Par pirmo algu nopērk pulksteni

2010. gada 13. novembris 00:01

Šodien, 13. novembrī, 35 gadu jubileju ģimenes un tuvāko draugu lokā svin Sunākstes pagasta iedzīvotāja Andrita Lazdāne.

Ar Andritu Lazdāni tiekamies Sunākstes pasta nodaļā, kurā viņa ir priekšniece. Jubilāres darbadiena tikko beigusies, loga rūtīs lēni sitas lietuslāses, un mēs ieslīgstam sarunā par sievietes dzīvi.
No pārdevējas par priekšnieci
Andrita Sunākstē gan dzimusi un augusi, gan mācījusies. Skolas gadi viņai joprojām saistīti ar labām atmiņām. “Biju tāda pati kā visi bērni, protams, netrūka arī nedarbu. Iesaistījos pašdarbības kolektīvos — dziedāju ansamblī, dejoju. Pēc skolas beigšanas kādu laiku dzīvoju mājās, vēlāk biju pārdevēja, bet nu jau desmit gadu mana ikdiena aizrit pastā. Zīmīgi, bet šim darbam mani iedrošināja tā pati bijusī kolēģe, kura iepazīstināja ar nākamo manu bērnu tēvu. Tolaik strādāju veikaliņā, un viņa ikreiz jautāja: “Nu, kad tu nāksi pie mums?”. Un aizgāju arī. Bet pasta priekšnieces vietu nenācās viegli “izkarot”, jo ne visi uzreiz gribēja samierināties ar tik jaunu vadītāju. Jutos kā ielekusi lielā kuģī, bet “uz klāja” viss norima, un cilvēki mani pieņēma. Ja man kāds pirms tam būtu teicis, ka strādāšu šo darbu, neticētu, taču dzīve visu sakārto. Darbs man ļoti patīk, galvenais, ka esmu cilvēkos,” stāsta jubilāre.
Pasta darbinieks kā psihologs
Nesen paziņoja, ka pasts tomēr strādās arī sestdienās, bet Andritu tas neuztrauc. Viņai jāstrādā tikai piecas dienas, pirmdiena ir brīva, tāpēc vēl viena brīvdiena būtu pārāk daudz. “Pastā ir bijis jāstrādā pat sešas dienas un vēl ilgākas stundas, tāpēc priecājos, ka man ir darbs, kas tiešām patīk. Šajos gados iepazīti daudzi cilvēki, un nevarētu teikt, ka viņi būtiski mainījušies. Tie, kuri bija sirsnīgi, tādi ir joprojām. Pasta darbinieks ir arī psihologs, jo nereti nākas uzklausīt apmeklētājus, kuri grib izkratīt sirdi. Sākumā man bija grūti to pieņemt, bet tagad tas šķiet pats par sevi saprotams. Ne jau visiem mājās ir kāds, ar ko parunāties, un, ja tas līdz, esmu divtik priecīga.
Paziņas reizēm saka: ja strādā pastā, tad jau noteikti visus laikrakstus esi izlasījusi. Bet patiesībā man nav ne vēlēšanās, ne laika, varētu teikt, ka nelasu vispār. Vakarā vien paskatos ziņu pārraides,” teic Andrita.
Mājās palīdz “rūķīši”
Lai gan jaunībā dziedāts un dejots, šobrīd Andritai neatliek laika ne pašdarbībai, ne vaļaspriekiem, jo pēc darba darāmā netrūkst arī mājās, kur māmiņu gaida trīs mazie — Monta (divi gadi), Andis (3) un Dinārs (7). “Strādāju līdz pusdienlaikam un, tā kā Sunākstē nav bērnudārza, daudz laika pavadu kopā ar bērniem. Viņi ir mans lielākais prieks un acuraugs. Lai gan vēl mazi, vienmēr un visur grib palīdzēt, kā vien var, tāpēc gluži kā rūķīši iesaistās pat trauku mazgāšanā. Bērni aug ļoti ātri, un mana lielākā vēlme ir viņus izskolot, lai dzīvei ir stingrs pamats,” par savām atvasēm stāsta jubilāre.
Pret rūgtumu ar smaidu
Brīvajos brīžos, arī gatavojot ēdienu un uzkopjot māju, Andrita labprāt klausās latviešu šlāgermūziku. Tas esot baudījums dvēselei, kas pozitīvi uzlādē vēl ilgam laikam. Viņa ir absolūta optimiste, kura visās lietās cenšas saskatīt pozitīvo: “Ja diendienā staigāsim kā pūpēži, savas negācijas liekot izjust citiem, labāk nekļūs. Jābūt pozitīviem, tad arī pārējie būs tādi paši. Apkārtējo nīgrumu kaut uz mirkli var nomākt ar smaidu,” pārliecināta Andrita.
Pēc pirkumiem uz Viesīti
“Klāt jau 35. jubileja, bet neticas, ka laiks paskrējis tik ātri. Atminos, kā skolas direktors reiz teica: “Mācieties, kamēr varat, gadi paskries, sāksies lielā dzīve, un gribēsiet, kaut atkal būtu skolas solā.” Tā tiešām ir — skolas laikā ne par ko nebija jābēdā, visu nepieciešamo nodrošināja vecāki. Bet viņu rūpes saproti tikai tad, kad pats sāc pelnīt. Skolas laikā kolhozā slaucu govis, tāpēc visvērtīgākā bija mana pirmā sūri grūti nopelnītā alga. Par to Viesītē nopirku tik ļoti kāroto rokaspulksteni. Tolaik autobusi turp kursēja vairākas reizes dienā, un mēs gandrīz ik mēnesi braucām iepirkties. Tie bija kā svētki, diemžēl tagad uz Viesīti tiekam labi ja reizi nedēļā,” atceras Andrita.
Vairāk cilvēku, kā aicināts
“Dzīvojot Sunākstē, esmu sapratusi, ka nekur citur nespētu aizbraukt pat uz dienu. Te ir tik ierasts. Gadu gaitā iepazīti teju visi iedzīvotāji, tāpēc nebrīnos, ja jubilejās sapulcējas vairāk cilvēku, kā aicināts. Svētki vienmēr paiet jaukā noskaņā, un nereti tajos saņemu arī savas mīļākās puķes — mārtiņrozes. Daudziem netīk to rūgtenā smarža, bet pēc “saldajiem” ziediem tā šķiet ļoti patīkama. Taču vismīļākā dāvana ir bērnu zīmētie apsveikumi, ko viņi gatavojuši ar lielu mīlestību.
Katru gadu jubileju ar vērienu nesvinu, bet lielāka vai mazāka pasēdēšana ir vienmēr, tāpēc arī šovakar dzimšanas dienu atzīmēšu ģimenes un tuvāko draugu lokā, kas zina, varbūt piepulcēsies vēl kāds,” domīgi nosaka Andrita.

Staburags.lv ARHĪVS

Par pirmo algu nopērk pulksteni

Kategorijas