Dzīve ar garu vēsturi

2010. gada 16. oktobris 00:01

Pie mājas piebrauc žigulis, un no tā izkāpj tik ņipra kundze, kas nepavisam neatbilst priekšstatam par 90 gadu vecumu sasniegušu sievieti. Ātri un veikli pa stāvām kāpnēm viņa uzkāpj privātmājas otrajā stāvā. “Es neko neprotu darīt lēni, man tāda gaita, visu daru ātri,” saka koknesiete Taisija Šlakāne, kurai rīt būs 90 gadu jubileja.

Uzrok dārzu, sēj un stāda
“Abi ar Miervaldi bijām uz aptieku aizskrējuši,” viņa stāsta un pieliek pie deguna ožamo spirtu. “Pie ārsta neesmu bijusi divus gadus, ar visu pati tieku galā. Vai man vairs kāds var ko palīdzēt?”.
Dzīvesdraugam Miervaldim novembrī būs 88 gadi, taču viņš, nesot malku, reiz pa stāvajām kāpnēm nokritis un guvis traumu, ilgi ārstējies. Ar Taisijas un ārstu pūlēm ticis uz kājām.
“Viņa mani kopa četrus mēnešus un “uzcēla” kājās, ārsts pat brīnījās: “Un jūs vēl esat dzīvs? Vēl staigājat?” saka Miervaldis.
“Viņa ir traka,” labā nozīmē atzīst Miervaldis. “Uzrok dārzu, sēj un stāda.”
“Nevaru mierā nosēdēt. Dārzā aug kartupeļi, burkāni, puķes — viss, kas vajadzīgs,” saka Taisijas kundze un ieved siltumnīcā, kur vēl zied mārtiņrozes.
Iepazīstas ar lidotāju
Taisijas kundze runā ātri, un atmiņa viņai laba. “Manai dzīvei ir gara vēsture,” viņa saka.
Pirmā pasaules kara laikā Taisijas māte iepazinusies ar lidotāju vācieti. Viņš devās uz ASV, bet māte palika Daugavpilī un apprecējās ar lokomotīves vadītāju. “Ģimenē bijām trīs bērni — es un divi brāļi. Piedzimu 1920. gada 17. oktobrī Daugavpilī.”
Tomēr dzīve nebija gluda, un vecāki izšķīrās. Māte atcerējās lidotāja teikto: “Ja tev dzīvē kādreiz būs grūti, uzraksti man!”.
Māte ar jaunības draugu sazinājās, un viņš atbrauca uz Latviju. Mazliet te padzīvoja, un atpakaļ viņi devās jau trijatā, līdzi ņemot arī mazo Taju, kurai bija astoņi gadi.
No Taisijas kļūst par Terēzi
“Audžutēvs mani adoptēja, un es no Taisijas Solovjovas kļuvu par Terēzi Breijeri. Kaimiņi pret mani izturējās ļoti labi — kā pret lelli. Audžutēvs par lidotāju vairs nestrādāja, bet par autovadītāju. Trīs reizes mainījām dzīvesvietu — dzīvojām Montgomerijā, Sleithilsā un Midltaunā. Uz Ameriku aizbraucām 1928. gadā, bet 1931. gadā es atgriezos — māte, uzzinājusi, ka miris mans brālis, bezsamaņā nokrita un nomira. Viņai bija tikai 28 gadi. Ilgi raudāju.”
Taisijas kundze rāda fotogrāfiju ar mātes šķirstu: “Tas bija ļoti skaists — drapēts ar baltu samtu un ar sudraba krāsas rokturiem.”
Taja uz Latviju atceļojusi viena — līdz Brēmenei — ar kuģi, tālāk — ar vilcienu: “Man pie apģērba bija Loida biedrības zīme, un par mani parūpējās šīs biedrības pārstāvji.”
Adoptē vēlreiz
Taju un brāli adoptēja mātes māsa, un nu viņa kļuva par Taisiju Vilks. “Daugavpilī iepriekš runāju krieviski, latviski nemācēju. Jaunais audžutēvs bija Daugavpils apriņķa nodokļu inspektors un iekārtoja mani latviešu skolā.”
Taisija iemācījās latviski, taču nomira arī audžumāte, un meitene iestājās medicīnas skolā un kļuva par medicīnas māsu. “Mums bija prakse psihiatriskajā slimnīcā. Reiz pie kāda slimnieka atnāca apmeklētājs, ar viņu mazliet parunājam, bet pēc nedēļas saņēmu vēstuli — vīrietis bija kādam jautājis manu uzvārdu. Roberts par mani bija sešus gadus vecāks. Sākām draudzēties, bet pēc gada apprecējāmies.”
Taisija kļuva par Rubīnu, tomēr visus piecus bērnus reģistrēja kā Rubeņus. “Vīratēvs bija Rubenis, strādāja muižā, taču vācieši viņa uzvārdu nevarēja izrunāt un sau-ca par Rubīnu,” skaidro Taisijas kundze.
Piemāna ar desām
