs,” smaida Ilze. “Guna šodien paziņoja, ka nebraukšot peldēt, jo tur esot jādara, ko liek treneris. Peldēt patīk, bet klausīt ne.”
***
Mīklas bļoda tukša, pankūkas galdā, saimniece aiziet pēc ievārījuma. Omulīgajā virtuvē pie galda iekārtojas visa ģimene. “Lielo galdu taisīja tētis,” saka Guna. “Nekad nevarējām visi sasēsties, tagad gan varam.”

Staburags.lv ARHĪVS

“Es gribētu, lai mamma ir šoferīte!”

Kategorijas