Kopjot savu oāzi

2010. gada 11. novembris 00:01

Guntis Frolovs pāris reižu nedēļā mēro ap 140 kilometru no Ikšķiles līdz Secei un atpakaļ, lai sakārtotu no vecāsmātes mantoto zemi.

Nav nemaz tik dārgi
Dzīvo viņš Ikšķilē, kur ir sakārtota vide, sava māja, darbs kokmateriālu vairumtirdzniecībā, pastāvīgi ienākumi. Šķiet, ko vairāk var vēlēties? Bet ar laiku tāda ikdiena kļūst garlaicīga. Vieni tad gandarījumu rod, pērkot dārgas lietas, citi — ekstrēmās izklaidēs. Guntim gribējies ko nopietnāku. Kad cilvēks izdzīvo kādu dzīves posmu, ap 36 jau paliek, gudrāks — stāsta Guntis, kokapstrādes inženieris pēc profesijas, bet tirgotājs dvēselē.
Viņu nesaista medības un dzīvnieku nogalināšana prieka pēc, arī sporta vietā laiku izvēlas veltīt vides sakopšanai. — Esmu īsts dabas draugs, — tā viņš saka par sevi. Pašlaik Ikšķilē viņa firmai ceļ viesu māju, kas, cerams, dos peļņu, un no vecāsmātes mantotajā zemē Seces pusē iecerēts uzbūvēt vēl vienu. Nevis, lai ar to pelnītu, drīzāk kā vietu laukos, kur ģimenei pavadīt brīvo laiku un kādu viesi šad tad izmitināt, tādējādi atpelnot vismaz daļu no izmaksām tās uzturēšanai. — Tas ir mīts, ka uzcelt māju ir ļoti dārgi. Dārgākā ir elektrības ierīkošana. Ja pamatā ir princips — lēti, ātri, efektīvi, 8x8 metru māja izmaksās ap 10 tūkstošiem latu, — stāsta Guntis.
Ātrāk kā Rīgā
Daļa zemes, uz kuras ir arī vecāsmātes mājas “Dambenieki”, tikusi brālēnam, pārējā — 15 hekt-āru aramzemes un 10 hektāru meža — Guntim. Daļēji atgriešanās saistīta ar nostalģiju pēc lauku mājām, kurās pavadīta bērnība. No to dienu skaistuma gan palicis gaužām maz. Atgriešanās ir arī ieguldījums savā, ne bērnu nākotnē, kuriem šāds dzīvesveids diezin vai interesēs. Viņi, visticamāk, būs kosmopolīti.
Arī jaunajam ceļam no Seces līdz Aizkrauklei ir bijusi nozīme, lai te ko sāktu. Esot svarīgi, vai atbrauc tīrā mašīnā, vai kilometriem jākratās pa dubļiem un bedrēm. Attālums no Ikšķiles nav tik liels, un ceļā paiet aptuveni stunda. Rīgā, lai nokļūtu no viena pilsētas gala otrā, jāpatērē vairāk nervu un laika. Par Seces zemi Eiropas Savienība piešķir arī platību maksājumus, un ar tiem var nosegt degvielas izdevumus ceļam no mājām līdz Secei.
Ideja par lauku māju, kas paralēli būtu viesu māja, gan vēl neesot kā akmenī iekalta, bet tāds būtu pareizākais risinājums šīs zemes izmantošanai. Tikpat labi tas varētu būt mednieku namiņš meža vidū.
Arī Sece var pievilkt
Nav šajā pusē ne alu, nedz interesantu dabas veidojumu kā Siguldā, ko cilvēki vēlētos apskatīt. Bet arī šī vieta Seces pusē, sakopta un acīm tīkama, drīz vien būtu pievilcīga. Gludi nopļauta zālīte, bērzu birzs, kāds dīķis skaistumam.
