Jātrenē gan muskuļi, gan prāts

Brigita Krauze, Aizkraukles novada sporta skolas direktore

2010. gada 31. augusts 00:01

Pagājusī nedēļa sākās ar zīmīgu atceres dienu — pirms vairāk kā 20 gadiem cilvēki vienojās Baltijas ceļā. Tolaik man pašai neizdevās piedalīties šajā akcijā, bet daudzi mani draugi un paziņas turp devās.

Tobrīd cilvēkiem tas bija vajadzīgs, jo deva iedvesmu nākotnei. Turklāt toreiz ticējām visam. Tikai žēl, ka pie varas esošie nespēja šo “noti” noturēt. Dažkārt domāju — ja apkopotu datus, cik no tiem cilvēkiem, kuri piedalījās šajā akcijā, tagad ir Latvijā, iespējams, lielu daļu no viņiem te vairs nesastaptu. Man šķiet, nav neviena cilvēka, kuram kāds no ģimenes nestrādātu ārzemēs. Nav citas iespējas izdzīvot.
Tomēr esmu pārliecināta: jauns Baltijas ceļš būtu iespējams, ja cilvēki justu tādu nepieciešamību. Vienojošus brīžus vajag arī tagad. Viens no pozitīviem piemēriem ir Likteņdārzs, kas top Koknesē. Arī pagājušās nedēļas nogalē notika labdarības pasākums tā izveidei. Cilvēki atbalsta šo ideju, nedomājot, ko viņi no tā iegūs un kas viņiem par to būs.
Mani ļoti aizkustina dažādas labdarības akcijas, īpaši, kad jāziedo līdzekļi bērniem. Kaut vai piezvanot ziedojumu tālrunim, jūties, ka esi ko labu paveicis. Briesmīgi, ja vienīgā vērtību mēraukla ir nauda, un patīkami apzināties, ka ir cilvēki, kuri otram spēj darīt labu, nesaņemot par to atlīdzību.
Nesen izskanēja ziņa, ka pirms dažām dienām arī Aizkraukles slimnīcas ārsti atsaukušies nelaimē nonākušu cilvēku lūgumam un bez samaksas no slimnīcas Polijā palīdzējuši pārvest uz Latviju vīrieti, kurš jau vairākus mēnešus ir komā. Apsveicama rīcība.
Par lielo politiku gan ikdienā daudz negribas domāt. Kad skatos ziņas televīzijā, dažkārt garastāvoklis sabojāts visai dienai. Tad rodas bezspēcība, jo iedzīvotāji jau šos procesus nevar ietekmēt. Pateicoties žurnālistiem, sabiedrība uzzina daudzas lietas, ko citi vēlējušies noklusēt. Politika, manuprāt, ir tik miglaina lieta, kurā neko skaidri nevar zināt. Es patiesi cienu aizkrauklieti Leonu Līdumu, kurš spēja aiziet no lielās politikas. Domāju, viņš savulaik uz Saeimu devās ar lielu apņemšanos un cerībām kaut ko paveikt, bet vīlās. Aizkrauklē viņa darbs noteikti ir daudz nozīmīgāks nekā Rīgā. Daudzi gan turpina sēdēt savās vietās, lai arī nav saprotams, kāds no tā labums. Kaut gan — kāpēc gan to nedarīt, ja par to maksā!
Klāt jaunais mācību gads. Arī Aizkraukles novada sporta skola turpinās iesākto un uzņems jaunus audzēkņus. Pagaidām gan nevar precīzi pateikt, kā veidosies grupas. Pēdējā laikā tā bijis — pavasarī viss vēl kārtībā, bet rudenī vairāku audzēkņu trūkst, jo cilvēki maina dzīvesvietu vai rodas citi apstākļi. Jābūt elastīgiem. Tāpat kā līdz šim sporta skolā būs vismaz 40 mācību grupu dažādos sportaveidos. Iepriekš valdība krietni “nogrieza” finansējumu treneru algām. Tad vairāki treneri aizgāja no darba, un par trešdaļu samazinājās audzēkņu skaits. Tagad situācija ir stabilizējusies. Izglītības ministrija sola naudu iepriekšējā gada apmērā, pašvaldības mūs atbalsta un apmaksā sacensību un saimnieciskos izdevumus. Jauno mācību gadu sākot, esam pozitīvi noskaņoti.
Šī vasara pagāja, piedaloties daudzās sacensībās dažādās Latvijas pilsētās, jo vieglatlētiem vasara ir aktīvākā sezona. Arī citu sportaveidu pārstāvjiem bija iespēja sacensties. Šovasar notika Jaunatnes olimpiskās spēles. Arī mūsu sporta skolas audzēkņi piedalījās atlases sacensībās, lai tiktu uz šo pirmo lielo pasaules sporta forumu. Šoreiz vēl neizdevās.
Var teikt, ka bērni labprāt nodarbojas ar sportu, bet vairāk viņus saista sportaveidi, kuros var gūt lielāku emocionālo baudījumu, — komandu spēles. Individuālos sportaveidus biežāk izvēlas tie, kuri grib sevi apliecināt konkrētā jomā. Bieži vien, kamēr bērnam tā ir izklaide, viņš ar sportu nodarbojas labprāt, bet, tiklīdz jāsāk regulārs darbs, tā interese zūd. Bērni šobrīd pārslogoti ar informāciju, un nereti viņiem trūkst vecāku pozitīvā piemēra. Kad runā par izglītību un audzināšanu, dažkārt piemirst ļoti svarīgu faktoru — ģimeni. Ir bērni un jaunieši, kuri sāk nodarboties ar kādu sportaveidu draugu vai paziņu ietekmē, tomēr, manuprāt, lielākā nozīme ir tieši ģimenei. Esam novērojuši, ka bērni, kuru vecāki seko līdzi viņu gaitām, paliek sportā, bet citiem šī interese nav tik noturīga. Mani pārsteidz, ka ir bērni, kuriem nav nekādu interešu, un viņi nepiedalās nevienā pulciņā. Pati pagājušajā gadā strādāju skolā un daudz nācās runāt ar 9. klases skolēniem. Vairums atzina, ka vienīgais, kas viņus visvairāk saista, ir pavadīt laiku kopā ar draugiem.
Kaut kur lasīju, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir skolas, kur katram skolēnam jāiemācās spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Ne visi šo prasmi vēlāk izmantos, bet kādam tas, iespējams, būs pamudinājums apgūt to pamatīgāk. Nereti skolēni aizbildinās, ka vienu vai otru mācību priekšmetu dzīvē nevajadzēs. Piemēram, augstāko matemātiku praktiski varbūt arī nelietos, bet prāta attīstībai tā vajadzīga. Cilvēkam sava erudīcija jāattīsta. Ne jau tikai muskuļus stiprina trenējot, arī prāts jātrenē.

Staburags.lv ARHĪVS

Jātrenē gan muskuļi, gan prāts

Kategorijas