Dzīve kā piedzīvojumu romāns

2010. gada 29. oktobris 18:18

Par Edvardu Lavrinoviču pirmo reizi uzzināju Daudzeses pamatskolā, kur pirms gada viņš dāvināja grāmatas. Toreiz radās iecere intervēt šo cilvēku, kurš jau četrdesmit gadu gandrīz katrā nedēļas nogalē ierodas pie radiem Daudzesē. Edvarda kungs ir ļoti daudzpusīgs cilvēks. Viņa darba istaba atgādina bibliotēku, kurā pārsvarā ir grāmatas angļu valodā, viņam ir plašs interešu loks. Strādājis gan Radio, gan Televīzijā, ticies un personīgi pazīstams ar daudziem slaveniem cilvēkiem, viņam ir daudz draugu ārzemēs. Mūsu saruna ilga vairāk kā divas stundas, bet ar Edvarda kungu varētu runāt vēl un vēl.

— Esat dzimis Liepājā, strādājis Rīgā, kā nokļuvāt Daudzesē?

— Apmēram pirms četrdesmit gadiem toreizējā darbavietā Rīgā iepazinos ar sievu. Viņa ir no Daudzeses. Kad vēl bija dzīvi sievas vecāki, tad katru nedēļu viņus apciemojām, palīdzējām lauku darbos. Tagad iznāk te arī ilgāk padzīvot.

25 rubļi par trim grāmatām

— Jums ir ļoti liela bibliotēka, grāmatas dāvinājāt arī Daudzeses pamatskolai. Kā radās interese par literatūru?

— Viss sākās 1956. gadā. Padomju Savienībā gatavojās Maskavas starptautiskajam studentu un jauniešu festivālam, kurš notika 1957. gadā. Tajā laikā skolā mācījos angļu valodu, vēlējos to apgūt pamatīgāk, nekā piedāvāja skolas programmā. Atceros, pirmajā angļu valodas stundā mums stāstīja par 1. maija demonstrāciju. Toreiz nopietnas grāmatas angļu valodā nevarēja nopirkt. Sāku interesēties, vai kaut kur nevar dabūt izdevumus angļu valodā, krustmātei bija pazīstams jūrnieks, no kura nopirku pirmās trīs angļu grāmatas, vienas autors bija Džeks Londons. Par visām samaksāju 25 rubļus. Toreiz Liepājas grāmatnīcā pārdošanā bija arī “Vēstuļu draugu žurnāls” vācu valodā. Tajā bija simtiem adrešu no dažādām eksotiskām valstīm — Indonēzijas, Āfrikas un citām. Izdevās arī dabūt ļoti labu Oksfordā izdotu angļu valodas vārdnīcu. Nepieciešamākos vārdus no tās izrakstīju.

— Iznāk, ka valodu apguvāt pašmācībā?

— 1957. gadā devos uz Rīgu studēt. Jau tad angļu valodu pratu teju vislabāk kursā. Apmēram līdz 1961. gadam sarakstījos ar vēstuļu draugiem visā pasaulē.

“Okeānijas kolekcionāru kluba” biedrs

— Par ko rakstījāt?

— Par dažādām tēmām. Toreiz izdevās iestāties biedrībā “Okeānijas kolekcionāru klubs”, kas tagad vairs nedarbojas. Pārsvarā tās biedri bija cilvēki no tādām eksotiskām salām kā Polonēzija, Fidži, Samoa, Kuka un citām. Sarakstījos ar cilvēkiem no Hondurasas, ar septiņām meitenēm no Maurīciju salas, viena no viņām bija Maurīciju salas čempione galda tenisā. Sūtījām viens otram bildes. Nepālā man vēstuļu draugs bija Izglītības kultūras un muzeju ministrijas ministrs, un viņš man atsūtīja kolosālas bildes no toreizējā Nepālas karaļa kronēšanas ceremonijas, kuras pats bija fotografējis. Interesanti, ka viens no draugiem Angolā rakstīja, ka netālu no viņa dzīvo kāds latvietis, uzvārdā Levins, kurš uz turieni emigrējis 1939. gadā.

— Saraksti sākāt tāpēc, lai labāk apgūtu valodu?

