Beidzot pienācis laiks sev

2010. gada 29. oktobris 19:56

Uzticīgs savām mūža lielākajām vērtībām — ģimenei, darbam, dzīvesvietai, izklaidēm. Arī viņa dzimšanas diena šogad ir ar svarīgu skaitli — 50. Divu bērnu tēvs, dzimis Daugavpilī, bet jau teju 30 gadu aizkrauklietis, “ceļinieks” dvēselē — tāds ir Andris Klevs.

Atvērts tikai starp savējiem

Bieza metāla pulksteņķēde, brilles un ūsas, iesirmi mati, liels augumā. O, jā, Andra kungs nepārprotami atstāj iespaidu! Vai var būt vēl labāka āriene priekšniekam? Katru atbildi uz jautājumu apdomā, nopietns, un smaidu no viņa tik pa retam izdodas izvilināt. Pirms sarunas apjautāju Andra kolēģus, un viņi teic, ka svētku reizēs savējo vidū esot jautrs un ne no malā sēdētājiem. Arī dejot neesot jāskubina.

Uz Aizkraukli dzīve vai, pareizāk sakot, sieva Inese viņu atvedusi pirms trīsdesmit gadiem. Sekojis savai mīlestībai, un pēc daudziem kopā nodzīvotajiem gadiem viņš joprojām nedaudz kautri, bet ar pārliecību saka — es viņu mīlu. Vai šo ne visiem piemītošo ģimeniskumu iemantojis no vecākiem īsteni latviskā saimē vai bērnībā caur un caur krieviskajā Daugavpilī, to mēs neuzzināsim, bet viņa sievu, divus bērnus un darba kolēģus var tikai apskaust.

Nedaudz aizgulējās

Skolas laikā Daugavpilī, lai arī ikdienā apkārt bijuši pārsvarā krievu tautības bērni, tolaik neviens nešķirojis pēc valodas, kādā runā, un starpbrīžos, ārpus mājas sazinājies krieviski. No 5. klases aizrāvies ar volejbolu, un treniņi bijuši piecas reizes nedēļā. Vasaras brīvlaikā — treniņnometnes. Kā jau zēnam, interesējusi arī tehnika. 8. klasē sācis braukt ar mopēdu. Kopā ar draugiem, viens otru pamācot, domājuši, kā uzlabot tā dzinēju. Slīpēja, palielināja jaudu, brauca, atkal jauca.

Politehniskais institūts Rīgā, kur mācījies vēlāk, no 1978. gada, volejbolista karjerai traucēja — mācības un sportu apvienot neizdevās. Pirmajā kursā arī diskotēkas rīkojis, mūziku un gaismas efektus tām gādājis, vietējam radiomezglam mūziku rūpējis. Institūta laikā Andra dzīvē ienāca arī meitene vārdā Inese un līdz ar viņu arī citas intereses. Tā kā Stučkas Telefonaparātu rūpnīca viņai maksāja stipendiju, tad pēc augstskolas absolvēšanas bija pienākums uzņēmumā strādāt. Kad An-dris 1981. gadā pabeidza trešo kursu, apprecējās. Lai uzturētu ģimeni, paralēli mācībām nācās arī strādāt.

Par pirmo darbavietu kļuva VEF peldbaseins. Kā mehāniķim bija jāveic ūdens filtrēšana, temperatūras regulēšana. Pēc 24 stundu ilgās darbadienas bija trīs brīvdienas. Gadījies reiz naktī iemigt, un sešos no rīta, pirmajai peldētāju grupai ierodoties, ūdens temperatūra jau bijusi trīs grādus virs normas.

Darbu mainīt nedomā

Jaunā ģimene sākumā dzīvojusi Koknesē, bet pēc sešiem gadiem uzņēmums uzcēlis daudzdzīvokļu māju Aizkrauklē, un dzīvoklis piešķirts tajā. Atnākot uz Aizkraukles pusi, toreizējo Stučku, Andris kā jaunais speciālists meklējis darbu vairākās iestādēs, līdz Imants Teibe, 22. Ceļu remonta un būvniecības pārvaldes priekšnieks, un Ludvigs Šteinbergs, tagadējais Valsts ceļu pārvaldes vadītājs, toreiz galvenais inženieris 22. Ceļu remonta un būvniecības pārvaldē, pieņēma Andri par automehāniķi, un pirmā darba diena bija 1983. gada 1. augustā.

