Priecājas par katru dienu

2010. gada 11. septembris 00:01

Bērnībā kopā ar vecākiem izsūtīts uz Sibīriju, agri sācis darba gaitas, atgriežoties dzimtenē, godprātīgi strādājis sovhoza iecirkņa priekšnieka amatā, vēlāk devies pelnītā atpūtā. Tie ir tikai daži pieturpunkti vietalvieša Kārļa Mikoliņa dzīvesstāstā. Šonedēļ ģimenes lokā kungs svinēs 75 gadu jubileju.

Ierodoties jubilāra mājās “Jaunbenckalnos”, nevar nepamanīt skaisto apkārtni. Te viss ir gluži kā īstā latviešu sētā — guļbūves māju ieskauj režģiem izrakstīts žogs, tūjas, netālu iekopts augļudārzs, zem logiem krāšņi zied dālijas. Otrpus pagalmam slejas saimniecības ēka, klēts un pirtiņa, savā nodabā ganās vistas un pīles. “Jaunbenckalnu” saimnieks smaidīdams dodas pretī. Saulītei sildot un putniem vīterojot, sēžam pagalmā un runājamies.
Sibīrija norūda
Vietalva ir Kārļa Mikoliņa dzimtā vieta. Viņš stāsta, ka neilgi pēc mācību sākšanas Odzienas skolā ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. “Kad galā nonācām Sibīrijā, tālāk nekādi transportlīdzekļi nekursēja. Upes vēl bija aizsalušas, uz kolhoziem aizvest nevarēja, dzīvojām barakās. No duļķaina ūdens vārījām zupu. Bieži vien pat nezināju — būs ēdamais vai nē. Pēc skolas beigšanas gadu strādāju par zootehniķi, un par šo laiku palicis daudz atmiņu. Reiz rudenī likvidēja lopus, dzinām viņus uz 70 kilometru attālo rajona kautuvi. Lai tur nokļūtu, divreiz bija jāceļas pāri upei. Vienu govi piesēju pie laivas, pārējās peldēja — varens skats. Ceļā pavadījām nedēļu. Sibīrijā nodzīvotie gadi bija grūti, bet norūdīja,” atzīst jubilārs.
47 kopīgas
vasaras
Jaunekļa gados Kārlis atgriezās dzimtenē un sovhozā “Vietalva” sāka strādāt par brigadieri, vēlāk — par iecirkņa priekšnieku. “Tie laiki man ir jaukā atmiņā. Ar pavasara sēju sākās ražīgs darba cēliens, vēlāk gādājām lopbarību, rudenī vācām ražu. Nereti traktori laukā dūca līdz vēlai naktij. Vienmēr viss bija jāuzrauga, tāpēc visur biju klāt. Strādājošo vidū bija ļoti daudz cittautību cilvēku, īpaši baltkrievu un krievu. Mēs ļoti labi sapratāmies,” atceras vietalvietis.
Tieši darbs Kārli saveda ar nākamo sievu Rutu, un nu abi kopā aizvadījuši jau 47 vasaras.
Ārstē zāļu tējas un pirts
Jau vairāk kā desmit gadu Kārļa Mikoliņa vaļasprieks ir dāliju audzēšana. Puķes ir visur — pie mājas, klēts apkārtnē. “Tas sākās pavisam nejauši, bet nu ik gadu kāda selekcionāre no Valmieras man atsūta katalogu, pēc kura izvēlos dažādu šķirņu un krāsu dālijas. Mūsdienās to ir tik daudz, ka visas nemaz nevaru atcerēties. “Jaunbenckalnos” pagastā ir vienas no pēdējām salnām, tāpēc ziedi iepriecina līdz vēlam rudenim,” stāsta jubilārs.
Lai gan gadu arvien vairāk, Mikoliņa kungs turpina darboties. Ir sava saimniecība, paliels dārzs. Taču, salīdzinot ar citiem gadiem, raža esot sliktāka. Pērn ābeļu zari lūztin lūza no āboliem, šogad — nekā.
Jubilārs veselību stiprina, dzerot paša vākto zāļu tējas, bet katru nedēļas nogali karsējas pirtī, un tas ģimenei ir gluži kā rituāls.
Ar žigulīti
pasaules ceļos
“Ja vien ir nauda, mūsdienās var nopirkt visu, bet kādreiz bija jāgaida rindā. Lai iegūtu vairāk naudas, viengad lopus pārdevu Baltkrievijā, taču, kad pienāca mana rinda saņemt automašīnu, kāds nosūdzēja par lopu pārdošanu. Man palaimējās, jo tieši togad lopus pārdevu arī kolhozam “Selga”. Aizvedu “papīrus” un teicu, ka viss ir likumīgi. Tā nu tiku pie sava sarkanā žigulīša. Kalpoja varen labi, apceļoju Baltkrieviju, Lietuvu un citas vietas. Būts arī Krimā, Bulgārijā, Maskavā, Ukrainā, Armēnijā,” teic Kārlis Mikoliņš.
Par dzīvi nesūdzas
Jubilāram ir trīs meitas un četri mazbērni, bet visi kopā tiekas reti, toties bieži cits citam piezvana, apjautājas par jaunumiem. Dzimšanas dienās gan ģimene sanāk kopā, un māja atkal ir čalu pilna. Arī šajās brīvdienās Kārļa kungu apciemos meitas un mazbērni.
“Vairums apgalvo, ka laukos nevar iztikt, bet, ja strādā, tad var dzīvot zili zaļi. Par dzīvi nesūdzos, man visa kā pietiek. Mūžā daudz piedzīvots un pārdzīvots, redzēta pasaule. Tagad priecājos par katru nodzīvoto dienu,” saka Mikoliņa kungs.

Staburags.lv ARHĪVS

Priecājas par katru dienu

Kategorijas