Savas dzīves kapteinis

2010. gada 11. septembris 00:01

Sirms vīrs garu baltu bārdu ar mugursomu pie kājām un tālē vērstu skatienu. Tādu Iļjina kungu redzēju, kad pirmo reizi satiku viņu Aizkraukles autobusu stacijā. Viņš mani ieinteresēja. Sākām sarunu un drīz vien uzzināju, ka visa viņa darba dzīve saistīta ar jūru un kuģiem. Nu jau gribēju ko vairāk uzzināt par šī vīra dzīvi. Pēc kāda laika satikāmies viņa vasarnīcā Jaunjelgavas pusē. Koka māja gaiši zilos un baltos toņos, nekā lieka visapkārt, tikai pats nepieciešamākais — kā jau jūrniekam. Apsēdāmies dārzā zem kuplajām eglēm, cienāja mani ar pašdarītu jāņogu vīnu, un sākās stāsts par jūru.

Saruna ar bijušo jūrnieku Viktoru Iļjinu.

Dzimis Krievijā, Ziemeļu Dvinas upes un Baltās jūras krastā. Ar jūru “saslimis”, kopš sevi atceras. Tēvs strādājis īpaši svarīgu zemūdens darbu ekspedīcijā, vienkāršāk sakot, bijis jūras ūdenslīdējs. Līdz Otrajam pasaules karam no jūras cēlis ārā kuģus. Darbs ļoti bīstams, īpaši tāpēc, ka Krievijas ziemeļu ūdeņos. Tajos laikos kuģis bija liela vērtība, un, cik vien iespējams, nogrimušos, torpedētos, ledus saspiestos izcēla no ūdens, remontēja. Torpedētajiem atlika vien izšauto caurumu aizlāpīt. Mūsdienās ar kuģu izcelšanu vairs nenodarbojas. Ja tas netraucē kuģu ceļā, nav vērts kustināt. Karam sākoties, kuģu izcelšana nevienam vairs nebija vajadzīga, un par tēva darbavietu kļuva ledlauzis “Ļeņins”.
Smagā prakse nebiedē
— Kā sākās jūsu jūrnieka gaitas?
— Pēc pamatskolas, vecākiem neko nesakot, iesniedzu dokumentus jūrskolā. Kādu dienu pārnācu mājās, un māte saka: tev vēstule. Tajā izsaukums uz jūrskolas eksāmeniem. Pēc skolas biju iecerējis doties darbā uz Murmanskas ostu. Prakses laikā pie Novaja Zemļa Karas jūrā vētrā ar vilni mani notrieca uz klāja, salauzu kāju un vairākus mēnešus nogulēju slimnīcā. Kāja sākumā saauga nepareizi, ārstēšana ieilga, un skolu es pabeidzu gadu vēlāk.
Atgriežoties skolā, man piedāvāja turpmāk nodarboties ar ko vieglāku — kuģu remontu, bet es kategoriski iebildu. Varbūt domāja, ka mani šis gadījums būs nobiedējis. Tajā laikā, kad valsts sēroja par Staļina nāvi, mēs, kursanti, saņēmām diplomus. Sekmes bija labas, un es varēju izvēlēties, kurp doties. Bet kursā bija murmanskietis Volodja Žukovs. Esot bieži ar alkoholu aizrāvies, tāpēc komisija ieteica viņu norīkot tuvāk mājām vecāku paspārnē uz Murmansku, bet mani — uz Baltijas valstu floti. Sākumā uz Igauniju. Kad kuģniecības apvienoja, norīkoja uz Latviju. Ceļazīmē bija rakstīts: nosūtīts par trešo kapteiņa palīgu uz kuģa “Keri”. Alga — 660 rubļu. Kuģa kapteinim ir vecākais, pirmais, otrais, trešais un lielajiem kuģiem arī ceturtais palīgs. Pirmajiem palīgiem deva iesaukas — komisārs, pompolits, pompa. Tas bija cilvēks, kurš rūpējās par komandas politisko audzināšanu. Es uzskatu, ka viņš naudu saņēma par neko, tāpēc man ar šiem pirmajiem palīgiem vienmēr bija konflikti, līdz ar to ilgi bija jāgaida, līdz kļuvu par kapteini.
Nemācēja izpatikt
— Vai gadījās nopietni “saķerties”?
