Didzis tic, ka atgūs acu gaismu

2010. gada 4. septembris 00:01

519

Mūsu vidū ir daudz cilvēku ar īpašām vajadzībām, taču daļai sabiedrības viņi rūp visai maz. Daudziem šķiet, ka tā ir cita pasaule un ar visu jātiek galā tikai piederīgajiem un profesionāļiem. Pēc avārijas koknesietis Didzis Bērziņš jau vairākus gadus ir neredzīgs. Taču tā vietā, lai norobežotos no pārējiem, draugu iedrošināts, viņš nevairījās sabiedrības. Var apbrīnot Didža optimismu, gribasspēku un mērķtiecību, ar kādu viņš dzīvo. Jau vairākus gadus Didzis strādā par masieri, bet brīvajā laikā slēpo, brauc ar laivu, peld un nodarbojas ar citām aktivitātēm.

Par Didzi Bērziņu uzzināju no paziņām. Norunājām tikties Didža darbavietā Koknesē. Savu sarunbiedru sastopu pie durvīm. Laipni smaidot, viņš sveicienam sniedz roku. Stiprs cilvēks — tā noprotu pēc stingrā rokasspiediena. Nelielajā dzeltenīgi izkrāsotajā telpā pamanu arī mūzikas centru, vingrošanas sienu.
Nelaime kā mācībstunda
— Esat koknesietis?
— Piedzimu Ērgļos, kādu laiku dzīvoju Iršos, bet nu jau astoņus gadus mitinos Koknesē. Kāpēc pārcēlos? Izjuka ģimene. Patiesībā man nāca viss kopā — pēc avārijas strauji sāka pasliktināties redze, pajuka ģimene, piedevām vēl nepabeidzu uzcelt māju. Avārijā nesalauzu ne kauliņa, toties sastiepu saites, bija smadzeņu satricinājums, bet vispār palaimējās, varēja būt sliktāk.
— Kā atguvāties pēc notikušā?
— Sākumā dzēru, nelīdzēja, kļuva vēl sliktāk. Saņēmos. Nelaimes gadījumu uztvēru kā dzīves mācībstundu. Mani saista ezotērika, un tagad tajā labi orientējos, izprotu, kas un kā notiek. Ja neredzu, tad man jāsaprot, kāpēc. Avārija bija tikai fizisks iemesls, īstais meklējams pavisam citur. Domām ir liels spēks, un visam ir sekas. Mūsu dzīvē liela nozīme ir ne tikai sastaptajiem cilvēkiem, bet arī notikumiem. No katra varam kaut ko mācīties, aizgūt. Kā saka, ej un lasi ceļa zīmes, tad pa dzīvi ir vieglāk “stūrēt”. Arī pēc avārijas bija līdzīgi. Sapratu, ka dzīvē nav nejaušību, visam ir savs iemesls. Ātri apjautu, kur man jāiet un kas jādara. Izmācījos par masieri un sāku strādāt. Agrāk biju fiziski spēcīgāks, tagad esmu stiprs arī garā.
Ziemā slēpes, pavasarī laiva
— Stāsta, ka jūs pat sportojat?
— Esmu par kustīgu dzīvesveidu. Kā saka, kur nekustas, tur pat ūdens sāk smakot. Strādājot par masieri, darbs ir telpās, un tas nav veselīgi. Protams, var apmeklēt sporta zāli, bet ko dod nodarbības telpā? Veselīgākas ir aktivitātes svaigā gaisā. Galvenais, lai ar minimāliem līdzekļiem var panākt maksimālo efektu. Agrāk slēpoju, bet neredzot vajadzēja mācīties no jauna, taču ar citādām slēpēm. Slēpošanā ir noticis liels tehnisks progress. Slēpoju gan pa zināmiem ceļiem, gan pie drauga Ingus “Jaujās” Bebros.
Pavasarī no slēpēm pāreju uz laivu. Pa tā sauktajām Brāžu krācēm ar domubiedriem laivojam no Ērgļiem līdz pat Emmas dzirnavām. Mēģinājām arī pa Pērsi, bet šī upe ir neizbraucama. Vēl arī peldu, braucu ar velosipēdu.
