“Sirdī vienmēr esmu Latvijā”

2010. gada 30. septembris 00:01

Pirmo reizi skrīverieti Guntu Rūķi ieraudzīju apmēram pirms trīsdesmit gadiem. Kokneses pašdarbnieki devās uz kādu koncertu, un viņa brauca līdzi draudzenei. Kad Gunta autobusā sāka dziedāt “Ave Maria”, visi pieklusa — tik aizkustinošs un emocionāls bija viņas dziedājums. — Viņa būs operdziedātāja, — man pačukstēja draudzene.

Paliek vien sapnis
Taču par profesionālu dziedātāju Gunta Rūķe nekļuva. Divus gadus viņa mācījās Latvijas Valsts konservatorijas Vokālās nodaļas sagatavošanas kursos. Diemžēl Gunta augstskolā netika. — Tas man bija smags trieciens, — to atceroties, saka Gunta. Pirms tam viņa bija beigusi Lielvārdes pamatskolu un apguvusi kordiriģēšanu Kultūras darbinieku tehnikumā. Drīz vien Gunta apprecējās, un dziedātājas karjera palika vien sapnis.
Taču pavisam dziedāšanai Gunta ar roku neatmeta. Vēlāk viņa iestājās Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kur ieguva mūzikas skolotājas diplomu. Mūziku viņa divdesmit gadu mācīja Skrīveru bērnudārza “Sprīdītis” audzēkņiem. Vēl arvien viņa saglabā siltas attiecības ar bijušajiem kolēģiem.
Brālis atrod māsas
Nu jau astoņus gadus Gunta vairāk ir Anglijā nekā Latvijā. Viņas nonākšana Britu salās gan nebija kā vairumam latviešu — darba meklējumos. To noteica politiskā situācija pasaulē. Kad krita “dzelzs priekškars”, robežas kļuva atvērtākas.
Līdz tam visi domāja, ka mātes brālis ir miris, līdz “Lauku Avīzē” izlasīja sludinājumu, ka viņš dzīvo Anglijā un meklē māsas Latvijā. Tas bija 1995. gadā. Ar vienu no māsām viņam izdevās satikties, bet otra jau bija aizsaulē. Tēvocis atbalstīja Guntas studijas, bet vēlāk aicināja pie sevis uz Angliju palīdzēt mājas darbos, jo viņa aprūpē bija meita invalīde. Pirms tam vairākkārt pabijusi ciemos, 2002. gada jūnijā Gunta devās uz Angliju palīdzēt tēvocim atgūties pēc operācijas. Tā kā toreiz Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, viņai uzturēšanās atļauja bija tikai pusgadam un nebija atļauts strādāt.
Viss garšīgāks un smaržīgāks
Kad pēc kāda laika tēvocis atkal aicināja pie sevis uz Koventriju, kas ir vēsturisks britu autobūves centrs, Gunta piekrita. Turklāt pašas ģimene bija izirusi un, lai iegādātos savu mājvietu, vajadzēja naudu. — Tēvoča aicinājums bija īstajā laikā un reizē. Sapratu — šī ir izdevība dzīvē kaut ko mainīt, — saka Gunta.
Nu ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem Gunta ik pa laikam atgriežas Latvijā. Esot Latvijā, viņu nekad nemāc ilgas pēc Anglijas — te viņa jūtas tik laimīga kā nekur citur, vienīgi laiks, šķiet, Latvijā skrien ātrāk. Viņa novērtē iespēju būt dabā. Guntai patīk peldēties, sēņot, te, kā pati saka, viss ir garšīgāks un smaržīgāks. Par dzīvi Latvijā viņa vienmēr uzzina gan no laikrakstiem, gan interneta portāliem, arī no “Staburaga”. Ar lielu sajūsmu par visskaistāko zemi pasaulē viņa stāsta saviem paziņām, un viņiem daudz kas šķiet interesants.
Toties Anglijā, īpaši pirmajās ierašanās reizēs, laiks vilkās kā gliemezis. Gunta stundām runāja pa telefonu ar mājiniekiem, rak-stīja vēstules, grūtsirdību remdējot, iepazinās ar turienes latviešiem un iesaistījās viņu pasākumos dziedot.
Mīli, ko dari!
Jau pirmajā viesošanās reizē Gunta izmantoja iespēju apmeklēt angļu valodas kursus. Toreiz tas bija izdevīgi, jo kursi bija bez maksas, tagad tā vairs nav. Kursos zināšanas atsvaidzināja arī paši angļi. Bieži vien viņa gramatiku zināja labāk nekā vietējie.
