Prieku rod bērnos, spēku — ticībā

2010. gada 16. novembris 00:01

Koknesietei Mirdzai Melderei Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas diena ir dubultsvētki, jo 18. novembrī viņai ir jubileja. Šogad — 76. dzimšanas diena. Mūžā piedzīvots gan izsūtījums un atgriešanās dzimtenē, gan varas un sociālās iekārtas maiņa.

Mirdzu Melderi labi pazīst ne viens vien koknesietis, jo viņa gadu gaitā kļuvusi slavena ar savām ceptajām kūkām. Tās viņa cep gan bērniem jubilejās, gan dāvina paziņām.
Mirdzas kundze dzīvo nelielā vienstāva mājiņā Kokneses centrā. Kad ierodos, ausis saspicē pagalma sargs — Sibīrijas haskija šķirnes kucīte Leda. Tobrīd kundze gatavojas dēlam cept ruleti, bet darbiņu atliek, sakot, ka vēl jau ir laiks. Šajā mājā teju viss izstaro apbrīnojamu mieru. Klusumu ik pa brīdim pārtrauc vien ledusskapja dūkšana un uz palodzes murrājošā kaķene Pice.
Zem karoga dzimušie
Mirdzas kundze dzimusi vienā datumā ar valsti, tāpēc 18. novembrī viņai ir dubulti svētki. “Izkārtais Valsts karogs, kā tagad mēdz teikt, dzimšanas dienai rada pievienoto vērtību, sniedzot īstu svētku noskaņu. Vīrs bija dzimis 14. jūnijā, kad arī plīvo Valsts karogs, tikai ar sēru lenti. Varētu teikt — esam zem karoga dzimušie.
Dzīvoju viena, bet man ir divi bērni, četri mazbērni un pieci mazmazbērni. Esam liela ģimene, tāpēc jubilejās parasti visi sanākam kopā, apciemo arī kaimiņi. Ar viņiem man ļoti paveicies, ieskrien apraudzīt, bet šovasar pat ar sēnēm apgādāja,” stāsta Melderes kundze.
No svešiniekiem slēpjas pagultē
Mirdzas kundze Koknesē ir ienācēja, bet te aizvadīts gana ilgs laiks, tāpēc viņa sevi uzskata par vietējo. “Uzaugu Jēkabpils rajona Mežciema “Pāķos”, vientuļā lauku sētā. Tuvākie kaimiņi bija tikai pāris kilometru attālumā. Maza būdama, piedzīvoju arī karu. Ar ģimeni slēpāmies bunkurā. Virspusē bija ložmetēji, visapkārt baisas skaņas, šāvieni. Cerēdami atrast vāciešus, paslēptuvi pārbaudīja krievi, bet vēlāk nāca vācieši. Pēc kara mežs bija pilns sprāgstvielām un lādiņiem, tāpēc pirmo gadu skolā negāju. Sākoties mācībām, līdz skolai mēroju sešus kilometrus, gar upīti ejot, bija tuvāk, tikai trīs. Ziemā tēvs reizēm aizveda ar zirgu. Ēkai bija divas daļas — vienā pusē dzīvoja saimnieks, otrā mācījāmies.
Kā jau lauku sētā augusi, biju samērā nedroša. Ja parādījās kāds svešinieks, tūliņ līdu pagultē. Lai gan augu bez māsām un brāļiem, garlaicīgi nebija. Palīdzēju mātei apdarīt saimniecības darbus. Man bija sava vistu saime, ruksīši, darāmā netrūka,” atminas koknesiete.
Mājas aug kā sēnes pēc lietus
“Skolu pabeidzu 14 gadu vecumā, un mani ar vecākiem izsūtīja uz Sibīriju. Tie bija grūti laiki, taču svešumā iepazinos ar nākamo vīru. Mums bija kopīgs ceļš un viens mērķis — darbs. Strādājām kolhozā, gājām meža darbos. Apprecējāmies, piedzima meitiņa. Pēc astoņiem gadiem atgriezos dzimtenē. Vīram Koknesē bija paziņas, un 1957. gadā mēs sākām te dzīvot. Tolaik pagasta centrā bija tikai pāris ēku, tagad mājas izaugušas kā sēnes pēc lietus.
Gandrīz 40 gadu mitinājāmies vienistabas dzīvoklī. Vīrs saslima un nomira. Vēlāk radās iespēja iegādāties mājiņu, un te es dzīvoju joprojām. Vajadzētu logus nomainīt, vēl šo to padarīt. Man ir centrālapkure, vajag daudz malkas, tāpēc labs strēķītis paiet, to sanesot.
Maskava nepārsteidz
