“Viņa ir labākais, kas ar mani noticis!”

2010. gada 29. oktobris 18:31

Zanei (vārds mainīts) bija tikai 17 gadu, kad viņa apjauta sevī jaunu dzīvību. Ar to sākās daudzas problēmas — no vecāku nosodījuma, puiša vienaldzības līdz aborta pieprasījumam. Lai gan jauniete spiedienam gandrīz bija pakļāvusies, viņa tomēr izvēlējās laist bērnu pasaulē. Meitenītei drīzumā apritēs gads, un Zane jūtas laimīga. Diemžēl viņas vecāki ar to joprojām nav mierā.

Sarunājoties ar Zani, pārsteidz, cik gan apņēmīga un mērķtiecīga var būt 19 gadu jaunā māmiņa. Viņa ar prieku dalās piedzīvotajā nevis tāpēc, lai kādu nosodītu, bet palīdzētu izprast, kāpēc ar mums notiek tieši tā un ne citādi un ka mūsu pašu spēkos ir mainīt savu dzīvi. Labāk vai sliktāk, tas nu katra paša ziņā.

Trūkst mīlestības

Zane dzīvoja vidusmēra latviešu ģimenē. Visa kā pieticis, izņemot vienu — vecāku mīlestību. Jauniete atzīst, ka nezina, kas ir sliktāk — dzīvot bērnunamā vai pie vecākiem, kuri ir atturīgi jūtu izpausmē. Jau no bērnības meitenei bija viss — rotaļlietas, lelles, apģērbs, bet ar to nav bijis gana, jo pietrūcis galvenā — mīlestības un uzmanības. “Viņi allaž bija pārāk aizņemti darbos un ar savām problēmām. Es augu savrup. Izrādījās arī, ka mans tētis nemaz nebija mans bioloģiskais tēvs. Māte viņu krāpa, tāpēc tēvā saglabājies aizvainojums, kas izpaudās pret mani. Savukārt māte joprojām uzskata, ka esmu dabas kļūda,” stāsta Zane.

No paraugmeitenes par dumpinieci

Lai pievērstu vecāku uzmanību, sākumā Zane skolā centās saņemt labas atzīmes, būt priekšzīmīga it visā, bet, nepanākot vēlamo, meitenē brieda dumpinieces gars. 15 gadu vecumā viņa sāka smēķēt, reizēm “bastoja” stundas. Pēc gada Zane iepazinās ar Elviju (vārds mainīts) no kaimiņu pagasta. Puisis šķita mīļš, jauks, uzmanīgs. Tieši šīs īpašības viņa meklēja vecākos, bet atrada Elvijā. Zanei likās, ka ir iemīlējusies, taču, kad jaunietei apritēja 17, viņa uzzināja, ka gaida bērnu.

“Ar Elviju pavadīju vienu nakti, bet drīzumā apjautu izmaiņas savā ikmēneša ciklā. Sākumā domāju, ka tas ir trauksmainā dzīvesveida dēļ, tomēr nolēmu iegādāties grūtniecības testu. Bija neērti doties uz aptieku, tāpēc palūdzu to izdarīt draudzenei. Tests bija pozitīvs. Neticēju, biju šokā. Lai apstiprinātu jau tā zināmo, devos pie ginekoloģes, kur uz savas ādas izjutu, kā ir būt apkaunotai. Ārste man veltīja nicīgu skatienu un strupus vārdus — vai tad galvas nemaz nav uz pleciem, ar ko gan tu domāji?

Sev jautāju: kāpēc tā notiek tieši ar mani? Bet atbildi vēl neradu. Kad jaunumus pavēstīju Elvijam, viņš atbildēja, ka tik jauns nevēlas kļūt par tēvu un bērns viņa plānos neietilpst, esot tikai viena izeja — aborts. Līdzīgi, bet daudz uzstājīgāk runāja arī vecāki. Viņi bija pārskaitušies, jo bērns tik jaunai meitenei būšot apkaunojums visai ģimenei. Vecākus uztrauca tikai tas, ko domās apkārtējie. Pēdējās dienās biežāk izteiktais vārds bija “aborts”, kas man noteikti jāveicot. Bet ikreiz, to dzirdot, mani pārņēma vēsas trīsas. Gan vecāku, gan Elvija morālais presings bija tik liels, ka tam gandrīz pakļāvos, taču vēl pēdējo reizi nolēmu sakopot domas un izvērtēt, ko tad īsti vēlos es pati,” atceras jauniete.

Bērns vai mājas

Todien Zane vientulīgi klīda gar upesmalu, domās simtiem reižu pārcilājot notikušo. Viņa jau gandrīz bija izlēmusi par labu abortam, bet piepeši domas mainīja. “Nezinu, vai tā bija likteņa zīme, taču tobrīd, kad nolēmu atteikties no bērna, man pretī nāca kāda sieviete ar mazo pie rokas. Abas šķita ļoti laimīgas. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Sapratu, ka, iespējams, tieši tas man ir vajadzīgs, jo vismaz būs kāds, ko mīlēt un kas mīlētu arī mani. Kad par to paziņoju vecākiem, viņu dusmas nerima. Lai cik skumji būtu, man lika izvēlēties — bērns vai mājas.

Pārcēlos pie vecmāmiņas, turpināju mācīties, bet vakaros strādāju vietējā kafejnīcā. Ar Elviju vairs tikai sasveicinājāmies. Reiz viņš paviesojās, līdzi atnesot rotaļlietu, bet tas arī viss. Tas sāpēja, jo manas jūtas vēl nebija izplēnējušas, taču nu to vietā ir vienaldzība,” stāsta Zane.

Zina, kā ir būt lolotai

Topošā māmiņa pilnībā mainīja savu ierasto dzīvi, atmeta smēķēšanu, nodevās mācībām un gaidāmajam brīnumam. Alise piedzima decembra sākumā, un 12. klasi Zanei neizdevās pabeigt. “Biju astotajā mēnesī, kad sajutu stipras sāpes, vecmāmiņa izsauca ārstu, un mani aizveda uz slimnīcu. Alise piedzima priekšlaikus, bet pilnīgi vesela. Todien ārā sniga lielām, skaistām pārslām, un, kad pirmo reizi viņu turēju savās rokās, sapratu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli. Alise ir labākais, kas ar mani noticis,” atzīst jaunā māmiņa.
Drīz Alisei būs gadiņš, un Zane to atzīmēšot ar pašceptu kūku. Taču ne Alises vecvecāku, nedz tēva šajā dienā viņai līdzās nebūs, viņi joprojām nevar samierināties ar Zanes izvēli, bet tas jauno māmiņu nebaida. Viņa ir apņēmības pilna savai meitai dot visu nepieciešamo, jo nevēlas, lai mazajai kaut mirkli trūktu uzmanības un mīlestības kā viņas bērnībā. To Alisei sniegs ne tikai Zane, bet arī par viņu vairākus gadus vecākais Kaspars (vārds mainīts). Abi iepazinās nejauši, bet nu ir kopā. “Bērnībā gaidīju princi baltā zirgā, kas mani aizvestu prom no vienaldzīgo mājas, bet dzīvē tā nenotiek. Taču tagad man un Alisei ir Kaspars. Gan viņš, gan viņa ģimene mūs ir pieņēmuši. Tagad zinu, kā ir būt mīlētai, tās ir ļoti labas izjūtas,” atzīst Zane.

Staburags.lv ARHĪVS

“Viņa ir labākais, kas ar mani noticis!”

Kategorijas