Grēko, iepērkoties lielveikalā

2010. gada 7. oktobris 00:01

Dace un Valters Baumgarteni, viņa vecāki Anna un Harijs saimnieko Aizkraukles pagasta “Ārēs”. Par savu vienīgo nozari izvēlējušies piensaimniecību, un no sešpadsmit darbības gadiem tikai par pēdējiem var teikt — tie ir stabili, ļauj domāt par izaugsmi.

Nav naudas kalps
Piensaimniecībai Valters pievērsies pirms desmit gadiem, kad vecāki tik raiti ar darbiem vairs netikuši galā. Toreiz vieglāk būtu bijis aizlaist visu “pa burbuli”, tomēr licis pie malas mēbeļu izgatavošanu un nodevies kam pilnīgi pretējam.
Jau vairākus gadus papildu ienākumiem no fermas kā amortizators saimniecībai kalpo tirdzniecības vieta Aizkraukles tirgū. Tajā no pašu ražojumiem nopērkams vien piens, jo gatavot sieru, sviestu nav izdevīgi. Valters teic, ka ar mājražošanu vērts nodarboties mazajām saimniecībām, kurās ir pāris govju. Šobrīd izslaucot ap tonnu piena dienā no gandrīz astoņdesmit govīm, un citiem darbiem nav vaļas. Laiks jāatrod arī ģimenei, sievai. Bizness noteikti nav pirmajā vietā, un naudas ir vajadzīgs tik, lai nodrošinātu sevi, tuviniekus, bet ne padarītu sevi par tās kalpu. Saimniecība nav tik liela, lai darbus nespētu padarīt, un ne tik maza, lai brīvā laika būtu pārpārēm. Ikdienas darbs ir gan tehnikas remonts, gan kā šobrīd celiņu, kūtspriekšas betonēšana.
Vairāk ne vienmēr
ir labāk
Lai saimniecības attīstība neapstātos, nepārtraukti jāaug, bet visam esot robežas. Daļa tehnikas nolietojas, un tā jāatjauno. Tādēļ nesen iegādāts frontālais iekrāvējs. Pašreizējās platības — 120 hekt-āru — pietiek, lai pabarotu ne vairāk kā 100 slaucamu govju, bet ar nosacījumu, ja zemi intensīvi apstrādā, iegūstot pēc iespējas labāku barību. Tāds arī turpmāko gadu plāns — palielināt govju skaitu un kāpināt ražību, izstrādāt labāku barības receptūru, uzlabot turēšanas apstākļus. Mērķa sasniegšanai iegādāts arī lielāks barības sajaucējs — dalītājs, kas samazinās roku darbu. Tā izmantošanai gan nedaudz jāpārbūvē kūts, paplašinot caurbraucamo eju.
Izslaukuma kāpināšana esot koks ar diviem galiem. Katrs grib atbrīvoties no parādiem bankai, tāpēc jārēķina, cik no govs jāizslauc, lai nauda atliktu arī peļņai, bet kāda vācu lektora teiktais par turienes saimniekošanu liek apdomāties. Saimniecības, kurās izslaukums ir 12 tonnu no govs gadā, strādā ar zaudējumiem, jo nepieciešami īpaši apstākļi, barība, vairāk medikamentu, turpretī, izslaucot astoņas tonnas no govs, rezultāts ir ar pluszīmi.
Attīstību sekmētu arī iespēja palielināt piena iepirkuma cenu. Ja ne gluži līdz 27 santīmiem par litru, tad vairāk par pašreizējiem 19,5 gan. Tad arī maksājumi bankai neiekavētos. 25 santīmi par litru būtu optimālā cena. Bet kopumā par saimniekošanu sūdzēties nevarot. Daudz retāk šajā pusē redz Pārtikas un veterinārā dienesta darbiniekus, kuru ierašanās vienmēr radīja lieku uztraukumu. Ne tāpēc, ka darītu kaut ko nepareizi, bet šīs vizītes ietekmējot psiholoģiski. Tuvojoties ziemai, jāņem vērā daudz augstāka liellopu barības — konkrēti — graudu, cena. Pagājušajā gadā par tonnu maksāts 60 latu, šogad — jau 100, un prognozes liecina, ka tie vēl nav “griesti”. Prieks esot par šogad labi augušo zāli.