Pēc desmit šajā uzņēmumā pavadītiem darba gadiem, 1993. gadā, piedāvāts vadīt pirms CSDD Aizkraukles nodaļu. Tas Andrim bijis kā izaicinājums, sevis pierādīšanas iespēja. Nodaļas telpas toreiz bija tagadējās Ceļu policijas ēkā Torņu ielā un jaunā priekšnieka skatījumā pārāk šauras un nepiemērotas. Sekojis otrs lielais solis — iekārtot nodaļu citā vietā. Drīz vien iecere īstenota. Tāpēc tāda CSDD nodaļa Aizkrauklē, kāda tā ir šodien, tapusi ar Andra neatlaidību. Par priekšnieku te nostrādājis līdz 2003. gadam, kad Aizkraukles ceļu pārvaldē piedāvāja galvenā mehāniķa darbu. Tas bija laiks dzīvē ko mainīt — mazkustīgo biroja darbu ar ko straujāku. Jau pēc diviem gadiem Andris kļūst par izpilddirektoru. Pašlaik par darba maiņu gan vairs nedomājot. Tas, ko sauc par “ceļinieku auru”, vieno kolektīvu, kas, kā Andris saka, ir tāds kā nekur citur.
Labākās zāles — jūra
Līdz šim izdevies saglabāt īpašas attiecības arī ģimenē, un Andris teic, ka liels nopelns esot Inesei. Viņa dusmas sevī ilgi turēt neprot, un pēc katra strīda ātri vien ir izlīgums. Bet par sevi viņš saka — esmu tipisks pilsētnieks un nevaru iedomāties ikdienas dzīvi laukos. Pieradis pie komforta, bet patīk braukt uz sievas vecāku lauku māju Koknesē, kur var atpūsties strādājot. Tur paiet brīvais laiks, nedēļas nogales. Ne dīvānā zvilnot, bet vasarā zāli pļaujot, rudenī lapas sagrābjot.

Cik iespējams, daļu brīvā laika jāatvēl arī makšķerēšanai. Biežāk kopā ar brāli — ugunskurs, sarunas, ūdens tuvums, kas nomierina. Zivju ķeršana nav pats svarīgākais. Ja grib zivi vakariņām, to var nopirkt veikalā. Iecienītākās vietas esot pie Daugavas Staburaga pagastā un arī tagadējā Likteņdārza teritorijā, bet labiekārtošanas darbu dēļ tās diemžēl pamazām izzūd.

Atvaļinājuma laiks visbiežāk paiet, ceļojot kopā ar ģimeni. Izbraukātas tādas valstis kā Čehija, Slovākija, Ungārija, Horvātija, Norvēģija un Francija. Šogad beidzot iepazītas Kuršu kāpas. Zāles pret visām kaitēm Andrim ir jūra. Tās krastā vismaz trīs reizes gadā esot jābūt obligāti.

Ikdienā, kad ir izdevība vienam pie mašīnas stūres sēsties, vislabāk varot izbaudīt mūziku. Tā jāklausās skaļi, viņš saka, ausis nežēlojot. “Nazareth”, “Pink Floyd”, “Dire Straits” “uzlādē”, uzdzen asinis, dod dienai asumu.

Andris teic, ka pēc 40 laiks pēkšņi sācis atkal skriet. Šķiet, tikko bija Jaunais gads, un nu jau oktobris. Tagad, kad bērni kļuvuši jau patstāvīgi, vairāk laika var veltīt sev. “Kad bijām jauni, dzima bērni, pelnījām naudu, domājām, kā viņus izaudzināt. Nu varētu pievērsties mazbērnu audzināšanai, skološanai, veltot to uzmanību, kuras pietrūka pašu bērniem,” teic jubilārs. Bet diemžēl ar mazbērniem Andris vēl nav aplaimots.

Staburags.lv ARHĪVS

Beidzot pienācis laiks sev

Kategorijas