Interneta “skaistulītis” diviem
— Braucat ar velosipēdu?!
— Jā. Biju “izštukojis”, kā paralēli varētu savienot divus velosipēdus, bet draugi manu ideju noraidīja. Taču ir tandēmvelosipēds, kas paredzēts diviem. Veikalā tādu praktiski nav, tāpēc dēls Oto palīdzēja izvēlēties internetā. Sazinājos ar pārdevēju un tiku pie sava “skaistulīša”. Velosipēds ir ļoti līgans, līdzīgi kā volga, tikai grūti veikt uzrāvienu. Protams, ar šo braucamo ir grūtāk manevrēt, astotniekus neizbrauksi. Spēks, inerce un svars rezultātā dod tīri labu ātrumu. Izbraukumos uz Paugu pusi, Vecbebriem, Meņģeli un citviet dodos ar draudzeni Ingunu. Nobraucam ap 50 kilometru.
— Kā atpūšaties?
— Guļu un ar baudu klausos mūziku. Mājās ir plaša disku kolekcija, klausos dažādu stilu mūziku. Dēls ielādē mp3 atskaņotājā un telefonā. Tā ka mūzika vienmēr ir pa rokai gan mājās, gan ceļā un darbā.
Esmu novērojis, ka līdz ar tehnoloģiju attīstīšanos cilvēki mainās. Mūsu lielākā problēma ir izlikšanās, tāpēc lielākoties saskaramies ar liekulību un meliem. Viss sākas ar mazvērtības kompleksiem, liekam masku un laižam pa dzīvi, bet no sevis neaizbēgsi. Kāds esi iekšēji, tas reti parādās arī ārēji, taču maskas reiz krīt, un atklājas patiesā seja, līdzīgi kā politiķiem.
“Man ir viss, ko vēlos!”
— Kas jūs mudina darboties?
— Iet un darīt mani mudina gan gribasspēks, gan vēlme dzīvot pilnvērtīgi. Ja es neko nedarītu, nonāktu pansionātā. Taču man ir viss, ko vēlos, nav, par ko žēloties. Esmu optimists ar reālu dzīves skatījumu. Dzīve man sniedz iespējas, kas jāizmanto. Bieži vien, kaut ko vēloties, cilvēki sevi “ieliek rāmjos”, iecerēto ierobežojot un mērķi padarot grūti sasniedzamu. Taču dzīvē ir tūkstošiem iespēju, kā visu sasniegt. Galvenais — jābūt konkrētam mērķim.
Citiem savu vēlmju piepildīšana šķiet neaizsniedzams sapnis, bet nav nekā neiespējama. Ja cilvēks ir vesels, bet vaimanā, ka nav darba un viss ir slikti, tad kaut kas nav kārtībā ar viņu pašu. Lai gan esmu neredzīgs, man ir viss. Jāpriecājas par to, kas tev ir, nevis jāgaužas par to, kā trūkst.
Nevar palīdzēt, ja negrib
— Vai strādājat tikai Koknesē?
— Vienu brīdi darbojos arī Ērg-ļos, taču jau vairākus gadus esmu masieris gan Koknesē, gan Lielvārdē. Uz masāžu nāk gan gados jauni, gan vecāki ļaudis. Jaunajiem trūkst fizisko aktivitāšu, muskuļu, bet cilvēki gados sūdzas par saasinātām veselības problēmām. Ir arī tādi, kas nāk uzlabot labsajūtu. Var just, ka cilvēkiem finansiāli ir grūti. Kādreiz daudzi nāca ar apdrošināšanas polisēm, bet nu vairs ne. Darbā nākas sastapt arī tādus, kuri teic: es jau negribēju nākt, man lika. Šādās situācijās gribas teikt: celies un ej! Nu nevar palīdzēt, ja cilvēks pats to nevēlas.
Dzīve Koknesē — šoka terapija
— Koknesē esat iejuties?
— Koknesei ir daudz plusu — top jaunā šoseja, vecā sakārtota, laba dzelzceļa satiksme, tikai — kāpēc nevar izkārtot, lai tālsatiksmes autobusu pietura būtu arī Koknesē? Daudzi brauc garām. Kur ir plūsma, tur ir attīstība. Te ir daudz iespēju, tikai tās neizmanto.