— Uz kāda no kuģiem par pirmo palīgu strādāja ukrainis, kurš ieviesa jaunu kārtību. Katram, kurš rangā bija zemāks par viņu, ienākot telpā, bija jāprasa atļauja. Pēc nolikuma tā jāizturas tikai pret kapteini. Visi, negribot bojāt ar viņu attiecības, tam pakļāvās. Turpretī es ienācu kabinetā bez “klanīšanās”. Piekrītu, disciplīnai uz kuģa jābūt, un kapteinis ir gan dievs, gan cars, gan ģenerālis, bet ne šāds ambiciozs vīrs. Ar kādu citu pirmo palīgu uz kuģa “Smoļensk” izveidojās ļoti labas attiecības, un viņš man deva labu raksturojumu ieteikumam paaugstināt amatā. Tajos laikos visu noteica partijas komiteja. Profesionālās iemaņas nevērtēja tik augstu kā lojalitāti partijai. Ja nesimpatizēji tai, par kapteiņa amatu varēji aizmirst. Vēl pirms uzņemšanas komjaunatnē skolā sarunā ar klasesbiedriem teicu tā: ja amerikāņi nebūtu mums palīdzējuši Otrā pasaules kara laikā, un te es attapos, pielaboju pats sevi — mēs uzvarētu, bet uzvara būtu nākusi daudz grūtāk. Kāds no biedriem nosūdzēja, un mani komjaunatnē nolēma neuzņemt, turpināja pārbaudīt. Arī partijā stājoties, netiku cauri ar pirmo reizi. Atkal bija jautājums, uz kuru uzķēros. Pēc šī gadījuma pagāja desmit gadu, līdz kļuvu par komunistu.
Vētrā jūrā dodas
tikai neprāši
— Kā vecākais palīgs nostrādājāt 20 gadu. Vai kādreiz gadījās būt kapteiņa vietā?
— Strādājot par palīgu, bieži nerīkojos pēc nolikuma, tāpēc, būdams kapteinis, neko īpašu neizjutu. Gadījumos, kad kuģis iebrauca miglā vai citās sarežģītās situācijās, pēc noteikumiem palīgam, kurš dežurē postenī, jāizsauc kapteinis. Bet es uzņēmos atbildību, iztiku bez kapteiņa, lai arī zināju — ja kas notiks, man draud cietums. Kad kļuvu par kapteini, man uzticēja Baltijas flotē pirmo konteineru kuģi “Fricis Roziņš”.
— Jūrā vētras laikā sirds un rokas ne reizi nenodrebēja, bail nebija?
— Tad nav laika baidīties, jārīkojas. Jādara viss, lai novērstu ļaunāko. Bet tādu gadījumu bija daudz. Ar 70 metru garo “Frici Roziņu”, desmit cilvēku apkalpi, divos stāvos sakrautiem konteineriem uz klāja pie Lielbritānijas dienvidrietumu krasta decembra sākumā, pašā aktīvākajā vētru laikā, iekļuvām 12 ballu stiprā šūpošanā. Visu šo laiku biju uz komandtiltiņa. Pasaucu vecāko mehāniķi un teicu viņam: “Jura, ja tavs dzinējs apstāsies kaut uz minūti, pēc desmit minūtēm mūsu vairs nebūs.” Pārsvarā šādā laikā prātīgāk netēlot varoni, bet nogaidīt, līdz vētra beidzas. Iebraukt ostā, noslēpties no vējiem aiz kādas salas vai kā pie Holandes — iegriezāmies karabāzē.
Nepaklausīgos
iekausta
— Vai arī jūras transportlīdzekļiem jāievēro satiksmes grafiks?
— Kad no Venecuēlas uz Antverpeni vedām banānu un apelsīnu kravas, tad jā, bet pārsvarā tāda dzelžaina grafika nebija. Vētru laikā uz priekšu kustējām ar mazāko ātrumu, lai tikai noturētos virs viļņiem, lai tie nesistu kuģi. Vedām arī automašīnas, kartupeļus, zivis, piemēram, no Folklendu salām uz Ščecinu Polijā. Viena no interesantākajām kravām, no kuras gan atteicāmies Roterdamas ostā, — trīs milzīgi jūras bruņurupuči kādam Padomju Savienības zooloģiskajam dārzam. Bruņas katram pusotra metra diametrā. Tolaik es biju otrais palīgs, kapteinis teica: nosprāgs vēl viņi pa ceļam — un atsacījās no šīs kravas.
— Kā uz kuģa tikāt galā ar disciplīnu?
— Attiecības ar komandu skolā nemācīja, tās ar laiku pats apgūst. Līdzīgi kā piedzīvojumu filmās gadījās arī tā, ka komandā kādam nepieciešams skarbāks vārds. Bija tāds bocmanis Dišlers. Ja matrozis viņu neklausīja, ieveda pie sevis un “parunāja”. Pieķerts nebija, bet klīda baumas, ka viņš nepaklausīgos iekaustīja. Neviens uz viņu naidu neturēja, laikam jau bija pelnījuši. Arī par sevi dzirdēju runājam, ka esmu stingrs, bet, analizējot savu uzvedību, domāju, ka neko lieku nedarīju.
Bermudās viss mierīgi
— Vai kuģojumos ir vieta arī romantikai?
