Latviete no Ņujorkas Pārdaugavas

2010. gada 9. septembris 00:01

Latvijā ar koncertprogrammu “Tango balādes” pāris nedēļu viesojas Amerikas latviete Laila Saliņa. Šāda turneja pa Latviju mūziķei ir pirmā, bet uz skatuves viņa ir kopš 1989. gada. Iespēja baudīt dziedātājas emocionāli piesātināto programmu otrdien bija arī aizkraukliešiem. Māksliniece pēc koncerta sniedza nelielu interviju laikrakstam “Staburags”.

Klausoties Lailas dziedājumā, man gribējās viņas balsij piešķirt krāsu — tumši karmīnsarkanu. Kad izskan pēdējā dziesma, zālē vēl šķiet dzirdams dziedātājas samtainais mecosoprāns. Pirms doties prom, Laila apsēžas uz skatuves kāpnēm un patiesi sirsnīgi un vienkārši atbild uz jautājumiem.
— Esat dzimusi un augusi Amerikā, bet neesat zaudējusi latvietību.
— Uzaugu Amerikā, bet ļoti latviskās mājās, mums bija svarīga latviešu valoda. Mans tēvs Gunārs Saliņš, kurš nu jau aizsaulē, bija ļoti burvīgs dzejnieks. Ir izdoti viņa kopotie raksti, viņš Latvijā saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni. Te, Latvijā, man ir tēva brālis, māsīca un brālēns. Pirmo reizi viņus satiku, kad biju jau pieaugusi. Tas bija interesanti.
— Vai bieži iznāk būt Latvijā?
— Laiku pa laikam. Pēdējoreiz Latvijā viesojos pirms diviem gadiem. Kādreiz domāju — varētu ilgāku laiku te pavadīt, bet to ir grūti savienot. Amerikā es strādāju mūzikas skolā, dzīvoju pāris metro pieturu attālumā no Ņujorkas. Vietu, kur dzīvoju, mēdzu saukt par Ņujorkas Pārdaugavu, jo tā ir tieši pretī Hudzonas upei.
— Kad sākās jūsu mākslinieciskā darbība Latvijā?
— 1989. gadā. Tā bija ļoti bagātīga vasara — Dailes teātrī ar Baņutu Rubesu gatavojām “Tango Lugano”, dziedāju Karmenu Latvijas Nacionālajā operā. Kopš tā laika ir iestudētas arī citas izrādes, esam strādājušas kopā ar režisori Māru Ķimeli pie monooperas “Vājprātīgās piezīmes”.
— Kā izvēlējāties šīs turnejas koncertvietas?
— Vietas izvēlējās rīkotāji — Mūzikas un mākslas atbalsta fondā. Man ir ļoti interesanti, jo gadās pabūt vietās, kur nekad neesmu bijusi, piemēram, Aizkrauklē.
— “Tango balāžu” repertuārs ir daudzveidīgs — populāras latviešu balādes, Argentīnas tango klasiķa Osvaldo Puljēzes skaņdarbi. Kura no šīs programmas dziesmām jums pašai vistuvākā?
— Tā ir latviešu balāde ar Aleksandra Čaka vārdiem “Miglā asaro logs”. Tā ir tik piesātināta un dziļa. Ļoti patīk arī Latvijas tango aizsācēja Oskara Stroka dziesmas, nesen tās atklāju. Latviešu balādes un dzīru dziesmas — tas ir kaut kas ļoti personīgs, jo, tās dzirdot, uzaugu. Latviešu dziesmas speciāli aranžēju šim ansamblim. Man patīk atgriezties pie vecajām melodijām un likt tām skanēt citādi.
— Tango — tā ir ļoti temperamentīga mūzika, deja. Jūsu skatuves apģērbā ir sarkanā un melnā krāsa.
— Man patīk kaislīga, temperamentīga, piesātināta un atvērta mūzika. Gribu, lai skatītājiem ir labi. Un tajā pašā laikā mani “velk” kaut kas neparastāks. Aizraut klausītājus ar kaut ko jaunu ir daudz grūtāk, nekā dziedot labi pazīstamas dziesmas — klasiku.
— Skatuves māksla, dzīves māksla. Vai ir kāda mākslas atziņa, ko mācāmies visu mūžu?
— Domāju, ka dzīvē viena no augstākajām mākslām ir vienkārši pieņemt to, kas ir. Lai kas un kā tas būtu. Mums katram savs ceļš, liktenis, dzīves “rāmji”. Jāpieņem, ka šī ir tava dzīve, tavs laiks. Mazie prieki, skumjas — no tā sastāv mūsu dzīve. Mans studiju biedrs pastāstīja šādu stāstiņu: kāds vīrs gāja uz kazino, spēlēja visu nakti un nemitīgi zaudēja. Tomēr viņš bija ļoti priecīgs, un, kad viņam jautāja: “Kā tu vari būt priecīgs, ja esi zaudējis visu naudu?”, viņš atbildēja: “Man pieder šis kazino.” Būtībā mums katram pieder savs kazino — tā ir tikai mūsu dzīve, kurā mēs iegūstam un zaudējam.

Staburags.lv ARHĪVS

Latviete no Ņujorkas Pārdaugavas

Kategorijas