“Man sargeņģelis stāvējis blakus”

2010. gada 2. oktobris 00:01

Pirms 65 gadiem 3. oktobrī dzimusi bebrēniete Rudīte Pērkone, kura joprojām dzīvo netālu no savām dzimtajām mājām. Aizejot pensijā, jubilāre bija nostrādājusi trīsdesmit astoņus gadus, desmit gadu par kravas automašīnas vadītāju kolhozā.

Tēvu satiek pēc vienpadsmit gadiem
Rudīte Pērkone dzimusi 1945. gadā “Sprīdīšu” mājās, dažus kilometrus no Bebriem. Savu tēvu Rudītes kundze ieraudzīja tikai pēc vienpadsmit gadiem, jo uzreiz pēc kara viņš, bijušais leģionārs, izsūtīts uz Sibīriju. No turienes tēvs atgriezies 1956. gadā. Strādājot šahtās, bija kļuvis par invalīdu — zaudējis vienu kāju.
“Pirmā tikšanās bija ļoti smaga. Tēvu nekad nebiju redzējusi. 1956. gada 1. februāra vakarā viņš ienāca pa mūsu mājas durvīm, pareizāk — ielēca ar kruķiem, un man pilnīgi svešs cilvēks bija jāsauc par tēvu, tas bija grūti,” atceras Rudīte Pērkone. “Viņš no Sibīrijas atveda lielus cukurgraudus, pēc kara dzīvojām pusbadā, tas mums bija lielākais kārums. Tie, kuri saka, ka tagad ir grūti, lai paklusē.” Lai arī Sibīrijā tēvs daudz ko bija pārdzīvojis, viņš nodzīvoja līdz 1989. gadam. “Toreiz arī sāka sūtīt dažādus paziņojumus, ka viņš ir reabilitēts un nepatiesi apsūdzēts, bet tas vairs neko nemainīja, veselība bija sabeigta un dzīve sabojāta,” saka Pērkones kundze.
Siera vietā “GAZ — 51”
Jubilāre beigusi Kokneses vidusskolu. “Pēc vidusskolas gribēju mācīties kaut ko saistībā ar piena nozari. Izvēlējos skolu Rēzeknē, tur sagatavoja siera meistarus. Aizbraukusi uz turieni, sapratu, ka tas ir par tālu no mājām. Nolēmu tur nemācīties,” stāsta jubilāre. Atgriezusies mājās, Rudīte Pērkone nolēmusi pieteikties autovadītāju kursos. Pēc pusgadu ilgām mācībām Rudītes kundze ieguva apliecību. “Toreiz man, jaunai meitenei, kolhozā “Komunārs” piedāvāja kļūt par šoferi. Es piekritu, un man piešķīra jaunāko automašīnu “GAZ — 51”, tā sāku braukt un desmit gadu nostūrēju,” stāsta jubilāre. Pēdējos gados gan vairs nav nācies sēdēt pie stūres. “Tagad, ja kaut kur jābrauc, mazdēls mani aizvizina. Bet sava mašīna arī bija, 1980. gadā izdevās iegādāties moskviču. Toreiz tas bija liels pārsteigums, jo, lai nopirktu braucamo, bija jāgaida rindā. Divdesmit gadu ar to nobraucām, un tad jau vairs nebija vērts to kustināt un remontēt,” saka Rudīte Pērkone. Mašīna ar cilvēkiem purvā
Strādājot par autovadītāju, netrūcis arī kuriozu gadījumu. Viens no tādiem gadījies pirmajos darba gados. “To tagad var nosaukt par kuriozu, bet toreiz biju pārbijusies,” stāsta jubilāre. “Agri no rīta bija jāved graudu maisi uz Nītaures dzirnavām. Kravas kastē līdzi brauca arī cilvēki. Izbraucām jau četros no rīta, blakus sēdēja kāds, kurš zināja ceļu. Visa diena pagāja dzirnavās, vēlu vakarā devāmies mājās. Līdzbraucēji pa dienu jau bija krietni paņēmuši “uz krūts”, arī ceļa zinātājs. Tā iznāca, ka nepareizi nogriezos, un nokļuvām kaut kur Kaives pusē. Tālāk ceļa nebija, piekalnītē atstāju automašīnu un devos kādam vaicāt, kā tikt mājup. Ceļabiedri kravas kastē līksmoja. Te pēkšņi auto ar visiem cilvēkiem sāka ripot atpakaļgaitā. Aizelsusies skrēju uz mašīnas pusi, bet tā negaidīti sagriezās un, izbraucot starp diviem stabiem, ieslīdēja purvā. Labi, ka maisi bija salikti kravas kastes priekšpusē, ja būtu aizmugurē — apgāztos. Toreiz dūša bija papēžos. Bet viss beidzās labi, izdevās atrast traktoru, ar ko mūs izvilka, un rīta pusē bijām mājās. Man dzīvē sargeņģelis ne reizi vien stāvējis blakus.”
Remontē pati
Arī remontēt automašīnu nācies pašai. “Nevar jau sūdzēties, tā kā mašīna bija jauna, nekādi lielie remonti tai nebija nepieciešami. Darbabiedri un vīrs, kurš arī bija autovadītājs, kad vajadzēja, palīdzēja,” stāsta Rudītes kundze. Visgrūtāk bijis, kad piegādes vietā neesot bijis krāvēju, tad maisus vai citas lietas mašīnā nācies kraut pašai.
Pēc tam Rudīte Pērkone ap 20 gadu nostrādājusi par klētnieci. Arī tur vajadzējis gan smagus maisus cilāt, gan līdz vēlai naktij strādāt. Bet jubilāre par dzīvi nesūdzas. “Toreiz bija jāstrādā, neviens pārtikas pakas bez maksas nedeva. Tagad valdība ar dažādiem pabalstiem un citādu palīdzību cilvēkus padara slinkus. Lauciniekiem jādod zeme, lai strādā, nevis jādala bezmaksas pakas,” saka bebrēniete.
Svin ģimenes lokā
Rudītes Pērkones ģimenē izauguši meita un dēls. Dēls apguvis mehanizatora profesiju Ērgļu profesionālajā skolā. “Viņa sirdslieta vienmēr bijuši kombaini,” saka Rudītes kundze.
Meita pārtikas tehnoloģes arodu mācījusies turpat Vecbebru tehnikumā un tagad Vecbebru profesionālajā vidusskolā strādā par šefpavāri. Bērni jubilejās māti vienmēr atceras. “Lielas svinības nekad nerīkoju. Atbrauc bērni, atnāk kaimiņi, uz lielākām jubilejām arī tuvākie radi — māsa un brālēni, māsīcas,” saka jubilāre.
* * *
Rudītes kundzei ir arī daži vaļasprieki. Patīk lasīt, garajos ziemas vakaros labprāt ada vai risina krustvārdu mīklas. Jubilāre agrāk arī audusi segas. “Kādreiz krustvārdu mīklu atbildes sūtīju arī konkursiem, šajos gados esmu laimējusi četrdesmit latu,” saka Rudītes kundze. Pēdējos gados mīklas risina tikai prāta asināšanai un laika īsināšanai.

Staburags.lv ARHĪVS

“Man sargeņģelis stāvējis blakus”

Kategorijas