Tikai spainis dienā
“Ārēs” saražotais piens nonāk kooperatīvā “Trikāta”, kas savukārt daļu pārdod pārstrādātājiem Lietuvā, veidojot paradoksālu situāciju. Latvijā runā par piena deficītu, un tajā pašā laikā to tonnām izved no valsts. Katrs meklē labāko pircēju, un kāpēc būt patriotam, pārdot saražoto Rīgas piena kombinātam par zemāku cenu, lai tikai tas paliktu Latvijā? Tāpēc Valters ir to pusē, kuri atbalsta jaunas piena pārstrādes rūpnīcas, kas būtu zemnieku īpašumā, celtniecību. Tādās pašās domās esot arī kooperatīva “Trikāta” vadība. Vācijā, kur kādu laiku “Āru” saimnieks guvis pieredzi, piemēram, kartupeļu audzētājs ir arī cietes ražotnes akcionārs.
Analizējot piena noietu Aiz-
kraukles tirgū, var secināt, ka svaigpiena, kad to pārdeva uz katra stūra, tirdzniecības bums ir beidzies. Cilvēki pārāk pieradināti pie lielveikaliem, un tirgū dienā labi ja desmit litru izdodas pārdot, kaut gan cena pienam daudz zemāka. Arī pašam neesot laika skraidīt pa šādām mazumtirdzniecības vietām, šad tad pienu nopērkot veikalā. Tā ērtāk, ātrāk. Arī krējumu un biezpienu izdevīgāk iegādāties turpat. Piena separatorā atdalītais krējums ir piena tauki, kuri īpaši negaršo.
Neviena no
Aizkraukles
Nav tā, ka viss ietu gludi, bet stresu rada konkrētas lietas, ne situācija kopumā. Skābbarības sagatavošanas laikā salūzusi piekabe, bet rezerves detaļu uz vietas nebija. Vai arī strādnieki piemirst kaut ko izdarīt. Atgādini, bet pēc pāris dienām atkal dara pa vecam. Tāpēc jāpiekrīt secinājumam, ka labu strādnieku pagrūti atrast. Sludinājumam avīzē, ka vajadzīgi strādnieki darbam fermā, atsaukušies strādātgribētāji no Daugavas otra krasta, vairāki desmiti no Iršiem un Bebriem, bet neviens no Aizkraukles, lai arī pilsētā bezdarbnieku netrūkst. Tāpēc Valters uzskata, ka situācija Latvijā mainīsies tikai tad, kad mainīsies katra cilvēka domāšana, un tas nav atkarīgs tikai no politiķiem. Attieksme pret darbu un citām dzīves vērtībām mūsdienās cilvēkiem ir dīvaina. Joprojām turpinās zagšana, domājot tikai par savu labumu.
Baumgartenu ģimene dzīvo Skrīveros, ferma ir Aizkraukles pagastā, un tā strādāt esot daudz labāk, nekā visu laiku pavadot uz vietas. Saimniecībā darbs ir dienā, bet vakars tiek veltīts mājas dzīvei. Abas šīs lietas nevajagot jaukt. Kamēr piena cena bija zema un strādniekus nebija izdevīgi algot, visus darbus nācies darīt pašiem. Neatlicis laika ne apkārtnes iekopšanai, ne sev. Nu Valters kopā ar sievu dzied korī “Dīvaja” Skrīveros. Novārtā nav atstāti arī četri bērni — divi skolas, divi bērnudārza vecumā, un trīs no viņiem jāpaspēj izvadāt uz deju nodarbībām.

Staburags.lv ARHĪVS

Grēko, iepērkoties lielveikalā

Kategorijas