Guntis ir pārliecināts: jau nākamo 20 gadu laikā latvieši nožēlos, ka zaudējuši savu zemi, pārdodot to ārzemniekiem. Ja iedziļinās globālajās ekoloģiskajās problēmās, viņaprāt, Latvija drīz vien būs viena no nedaudzajām oāzēm ar neskartu dabu, labiem apstākļiem dzīvošanai. Vairums cilvēku Latvijā to neapzinās un lēti pārdod savus īpašumus ārzemju kompānijām. Citi ar zemi nedara neko un tā aizaug. Kad mums, latviešiem, atdeva brīvību, nezinājām, ko ar to darīt. Pārdevām mežu, nopirkām vecas automašīnas. Nauda beidzās, mašīnas nolietotas, un neatliek nekas cits, kā doties uz ārzemēm naudu pelnīt.
Vai pusstūkstotis nav nekas?
Skaidrs, ka īpašums ir ne tikai privilēģija, par to arī jārūpējas. Un Guntis ķēries pie cirvja un zāģa, lai sākumā saviem spēkiem senču mantojumā izcirstu kokus un krūmus. Ar laiku sapratis, ka tā vietā, lai triektos no Ikšķiles uz Seci, labāk maksāt algu kādam strādātgribošam secietim, kurš darbu veiktu uz vietas. Diemžēl piedzīvojis neparedzētus sarežģījumus. Pagasta pārvaldē izlicis paziņojumu, piedāvājot iespēju nopelnīt, nostrādājot pilnu darbadienu mežā. Varētu šķist, ka laukos, kur valda bezdarbs, pieteiksies jūra strādātgribētāju. Cik cilvēku pieteicās? Četru mēnešu laikā neviens. Par koksnes sagatavošanu piedāvājis maksāt 7 latus par kubu. Nepārstrādājoties dienā nopelnītu vismaz 20 latu. Mēnesī — ap 560 latu. Ja šejieniešiem tā nav nauda, tad... Jau pirms desmit gadiem, kad vietējiem traktoristiem lūdzis nopļaut zāli, neviens neesot izrādījis interesi.
Strādā tie, kuriem bija nauda
Kad kopā ar Gunti ierodamies viņa ārēs, bērzu birzī redzamas kaudzītes ar nesen zāģētiem sagarinātiem kokiem. Jautāju saimniekam, vai tas ir viņa darbs? Viņš atbild, ka divi strādnieki vienu dienu bijuši. Samaksājis par padarīto un otrā dienā viņus nesagaidījis. Novērtējot padarīto, secinām, ka strādāts ir nekārtīgi. Dedzināšanai paredzētie koki vienā kaudzē ar tiem, kuri der papīrmalkai. Daudzi baļķi nav atzaroti. Kopā ar Gunti visu sašķirojam, viņš ar mačeti nocērt atstātos zarus.
Kāpēc šāda nevīžība? Nav saprotams. Interesanti, ka strādāt piesakās tie, kuriem reiz bijusi nauda, bet tagad nonākuši grūtībās. Tie, kuriem naudas nekad dzīvē nav bijis, arī nemeklē iespēju nopelnīt.
Latvijas laukos nākotnē Gunta skatījumā būs daži spēcīgi zemnieki, liels skaits cilvēku, kuri nedarīs neko, totāli degradējušies, un pārējie būs ārzemnieki. Jau gadsimta vidū Latvija būs multikulturāla valsts, pilna ar dāņiem, holandiešiem un citiem eiropiešiem. Un tas tāpēc, ka mēs nevēlāmies saimniekot savā zemē. Piemēram Šveicē, kur laukos katrs mājas īpašnieks ceļa malu ar izkapti appļauj, bet pie mums vienā otrā pagalmā zāle aug griezdamās. Braucot cauri Jaunjelgavai, skumji noskatīties uz māju fasādēm, kas nav krāsotas jau gadu četrdesmit, bet nepieciešams tikai pāris desmitu latu, lai ko mainītu. Ja nav laika un līdzekļu tam, lai sakārtotu savu “alu”, tad nebūs arī nekam citam.

Staburags.lv ARHĪVS

Kopjot savu oāzi

Kategorijas