“Varētu mācīties kaut visu mūžu!”

2010. gada 25. oktobris 19:12

“Dzīvē iespējams pilnīgi viss, galvenais — noticēt sev, saviem spēkiem un sapņiem,” tā par sevi saka bebrēniete Linda Mateša. Pašlaik jauniete strādā un studē, taču brīvajā laikā labprāt ceļo.

Pamatskolā nevienas piezīmes

— Pastāsti par savu bērnību un skolas gadiem!

— Biju ļoti kautrīgs, kluss un priekšzīmīgs bērns. Pamatskolā deviņu gadu laikā nesaņēmu nevienu piezīmi! Aktīvi piedalījos skolas sabiedriskajā dzīvē, apmeklēju pulciņus — dziedāju korī, ansamblī, piedalījos daiļrunas konkursos, vadīju un iesaistījos dažādos pasākumos. Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolā pabeidzu kokles klasi.

“Manos spēkos ir viss!”

— Ko pašlaik apgūsti?

— Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā studēju sabiedriskās attiecības. Kādu laiku nezināju, ko īsti vēlos. Man interesēja humanitārās zinātnes, tāpēc gribēju iestāties Latvijas Universitātē, Komunikācijas zinātņu fakultātē, taču tobrīd tur bija ļoti liels konkurss. Tolaik nebiju pārliecināta par savām spējām un domāju, ka konkursu neizturēšu, bet iestājos! Tagad domas esmu mainījusi, uzskatu, ka manos spēkos ir pilnīgi viss, vajag tikai gribēt un darīt.

Kāmēr nebiju pārliecināta, ko vēlos studēt, iestājos Rīgas 3. arodvidusskolā un ieguvu lietvedes diplomu. Sabiedriskās attiecības sāku studēt, īsti neizprotot to patieso būtību, mani vienkārši saistīja piedāvātie humanitārie priekšmeti. Taču ar izvēli esmu ļoti apmierināta. Augstskolā ir patīkama atmosfēra: pasniedzēji ir ļoti profesionāli, bet kursabiedri — draudzīgi un atsaucīgi.

— Vai izvēlētajā profesijā plāno arī strādāt?

— Pagaidām nē. Mans mērķis ir sevi pilnveidot un attīstīt. Vienmēr alkstu apgūt ko jaunu, tāpēc jokoju: ja man būtu pietiekami daudz līdzekļu, es varētu mācīties kaut visu mūžu. Ir cilvēki, kas uzskata, ka nav vērts studēt to, ko, iespējams, dzīvē nemaz neizmantosi, bet es esmu pārliecināta, ka iegūtās zināšanas vienmēr noderēs.

Lauku klusumu novērtē Rīgā

— Studiju laikā dzīvo Rīgā. Kā iejuties galvaspilsētas ritmā?

— Pie jauniem apstākļiem pierodu ātri, tāpēc iedzīvoties Rīgā nebija grūtību. Taču par mājām joprojām saucu dzimtos Bebrus. Galvaspilsēta man ir darba un studiju vieta. Tikai esot prom no mājām, pirmo reizi tā pa īstam novērtēju klusumu un mieru, kas valda laukos. Rīgā jūtos kā vāvere ritenī — visu laiku steigā, bet arī mājās nevarētu nosēdēt mierā, man nepieciešamas pārmaiņas.

Slovākija maina domāšanu

— Zinu, ka saistībā ar studijām kādu laiku pabiji ārzemēs. Uz kurieni tu devies?

— Pērn vienu semestri studēju “Erasmus” apmaiņas programmā Slovākijā. Nekad nebiju domājusi, ka varētu kādreiz mācīties ārpus Latvijas. Piesakoties “Erasmus” programmai, sākotnēji saņēmu negatīvu atbildi, jo, tā kā studēju nepilna laika klātienē, man paziņoja, ka šajā programmā nemaz nevaru piedalīties. Tomēr, tā kā biju vienīgā sabiedrisko attiecību studente no šīs augstskolas, kura jebkad ir pieteikusies “Erasmus”, pieteikumu apstiprināja. Tā ka ar neatlaidību var panākt ļoti daudz.

— Vai Slovākijā pavadītais laiks ko mainīja tavā dzīvē?

— Tas bija labākais posms manā dzīvē, jo līdzšinējo domāšanu apgrieza kājām gaisā. Šajā zemē iepazinu daudzas kultūras, joprojām sazinos ar tur iegūtajiem draugiem, pilnveidoju savas angļu valodas zināšanas.
Atceros, kad, esot Slovākijā, sazinājos ar ģimeni, viņi nevarēja saprast, kas ar mani noticis. Pat runājot no manas sejas smaidu nebija iespējams dabūt nost. Man apkārt bija tik ļoti pozitīvi cilvēki! Varēju veltīt daudz laika sev, darīt to, kas patīk, nevis to, ko vajag. Latvijā jūtos savādāk, jo studiju un darba dēļ man neatliek laika lietām, kas ļoti patīk.

Ja nestrādās, nevarēs studēt

— Vai ir grūti darbu savienot ar mācībām?

— Nav viegli apvienot studijas ar pilnas slodzes darbu, bet nekas cits neatliek. Kad pabeidzu Aiz-
kraukles novada ģimnāziju, uzreiz sāku strādāt. Patiesībā vienmēr paralēli studijām esmu strādājusi. Esmu patstāvīga un neatkarīga, tāpēc grūti sevi iedomāties “uz vecāku kakla”. Reizēm gan ir gribējies, lai visu laiku varu veltīt studijām, taču apzinos — ja nestrādāšu, nevarēšu studēt.