Dzīvojot Anglijā, Gunta ir iemācījusies kādu gudrību: “Ja nevari darīt, ko mīli, tad iemīli to, ko dari”.
Viņa ir beigusi arī bērnudārza audzinātājas palīdzes kursus un kādu laiku strādājusi aģentūrā “Eņģelis”. Šis darbs bija savādāks nekā citi. No rīta aģentūras darbinieks piezvanīja, kurā no Koventrijas bērnudārziem vajadzīgs audzinātāja palīgs. Tur gan Gunta ilgi nestrādāja, jo nepatika šī darba specifika — nenoteiktība. Neko nevarēja saplānot sev, ne arī palīdzēt tēvocim ikdienā. No šīs darbavietas viņai zvanīja vēl mēnešiem ilgi un lūdza, vai nevēlas strādāt, sūtīja pat apsveikumu Ziemassvētkos un dzimšanas dienā. Guntasprāt, šis projekts pierāda, cik liela nozīme Anglijā tiek veltīta bērnu audzināšanai. Ja noteiktam skaitam bērnu paredzēti, piemēram, trīs audzinātāji, tad tā tas ir vienmēr — saslimušās darbinieces vietā izsauc aizvietotāju no “Eņģeļa”. “Health and safety” (“Veselība un drošība”) — tie ir noteikumi, ko viņi nepārkāpj.
“Dārziņos” strādā arī vīrieši
Salīdzinot ar Latvijas bērnudārziem, Anglijā bērniem ir daudz lielāka brīvība. Taču Gunta, kā pati saka, ir Latvijas bērnudārzu fane un patriote. Viņai daudz kas pareizāks liekas Latvijā: noteiktā kārtība, silts ēdiens trīsreiz dienā, gulēšana pusdienlaikā, mūzikas nodarbības. Bet ideja, ka ir aģentūra, kurai no pirmsskolas izglītības iestādes var piezvanīt un dabūt kvalificētu darbinieku noteiktām stundām, viņasprāt, nudien nav slikta. Atšķirība arī tā, ka Lielbritānijā par audzinātāju palīgiem nekautrējas strādāt vīrieši. Tur neviens neprasa, lai tu būtu veicis nezin kādas medicīniskās pārbaudes, bet īpašu atļauju, kurā apstiprināts, ka Latvijā neesi bijis sodīts.
“Tu dari mani laimīgu”
Ar īpašu sirsnību Gunta stāsta par kādu īru ģimeni, kurā visus šos gadus bijis viņas pamatdarbs. Viņa ir auklīte diviem jaukiem bērniem, kuri kļuvuši teju vai par savējiem.
Īpaši mīļa viņai ir meitenīte Mari Kate, kuru Gunta auklē jau kopš dzimšanas. Kad viņa smejas un vienkārši pasaka: “Es tevi mīlu, jo tu dari mani laimīgu”, tad pašai ir jāpasmaida un jāatzīst — rūpes un darbs ir novērtēts ar tādu pašu mīlestību, kāda ir dota.
Par bagātnieci nav kļuvusi
Nesen Gunta atkal bija Latvijā. Tikšanās ar draugiem, radiem un vasaras svelmes baudīšanas laiks aizskrēja vēja spārniem. Tagad atgriešanās Anglijā ir vieglāka, jo jau gadu tur dzīvo un strādā arī dēls Kaspars.
Gunta šajos gados nav kļuvusi bagātniece. Sākumā nopelnīto izmantoja mājas atgūšanai un iekārtošanai, tagad vairāk ceļojumiem. Viņai patīk teiciens: nauda nedara laimīgu, tā nomierina. “Ja tā ir, tad ir miers un stabilitāte. Un to noteikti vēlētos visi, kas aizbraukuši no Latvijas. Arī es, kad atgriezīšos,” saka Gunta Rūķe.
***
Guntas mīļākā dziesma ir “Šūpoles”. Varbūt tāpēc, ka arī pašas dzīve ritējusi kā šūpolēs — te augšā, te lejā. Kad jautāju, kad Gunta mājās atgriezīsies pavisam, viņa saka: “Zini, sirdī es nekad neesmu bijusi prom no Latvijas. Es te esmu vienmēr. Katrā ciemošanās reizē es jau zinu, kad te būšu nākamreiz.”
Lai gan 2. oktobrī Guntas Latvijā nebūs, viņa noteikti piedalīsies vēlēšanās. Balsot viņa dosies uz latviešu kultūras centru “Straumēnos”. To viņa darīs ar cerību, ka būs vajadzīga savai valstij un Latvija būs vienīgā zeme, kur būt laimīgai.

Staburags.lv ARHĪVS

“Sirdī vienmēr esmu Latvijā”

Kategorijas