— Jā, viss sākās ar valodu. Ja valodu mācās, tad gribas arī tajā valodā kaut ko lasīt. Jāņem vērā, ka toreiz bija tā saucamais “Hruščova atkusnis”, kad veicināja tautu draudzību, īpaši ar draudzīgajām valstīm. 1959. gadā mums bija paredzēta programma ar demokrātisko valstu jauniešiem. Mācījāmies sarunvalodu, lai brauktu uz Vāciju. Bet tieši tajā laikā Berklavam (Eduards Berklavs — viens no nacionālkomunistu līderiem un galvenajiem oponentiem PSRS nacionālajai politikai Latvijā. Par pretpadomju darbību 1959. gadā izsūtīts uz Vladimiru Krievijā — aut.) Maskava “uzlika ķepu”, un mēs nekur neaizbraucām. Lietuvieši un igauņi gan aizbrauca. Viņi bija ieguvēji, jo daudzās jomās sāka apsteigt Latviju. Pēc tam viņi tika pat uz Angliju un citām valstīm, mēs tajā laikā bijām “stipri zem vāka pabāzti”. 1961. gadā Maskava sāka mainīt viedokli par sarakstīšanos ar ārzemniekiem, un tas kļuva aizvien sarežģītāk.

— Vai zināt vēl kādas valodas?

— Mana dzimtā valoda ir poļu, latviešu asiņu manī nav ne piles. Poļu un lietuviešu valodā varu saprasties. Kaut tagad nedaudz piemirsušās. Kādreiz ļoti daudz lasīju poliski. Vācu valodā runāju maz, lasu brīvi. Lasu arī franciski, runāt gan nē, tā ir pārāk dižciltīga valoda. Pārvaldu arī itāliešu valodu.

— Jūs teicāt, ka bijāt arī “Angļu fantastikas kluba” biedrs?

— Jā. Man interesēja literatūra. Tajā laikā saņēmu grāmatas no Anglijas, man bija izveidota laba fantastiskās literatūras bibliotēka. Fantastiskajā literatūrā mani vairāk saista nevis saturs, bet valoda. Tā ir ļoti piesātināta un interesanta, nevar izlaist nevienu rindiņu, tad pazūd teksta jēga. Krievu fantastiskās literatūras lielmeistars Arkādijs Strugackis pat no manis ņēma lasīt grāmatas, esmu tās sūtījis uz Maskavu un Pēterburgu. Grāmatas ņēma arī mūsu pašu Vladimirs Mihailovs (Latvijas un Krievijas rakstnieks, daudzu zinātniskās fantastikas romānu un stāstu autors — aut.).

— Vai tajā laikā tas tiešām bija iespējams? Izklausās neticami?!

— Bija iespējamas lietas, kuras nepameklējot nevarēja redzēt. Man bija labs draugs Mārtiņš, kurš arī bija “Okeānijas kluba” biedrs, toreiz mēs bijām vienīgie kluba biedri no PSRS. Mārtiņam bija viena no lielākajām skaņu plašu kolekcijām Padomju Savienībā. Es vācu grāmatas, viņš — skaņu plates, tas bija iespējams. Nevajadzīgās plates viņš savulaik apmainīja pret žiguli. Arī man bija diezgan liela skaņu plašu kolekcija. Kādreiz arī darbojos Radio.

Mācēja pārtulkot lamuvārdus

— Ko darījāt Radio?

