Jo vairāk darba, jo interesantāk dzīvot

2010. gada 23. oktobris 00:01

— Esmu cilvēks, kurš necenšas svinēt savas jubilejas, bet man patīk apsveikt citus, — saka šīsnedēļas jubilāre Olga Veisa no Pļaviņām. Sievietēm jau gadus parasti neskaita, un mēs vienojamies to nedarīt arī šoreiz.

Drīz būs 30 gadu, kopš Olga Veisa ārstē zobus pļaviņiešiem un daudziem citiem pacientiem. Jubilāre atzīst, ka jau pamatskolā bijusi pilnīgi pārliecināta, ka nākotnē studēs medicīnu un tieši zobārstniecību. Tāpēc skolā daudz papildus mācījās ķīmiju un labi apguva arī citus priekšmetus. Šī uzcītība noderēja, un pēc vidusskolas beigšanas viņa veiksmīgi iestājās toreizējā Rīgas medicīnas institūtā.
— Ne mani vecāki, ne skolotāji neticēja, ka mana izvēle būs tik noturīga. Viņi mudināja studēt filoloģiju. Tā mani nepavisam nesaistīja. Pedagoģijā strādā mana vecākā māsa un tēvs, bet es esmu vienīgā mediķe ģimenē, — stāsta Olga Veisa.
Viņas profesijas izvēli neietekmēja pat pašas netīkamā saskar-sme ar zobārstniecību bērnībā. Visi taču atceramies paniskās bailes no zobārsta. To laiku un tagadējo situāciju tehnisko iespēju un materiālu ziņā nevar pat salīdzināt!
Pievilina ar dzīvokli
Olgas Veisas pirmā un vienīgā darbavieta ir Pļaviņās, kurp viņa savulaik devās ar institūta norīkojumu. Tolaik jaunie speciālisti nevarēja izvēlēties, kur strādāt. Tomēr ar valsts sadali jubilāre bija apmierināta, jo toreizējais Stučakas rajons un Pļaviņas nebija kaut kur valsts nomalē, bet pa ceļam uz Daugavpili, kur joprojām dzīvo viņas vecāki. Dzimtajā pusē atgriezties viņa noteikti nevēlējās, jo gribēja patstāvību. Turklāt jaunajai speciālistei Pļaviņu pašvaldība piešķīra labiekārtotu dzīvokli, un tas bija liels ieguvums! Šī iemesla dēļ viņa vēlāk nedomāja par darbavietas maiņu un “iesakņojās” Pļaviņās. Te viņa arī apprecējās un audzināja dēlu Aleksandru.
Jautāju, vai viņa nebija uztraukusies, sākot patstāvīgi strādāt, jo labot zobus tomēr nav tas pats, kas griezt matus. Kļūdas ne vienmēr var izlabot.
— Atceros, kad sāku strādāt Pļaviņās, te nebija neviena kolēģa, un pat medmāsiņa bija atvaļinājumā. Nebija pat, kam pajautāt padomu, es varēju paļauties tikai uz sevi. Tas mani nebaidīja un arī nesatrauca. Jutos kā drosminiece un biju pārliecināta par sevi. Darīju lietas, piemēram, mutes dobuma ķirurģiju, ko šodien zobārsti paši ikdienā lielākoties vairs neveic. Vēlākajos gados Pļaviņu poliklīnikā strādāts kopā ar daudziem kolēģiem, bet šobrīd pilsētā atkal esmu vienīgā zobārste, — atceras pļaviņiete.
Aizrāvusies ar profesiju
Zobārste atzīst, ka sākumā cilvēks strādā, lai iegūtu popularitāti, bet vēlāk tā “strādā” zobārsta labā. Labas speciālistes slavu Olga Veisa gadu gaitā patiesi ir ieguvusi. Pie kā viņa pati vēršas pēc palīdzības? Tā ir kāda kolēģe Rīgā, ar kuru neilgu laiku strādāts kopā arī Pļaviņās. Olgas kundze piekrīt, ka laika trūkuma dēļ par sevi ne vienmēr var padomāt. Viņa vairāk uztraucas par citu cilvēku, īpaši bērnu, zobu veselību.
— Žēl, ka visi vecāki neizmanto iespēju bez maksas salabot bērniem zobus. Runāju par šo problēmu ar vecākiem, bērniem un arī Pļaviņu skolas pārstāvjiem, — saka Olgas kundze.
Tie, kuri viņu pazīst, apgalvo, ka Olga ir cilvēks ar apbrīnojamām darbaspējām. Tam piekrīt arī pati jubilāre.
— Ar mani ir tā — jo vairāk darba, jo man interesantāk dzīvot. Vienmēr esmu darbā! Pacientu ir daudz, gribas arī uzzināt un apgūt visu jauno zobārstniecībā. Laikam aizraušanās ar savu profesiju man ir iedzimta, jo tēvam ir jau 88 gadi, bet viņš vēl aktīvi strādā. Kaut kur lasīju, ka darbaholisms ir slimība, turklāt neārstējama, — smejas jubilāre.
Darbs esot arī viņas lielākā aizraušanās, jo citām vienkārši nav laika. Tomēr divas reizes gadā viņa lūko aizbraukt kādā ekskursijā. Olgas kundze pēc iespējas biežāk cenšas apmeklēt arī vecākus Daugavpilī. Jau vairākus gadus Ziemassvētku laiku viņa pavada pie māsas, kura ar ģimeni dzīvo Maskavā.

Staburags.lv ARHĪVS

Jo vairāk darba, jo interesantāk dzīvot

Kategorijas