— Drīzāk to sauktu par pasaules iepazīšanu. Kopenhāgenā visus muzejus esmu “izložņājis”. Arī Londonā daudzos muzejos pabūts. Atceros ekskursiju Vjetnamā, tās briesmīgo nabadzību, kādu pat Āfrikā neredzēju. Diemžēl neizdevās pabūt Japānā, Austrālijā. Uz kuģa ir tradīcija — tos, kuri pirmo reizi šķērso ekvatoru, met ūdenī. Kad pienāca mana kārta, vecākais palīgs uzmeta skatienu, bet laikam neuzdrošinājās apkalpei dot komandu. Ja arī iemestu, nekas traks nebūtu. Karstajos rajonos, tuvu ekvatoram, paši lēcām ūdenī. Atlantijas okeāna vidū ar palīgu izsludinājām kopējo trauksmi — glābšanas laivas ūdenī, un kopā ar laivām arī paši peldējāmies. Nesen lasīju romānu “Peldētāji”, un tajā stāstīts, kā divus draugus apēd haizivs. Toreiz gan par to pat nedomājām.
— Kuģojot droši vien gadījās šķērsot leģendām apvīto Bermudu trijstūri. Kādas neparastas parādības arī novērojāt?
— Savlaik reižu piecdesmit tur biju, bet neko dīvainu nenovēroju. Varbūt man vienkārši nepaveicās. Vienīgi tādus kā zibens uzplaik-snījumus vienu pēc otra redzējām, klusumā, bez pērkona. No tā baidīties nebija iemesla.
Kad sāku strādāt uz kuģiem, nebija lokatoru, un miglas laikā pretī peldošos kuģus varēja tikai saklausīt. Gadījās, ka ceļš no Ķīles kanāla līdz Ventspilij bija vienā miglā. Atpeldējām, un nekas briesmīgs nenotika. Kad bijām Odesā, salūza girokompass, kuru uz kuģa izmanto precīza virziena noteikšanai. Laikus to salabot nevarēja, un es izlēmu doties uz Kubu bez šī kompasa. Toreiz krastā kavējās arī pirmais palīgs. Viņš man nepatika, un tas bija vēl viens iemesls, lai ceļā dotos ātrāk. Lietojām parasto magnētisko kompasu, orientējāmies pēc zvaigznēm un Saules ar sekstantu. Man skolas laikā astronomijā bija piecnieks, paļāvos uz savām zināšanām. Aizkuģojām līdz Kubai un atpakaļ bez starpgadījumiem.
Palīgs uzstūrē uz sēkļa
— Jūrnieki toreiz no ārzemēm atveda to, kas nebija ļauts...
— Protams, atvedām no ārzemēm šo to, ko pārdot. Kāds paziņa “iekrita” ar radioaparātu, kuru nodeva komisijas veikalā. Pēc kvītīm viņu atrada. Cits ar džinsa biksēm. Ievest varēja trīs, viņam to bija četras vai piecas. Par šo pārkāpumu apcietināja. Padomju laikos, lai labi nopelnītu, citādi nevarēja. Algas nebija lielas un vajadzēja kaut kā izgrozīties. 1992. gadā jau kā upju flotes kapteinis satiku kādu paziņu no ārzemju flotes. Viņi tajā laikā esot astoņus tūkstošus ASV dolāru mēnesī pelnījuši, es kā kapteinis pēc flotes reorganizācijas saņēmu ap 260 rubļu un 100 dolāru valūtā. Tie, kuri strādāja krastā, administrācijā, saņēma daudz lielākas algas. Toreiz autoiekrāvējs noliktavā pelnīja 500 rubļu. Jūrnieki dzīvoja tikai no tā, ko tur varēja nopirkt un te pārdot.
— Vai jūras, kuģu šodien nepietrūkst?
— Lai arī cik ilgi būtu jūrā, vienmēr ilgojos pēc mājām. Nevis pēc sauszemes kaut kur Riodežaneiro, bet tieši pēc mājām. Nepiekrītu tiem, kuri teic, ka pēc ilgāka laika uz sauszemes atkal gribas jūrā. Jo ilgāk uz sauszemes, jo labāk. Kļuvu vecāks, sapratu, ka laiks mest mieru. 1991. gadā aizgāju no jūras flotes un divus gadus nostrādāju upju flotē. Vairāki gadījumi bija iegansts tam, lai kuģošanai teiktu ardievas. Trešais palīgs kuģi gandrīz uz sēkļa uzbrauca, kādā Jaungada sagaidīšanas reizē Zviedrijas ostā izcēlās ugunsgrēks radistu kajītē. Nodomāju pie sevis — kam man šīs nepatikšanas, pietiek!

Staburags.lv ARHĪVS

Savas dzīves kapteinis

Kategorijas