Kad krievi sāka tvarstīt latviešu virsniekus, ģimene pārcēlās uz Roberta tēva mājām četrus kilometrus no Kap-lavas. Roberts Taisiju aicināja braukt līdzi uz Vāciju, taču viņa ar maziem bērniem nekur negribēja doties, arī vīratēvs bija gados, bet Roberts aizbrauca. Vēlāk viņš rakstīja: “Tajiņ, es nevaru bez ģimenes dzīvot.” Taisija mēģinājusi pierunāt, lai atpakaļ nebrauc, tomēr viņš pēc gada atgriezās un kopā ar kureliešiem dzīvoja mežā — Skrīveru, Madlienas un Meņģeles pusē. Tieši kur, to viņš neatklāja.
Taču mežabrāļu vidū bija nodevējs. Savācis no visiem naudu un aizbraucis pēc desām. Atvedis, kurinājuši ugunskuru, bet ziņotājs teicis: “Puikas, laikam desas pārēdos” un pazudis mežā. Grupu ielenca, un Robertu ievainoja mugurā. Apcietināja un pēc tam tiesāja. Kādu laiku viņš bija Rīgas Centrālcietumā, pēc tam uz 30 gadiem izsūtīja uz Karagandu.
Pati pārgriež nabassaiti
Taisija kolhozā kopā 60 teļu un piecus bērnus audzināja viena. “Nepatīk, ka tagad jaunās māmiņas ir tik nevarīgas,” viņa saka, atceroties savas dzemdības: pirmajās divās reizēs viņai palīdzēja vecmāte, trešajā — kaimiņiene, bet divās pēdējās tika galā pati. Nebija elektrības, un šķēres viņa dezinficēja sveces liesmā, pēc tam pārgrieza nabassaiti un vēlāk vēl aizgāja izslaukt govis. Visi bērni izauga veseli.
Eksperimentē ar cilvēkiem
Kad pēc Staļina nāves 1953. gadā par iekšlietu ministru kļuva Berija, daudzus amnestēja, un arī Roberts varēja atgriezties Latvijā. Taču Karagandā ar viņu un citiem veica eksperimentus — daļa cilvēku pēc injekcijas nomira tūlīt, citi vēl dzīvoja. Robertu paralizēja. “Saņēmu vēstuli, tajā bija teikts — ja gribat vīru redzēt dzīvu, ejiet uz ciema padomi un sakiet, ka pabalstus neprasīsiet. Domāju — lai nav roku un kāju, ka tikai galva ir! Kā es bērnu tēvu neņemšu!” teic Taisijas kundze. “Tas bija 1956. gada aprīlī, skatos — pie kūts stāv svešs cilvēks, tas bija Roberts. Nebijām redzējušies astoņus gadus.”
Taču tikšanās prieks nebija ilgs. “Nebiju mājās, kad ieradās čekisti. Ko prasīja, nezinu, taču Roberts pēc tam sēdēja gultā un teica, lai ātrāk ved prom. Atbildēju: “Tu taču visu esi izcietis, tevi nevedīs prom!”. Nākamajā dienā viņš pazuda. Zvanīju, meklēju, viņš bija aizbraucis uz Pļaviņām pie čekistiem un pēc tam aizvests uz psihiatrisko slimnīcu Jelgavā. Pēc mēneša atgriezās mājās. Ārsti teica, ka dzīvos tikai trīs gadus, un tā arī bija.”
Vīri atrod paši
Taisija otrreiz apprecējās 1980. gadā un kļuva par Šlakāni. “Toreiz Rīgā strādāju Dzelzceļnieku slimnīcā. Reiz reanimācijā kopu kādu slimnieku Albertu. Vēlāk viņš uzzināja, kur dzīvoju, un atnāca pateikties. Tā arī palikām kopā — nodzīvojām 14 gadu, līdz viņš nomira.”
Tagadējais draugs Miervaldis viņu atradis pats. “Pirms 15 gadiem Kokneses tirgū sievām pajautāju, vai nezina sievieti manos gados, kas dzīvo viena. Viņas ieteica Taisiju, un es atnācu ciemos,” stāsta Miervaldis.
“Vīrus nekad neesmu meklējusi, viņi mani atraduši paši,” teic jubilāre.
Viss sevī jāizcieš
Atskatoties uz nodzīvoto mūžu, Taisijas kundze atzīst, ka tajā bijis vien darbs, darbs un vēlreiz darbs. Daudz gādāts par bērniem, tāpēc jau viņi arī ir tik labi. Tomēr sāpīgākais, ka jāzaudē gan bērni, gan mazbērni — viņa ir apglabājusi meitu un dēlu, un traģiski bojā gājuši pieci mazbērni. Pirms dažiem gadiem nomiris arī brālis.
“Man nav, kam žēloties — pašai sevī viss jāizcieš. Par visiem pārdzīvoju. Esmu zaudējusi desmit kilogramu svara — stresa un pārslodzes dēļ,” atklāj enerģiskā sieviete. “Cik kopā man ir mazbērnu un mazmazbērnu, nevaru uzreiz pateikt, tad būtu jāskaita, bet zinu, ka ir pieci mazmazmazbērni. Pieredzu jau piekto paaudzi — nu tas jau ir par traku!” saka jubilāre. Tomēr gadu nastu viņa nejūt un rīt radinieku lokā Kokneses “Rūdolfiņā” svinēs savu lielo jubileju.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve ar garu vēsturi

Kategorijas