— Ap 1984. gadu radās ideja Radio veidot raidījumu par rokmūziku. Pirms tam bija tikai “Būsim pazīstami!”, kurā vairāk spēlēja popmūziku. Tajā laikā man bija savākta diezgan liela skaņu plašu kolekcija, jo sūtīt grāmatas uz PSRS bija gandrīz neiespējami. Interesantākais, ka man pat bija mēģinājuši sūtīt grāmatu par izmeklēšanas komisijas ziņojumiem Kenedija slepkavības lietā, naivie, to gan es uzzināju tikai pēc tam. Tad pārgāju uz platēm. 1985. gadā, kad parādījās kompaktdiski (CD), pilnībā pārgāju uz tiem. Tajā pašā gadā man no Japānas atveda CD atskaņotāju, par kuru samaksāju 2500 rubļu. Tad sākām veidot raidījumu “Tiem, kas mīl roku”, bet tā kā tas bija “ļoti slikts” raidījums, to ēterā laida pusnaktī reizi nedēļā. Daudzi ierakstīti raidījumi palika plauktā pie Radio vadītāja. 1985. gadā Radio par mūzikas raidījumu redakcijas galveno redaktoru sāka strādāt Raimonds Pauls, tad viss sākās. Mēs pat rakstījām raidījumus par roku krievu valodā, kurus pārraidīja Padomju Savienības otrais radio. Pirms katra raidījuma sagatavošanas ilgi to apspriedām ar Raimondu. Toreiz PSRS Kultūras ministrija Paulam pasūtīja ierakstīt kaseti par rokmūzikas vēsturi, kura pēc tam milzīgā tirāžā “aizgāja” pa visiem Savienības kultūras namiem. Vēlāk darbojos kopā ar Pitu Andersonu, divus gadus biju viņa menedžeris.

— Jūs esat strādājis arī televīzijā?

— Jā, veidoju autorraidījumus. Tajā laikā daļa raidījumu “gāja dzīvajā”. Tur nostrādāju apmēram desmit gadu. Braukājām pa visu Latviju, veidojām sižetus par saimnieciskajām norisēm. Toreiz tur varēja nopelnīt labu algu.

Arī Radio labi maksāja. Toreiz visas dziesmas, ko dziedāja svešvalodā, bija jātulko un jāiesniedz redaktoram, jāparāda, ka tur nav “antisovetčinas”. Lamuvārdus mācēju pārtulkot citādi. Neviens uz to nopietni neskatījās. Tulkoju arī no itāliešu valodas. Par tulkošanu maksāja “bargu” naudu.

Ja gribēja, varēja nopirkt “Boeing”

— Tad tas ir mīts, ka tajā laikā no Rietumu “kapitālistiem” neko dabūt nevarēja?

— Ja gribēja, tad varēja. Ja runa ir par astoņdesmito gadu beigām, tad čaļi teica — ja tev vajag “Boeing”, tad tikai pasaki, kur to nogādāt. Varēja dabūt visu, vajadzēja zināt, kur un kā. Daudziem latviešiem radi bija emigrējuši un tur izsitušies, ieņēma aug-stus amatus, bija gana turīgi. 1989. gadā Latvijā viesojās divi brāļi, kuri dzimuši Latvijā, viens no viņiem bija aviokompānijas “Delta Airlines” viceprezidents, otrs — lielākās pārapdrošināšanas kompānijas viceprezidents, kuras gada ienākumi bija ap trim miljardiem dolāru gadā. Deviņdesmito gadu sākumā te brauca ārzemju latvieši, teica — mēs te būvēsim un darbosimies, bet, ieraugot, kāds te ir “bardaks”, visi pazuda. Gandrīz neviens Amerikas latviešu biznesmenis te gandrīz neko nav darījis. Te palika tikai fanātiķi vai neveiksminieki.

Džinsos izgriež caurumus

— Jūs esat patentu pilnvarotais. Ko tas nozīmē?

— Patentu pilnvarotais, pēc likuma, ir persona, kas pārstāv izgudrotājus vai rūpnieciskos īpašniekus attiecībās ar valsti. Sadarbojamies ar Patentu valdi, pārstāvam īpašniekus tiesā, sekojam, lai Latvijas tirgū nenonāktu viltotas, bet gan preces ar oficiāli reģistrētiem zīmoliem. Skatāmies, lai veikalos nav viltotie “Boss” džinsi, “Harley Davidson” un citi zīmoli. Interesanti, ka viltotāji nevar sūdzēties par izdomas trūkumu, viņi tirgū pārdod preci ar firmas logo, kuras oriģināla nemaz nav. Pēc tam preces iznīcina — alkoholu izlej renstelē, sēžam un ar šķērēm džinsos izgriežam caurumus vai svīteriem nogriežam piedurkni. Darbs ir interesants. Ārzemēs tā ir prestiža profesija — otrā “biezākā” aiz laulības šķiršanas advokātiem. Latvijā, protams, tā nav.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve kā piedzīvojumu romāns

Kategorijas