Koknesē, kā jebkurā dzīvesvietā, ir arī ēnas puse. Man tā sākumā bija šoka terapija. Te visi “kaut ko zina” un ne jau to labāko — parasti tās ir tenkas pēc principa “viena tante teica”. Nezinu, ko kāds zina, bet tas traucē. Aizbraucot uz citurieni, beidzot jūties kā cilvēks, nav ziņkārīgu acu.
Īsti draugi tikai daži
— Jūs esat viens no retajiem cilvēkiem, kurš arī neredzīgs iet sabiedrībā.
— Sabiedrības attieksme ir dīvaina. Cik cilvēku, tik viedokļu, bet, ja sadalītu sīkās grupiņās, būtu pamatīgs varavīksnes spektrs, sākot no cilvēkiem, kuri noraida iešanu sabiedrībā, līdz tādiem, kas iedrošina. Kad zaudēju redzi, man bija tikai pāris cilvēku, uz kuriem varēju un arī tagad varu paļauties. Nezinu, vai viņus var saukt tikai par draugiem, drīzāk par īstiem draugiem. Tie ir tikai daži cilvēki, ar kuriem kopā var mesties piedzīvojumos, raudāt un smieties. Pārējie ir tikai paziņas.
Mūsu vidū ir daudz cilvēku ar īpašām vajadzībām. Pārsvarā viņi savas dienas aizvada četrās sienās. Piemēram, Liepājā, Daugavpilī, Juglā un citur ir centri, kur viņi mitinās atstatus no pārējiem, reti kurš dzīvo pilnvērtīgi. Apkārtējiem vieglāk izlikties mūs neredzam, lai gan esam tepat līdzās.
“Zinu, ka atkal redzēšu!”
— Ir teiciens, ka, zaudējot kaut ko, kas cits tiek dots vietā. Vai tā ir?
— Kādreiz tam nepievērsu uzmanību, bet, kad zaudēju redzi, jutu: pakāpeniski attīstās citas maņas — uzlabojās dzirde, oža, sajūtas. Jūtu, kur cilvēkam ir problemātiskās zonas. Citi veselību pārbauda ar aparātiem, bet man tas ir elementāri. Vienkārši jūtu. Lai gan tam grūti rast pareizu formulējumu, tie ir kā “bonusiņi”, bet kurš gan apmaiņā pret tiem būtu ar mieru zaudēt redzi? Neviens. Ārsti apgalvo, ka manā gadījumā redzes zaudēšana ir neatgriezeniska, taču es tā nedomāju, daru visu, lai notiktu pretēji. Zinu, ka esmu procesā uz redzes atgūšanu, tāpēc dzīvoju, it kā jau redzētu — ar pārliecību un pateicību par to, kas man ir.

VĀRDS, UZVĀRDS:
Didzis Bērziņš.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS:
Ērgļi, 1964. gada 7. augusts.
IZGLĪTĪBA:
Dzīves skola. Vecbebru tehnikumā apguvis biškopja arodu.
DZĪVESVIETA:
Koknese.
NODARBOŠANĀS:
masieris.
ĢIMENE:
draudzene Inguna, dēls Oto, meita Silva.
VAĻASPRIEKS:
mūzika.
HOROSKOPA ZĪME:
Lauva.

Ingus Eiduks,
draugs
— Didzis ir īsts cīnītājs, turklāt ļoti labs masieris. Viņš ir izpalīdzīgs, mērķtiecīgs cilvēks, kurš zina, ko vēlas, un ies uz mērķi, līdz to sasniegs. Didzis ir optimists, un viņam nav nekā neiespējama. Var apbrīnot, ka, būdams neredzīgs, viņš var izdarīt to pašu, ko pārējie, un vēl vairāk. Daudzi no viņa varētu mācīties. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka atgūs redzi, un, iespējams, tieši ticība tam paveiks brīnumu.

Staburags.lv ARHĪVS

Didzis tic, ka atgūs acu gaismu

Kategorijas