— Ar ko nodarbojies brīvajā laikā?

— Man ir maz brīva laika, bet, ja ir, man patīk “urķēties” internetā un meklēt visādas iespējas, kā sevi pilnveidot. Vidusskolas laikā spēlēju ģitāru, laika trūkuma dēļ pārtraucu, taču nu mēģinu atsākt. Izpētu mājaslapas www.jaunatne.gov.lv un www.jaunatneslietas.lv, kur jauniešiem piedāvā ļoti daudz iespēju. Parasti piedalos gan vietējos, gan starptautiskos eseju konkursos. Līdz šim īpašu panākumu nav bijis, bet, kā jau teicu, ar neatlaidību var panākt ļoti daudz!

Piedalījos arī dzejoļu konkursā, labākos sacerējumus, arī manu, var lasīt kluba ”Māja” izdotajā grāmatiņā “Vienotā dažādība”. Kad vēl izdeva žurnālu “Mērķis”, regulāri iesaistījos tā rīkotajos konkursos — rakstīju esejas, dzejoļus. Kādā no šiem konkursiem iekļuvu labāko desmitniekā, un mēs devāmies pilnībā apmaksātā triju dienu braucienā uz Somiju. Bet, piedaloties augstskolas rīkotajā eseju konkursā, šovasar vienu mēnesi pavadīju pilnībā apmaksātā jauniešu nometnē Šveicē.

Katru rītu brokastotu citviet

— Tev patīk ceļot?

— Ceļoju labprāt. Slovākijā sapratu, ka, esot daudznacionālā vidē, jūtos vislabāk, tāpēc vienmēr meklēju iespējas kaut kur aizbraukt. Pasaule ir tik skaista, un būtu žēl nodzīvot mūžu un neredzēt no tās neko. Ja būtu vairāk naudas, ceļotu biežāk, Latvijā mani neatrastu, jo es katru dienu brokastotu citā valstī. Skaistumu nevar aprakstīt vai izstāstīt, tas pašam ir jāizjūt. Man ļoti patika Ungārijas galvaspilsēta Budapešta, taču nekas nelīdzinās zilo ezeru un kalnu zemei Šveicei. Tur es noteikti gribētu atgriezties. Vēl šodien spilgti atceros savu pirmo vakaru kalnu ieskautajā pilsētā Vegisā pie dzidri zilā Lucernas ezera. Nakti pavadīju nelielā jumt-istabiņā, kurā bija mazs lodziņš ar skatu uz ezeru un kalniem. Pie tā pavadīju kādu stundu un lūkojos uz skaisto dabu, bet no rīta terasē brokastoju kopā ar mājas saimniekiem. Pirmais teikums, ko teicu šiem cilvēkiem, bija: “Vai jūs zināt, cik laimīgi esat?”. Man tā bija liela laime — nesteidzīgi baudīt rīta kafiju, vērot pasažieru prāmjus, kas slīd pa ezeru, augstos kalnus, kuru galotnēs redzams sniegs... Tāds miers, klusums un skaistums.

Vislabāk raksturo vārds

— Vai vari raksturot pati sevi, un ko tavs raksturs palīdzējis tev sasniegt?

— Es gan nezinu, vai tā ir sakritība, taču mans vārds mani raksturo vislabāk. Linda apveltīta ar pārcilvēcisku gribasspēku, piln-asinīgi tver gan skumjos, gan labos dzīves mirkļus. Gribasspēks un neatlaidība ir īpašības, kuras man piemīt. Nekad neesmu bijusi kādā jomā pati gudrākā vai labākā, taču tādēļ, ka man vienmēr ir vēlēšanās mēģināt atkal un atkal, esmu bijusi daudzās Eiropas valstīs, nemaksājot pilnīgi neko, nopelnot to ar savu neatlaidīgo darbu.

— Tik apņēmīgai jaunietei noteikti ir savs dzīves moto!

— Mans dzīves moto jau kopš vidusskolas laikiem ir Zentas Mauriņas vārdi: “Viss neiespējamais kļūst iespējams, ja tu tam tici!”. Aizkraukles novada ģimnāzijā man latviešu valodu mācīja ļoti zinoša skolotāja Lolita Stalidzāne. Tagad gan īsti neatceros, kāds tam bija mērķis, taču aptuveni nedēļu latviešu valodas kabinetā uz skapja bija salīmētas lapiņas, un uz vienas no tām bija uzrakstīti Zentas Mauriņas vārdi. Kopš tās dienas tie mani ir vadījuši un palīdzējuši, kad bijis grūti.

No viena mērķa pie otra

— Ko tu dzīvē vērtē visaugstāk un kāds ir tavs lielākais sapnis?

— Dzīvē visaugstāk vērtēju godīgumu, diemžēl tagad reti kuram piemīt šī īpašība. Augstu vērtēju arī drosmi, spēju uz visu raudzīties pozitīvi un katrā lietā un cilvēkā saskatīt ko labu un īpašu. Par spīti visām problēmām spēju pasmaidīt un iet tālāk. Manu-
prāt, mums, latviešiem, tā dažreiz trūkst.

Man ir daudz mazu sapnīšu, kas kopā veido vienu lielu. Tos pat drīzāk varētu saukt par maniem mazajiem mērķiem — kad esmu piepildījusi vienu, izvirzu nākamo. Un tā pamazām eju uz priekšu.

Staburags.lv ARHĪVS

“Varētu mācīties kaut visu mūžu!”

Kategorijas