Dzīvo no pavasara līdz pavasarim

2010. gada 4. septembris 00:01

Septembra sākumā Ņina Krūmiņa svin apaļu jubileju. Kopā ar vīru Jēkabu Iršu pagasta “Mētrās” nodzīvoti vairāk kā divdesmit gadu, un, par laimi, abi joprojām jūtas kā pirmajā gadā, kad satikās. Netrūkst romantisku vakaru un negaidītu pārsteigumu.

Strādīgi bezdarbnieki
“Mētrās” ierodoties, pirmo satiku Jēkaba kungu. “Kādi vēji tad jūs mūsu pusē atpūtuši?” viņš man jautā. Stāstu, ka gribu saimnieci satikt, un viņš mani ved uz pagrabu. Tur Ņinas kundze beidz kārtot plauktus un smelt ūdeni, kas līdz ar stiprajiem lietiem pamatīgi pietecējis. Paspēju saskatīt, ka pagrabā viss perfekti sakārtots, tas ir tīrs un pat mājīgs. Saimniece met mieru darbiem, un mēs dodamies uz istabu. Iekurtā plīts ātri piesilda virtuvi. Dzeram kafiju, un Ņinas kundze stāsta, ka dzimusi Koknesē, strādājusi gan Aiz-
krauklē, gan Pļaviņās, bet pēc kāda nelaimes gadījuma, kad smagu darbu vairs nedrīkstēja strādāt, kļuvusi par mājsaimnieci. Arī vīrs palicis bez darba, nu abi vada saimniecību — aprūpē govis un trušus un par dzīvi nesūdzas.
Kurpju zoles no piena
Pirmā darbavieta reiz bijusi Aizkrauklē, Telefona aparātu rūpnīcā, strādājusi par atslēdznieci — montētāju — telefonus pie konveijera likusi kopā. Telefona uzbūvi desmit darba gados no galvas iemācījusies. — Salikām kopā, un tas zvanīja ar’ kā traks, — smej saimniece. — Vienmuļš darbs, — komentē Jēkaba kungs. — Man gan tāds nepatīk.
Kad darba grafiks mainīts un nācies arī naktīs septiņus kilometrus kājām uz darbu iet, kļuvis par grūtu, īpaši ziemā. Apprecējusies un pārcēlusies dzīvot uz Rīteriem, kur pagāja vairāk kā divdesmit gadu. Tur darbu pienotavā piedāvāja. No piena ieguvuši izejvielu kazeīna ražošanai. Process bijis līdzīgs, kā biezpienu gatavojot. Zem pamatīgām presēm noturēts, notecināts un kļuvis pārslām līdzīgs. Tās bēra maisos un sūtīja uz Pučurgu Valmieras pusē, lai izgatavotu galaproduktu, kuru izmantoja kurpju zolēm.
Kad piedzima meita Sanita, darbam pienotavā metusi mieru. Vēlāk Pļaviņu maizes ceptuvē rupjmaize cepta, līdz dzīve ieviesusi pārmaiņas. Satikusi tagadējo vīru Jēkabu un pārnākusi uz Iršiem. Tad arī nelaimes gadījums — autoavārija. — Bet, mājās dzīvojot, vēl vairāk darba, kā algotu strādājot, — saka Ņinas kundze. — No invaliditātes pabalsta neizdzīvot, tāpēc vajadzīga sava saimniecība, govis, no kurām vismaz kāds ienākums, pienu vai jaunlopus pārdodot.
Svelme patika
Saimnieces vājība ir puķes, un pavasarī visa nauda iztērēta dažādiem stādiem un sēklām. Īpaši lilijām. Kopā ar kaimiņu, vēl lielāku ziedumīli, apspriežot, kā slimības apkarot, kur jaunas šķirnes meklēt.
— Ziemā, kad puķu nav, ir traki, tad lasu žurnālus, avīzes, grāmatas. Kaut ko noadu, bet adīšana mugurai kaitē, ilgi nevar, — teic jubilāre. Rudenī ar konservēšanu aizraujas, kaimiņienes nāk padomu prasīt, bet tas kā ar citām prasmēm — vienam padodas, citam nē.
Kad lauku darbi apdarīti, patīk kādu romānu palasīt, bet vasarā pēc iespējas ilgāk pa āru. Vīrs pukojoties — ko tur tik daudz var darīt, bet vakaros laukā ir tik īpaša noskaņa, ne tā kā dienā.
No gadalaikiem vistuvākais ir pavasaris, kad viss mostas un arī cilvēki, liekas, kļūst jaunāki, tad nekas nesāp. Tad gribas kur aizbraukt, pa ziedošām pļavām pabradāt. Karstā vasara arī patikusi. Kad vīrs gulēja un elsa istabā, Ņinas kundze strādājusi dārzā un izbaudījusi svelmi.
— Ar vīru esam atšķirīgi — man patīk rītos ilgāk pagulēt, viņš agri ceļas, bet viens otru papildinām, — stāsta jubilāre. Viņam patīk mani pārsteigt — pasūta torti vai ar auto aizbraucam uz kādu kafejnīcu, agrāk uz “Retrobāru” Pļaviņās vai kādu citu vietu Ogres, Kokneses pusē. Dzimšanas dienā gan jau arī būs kas negaidīts, tik pateiks — braucam!

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīvo no pavasara līdz pavasarim

Kategorijas