Dzīvojot Koknesē, gadu strādāju krautuvē, bet līdz pat pensijai, vairāk kā divdesmit gadu, biju dzelzceļa stacijas kasiere un kravu pieņēmēja. Diennakti strādāju, trīs brīvas. Reizi mēnesī vajadzēja braukt uz mācībām. Mums piešķīra arī brīvbiļeti braucieniem pa Latviju, bet reizi gadā bez maksas varēja doties uz kādu Padomju Savienības vietu. Man auga bērni, daudz darba prasīja arī saimniecība, tāpēc nebija laika skriet pa pasauli. Taču reiz ar draudzenēm aizbraucām uz Maskavu. No ārpuses apskatījām Kremli, paklīdām pa ieliņām, aplūkojām arhitektūru. Nevarētu teikt, ka Maskava mūs īpaši pārsteidza. Kā saka, nekur nav tik labi kā mājās,” atzīst Melderes kundze.
Ne piemērota apģērba, ne apavu
“Šogad daudzi uztraukušies par gaidāmo auksto ziemu, bet kāda būs, tāda jāpārcieš. Esmu Sibīrijas bērns, pieradusi pie visa. Neko nevar salīdzināt ar ziemu tur. Termometra stabiņš ziemā rādīja mīnus 40 grādu. Tādā aukstumā strādājām mežā, vaigi bija apsarmojuši, mēģinājām sildīties pie ugunskura. Nebija ne piemērota apģērba, ne īsti ko kājās aut. Iztikai neko lāgā nevarēja izaudzēt, jo vasaras bija ļoti īsas. Dzīvojām Čulimas upes krastā. Maijā sākās pavasara plūdi, bet zemīte apžuva tikai jūnijā. Tolaik dārzu ar traktoru apstrādāt nedrīkstēja, varēja rakt tikai ar lāpstu vēlu vakarā pēc darba. Rudeņos agri bija salnas, ja tās nokoda kartupeļu ziedus, tad tāds pašķidrs un rūgts dārzenis vien bija. Pēdējos gadus turējām arī gotiņu.
Dienā 700 gramu maizes
Interesanti, ka sibīrieši pat nezināja, kas ir kūtis, lopiņi dzīvoja klajā laukā. Bet mēs, latvieši, sacēlām kūtiņas un turējām govis. Sākumā vairākkārt gājām raudzīt, vai viņas tumsā nav aklas palikušas. Sibīrijā viss bija savādāk. Tur sievietes dienā varēja nopelnīt 700 gramu maizes, bet kas tas ir lielai ģimenei? Turklāt maize nebija cepta no rudziem vai kviešiem, bet no auzām un zirņiem. Tā bija smaga, ar rūgtuma piegaršu. Strādājām no rīta līdz vakaram, bet gada nogalē tik un tā kolhozam vēl parādā palikām.
Pēc Sibīrijā piedzīvotā un ilgiem gadiem Padomju Latvijā visi vēlējās dzīvot brīvā valstī. Ļoti labi atceros neatkarības atgūšanu. Tolaik abi ar vīru sekojām līdzi visām ziņu pārraidēm. Domājām — vai tiešām būs brīvība? Uz to raudzījāmies ar bailēm. Nesapratām, kā dzīvosim bez lielā kaimiņa — “barotāja”? Kad Latvija atguva brīvību, bija jāsarod ar jaunu valsts sociālo iekārtu. Sākumā pat daļu pārtikas dalīja apmaiņā pret taloniem, stāvējām rindās gan pēc sviesta, gan cukura un desām,” atceras Mirdza.
Tortes bērniem un paziņām
“Savulaik daudz tamborēju, bet redze vairs nav tik laba kā senāk, tāpēc pārsvarā skatos televīziju un izlasu avīzīti. Lai gan ikdienā pārvietojos ar kruķīšiem, vasarā visu dienu darbojos dārzā, aprušinu daudzās puķudobes. Vāzē ziedus gan nelieku, man labāk tīk, ka tie zied ārā, bieži vien puķes dāvinu Kokneses luterāņu baznīcai.
Cepu arī kūkas. Bijusī vedekla bija liela tortu cepēja, bet reiz pārtrauca. Tad domāju: nu kādam taču jāturpina. Tortes un ruletes cepu jau desmit gadu, un tas ir mans vaļasprieks. Neaizraujos ar īpašiem produktiem, gatavoju tās no mājas olām, krējuma, brūkleņu ievārījuma, bet garnējumam izmantoju dārza ogas vai augļus. Mājās gatavotai kūkai ir pavisam cita garša. Tuvojas dzimšanas diena, bērni būs jāiepriecina ar kādu īpašu gardumu,” atklāj Melderes kundze.
Bagāta nav kļuvusi
“76 gados piedzīvoti gan labāki, gan sliktāki laiki, kā jau dzīvē. Lielāko prieku man sniedz bērni, mazbērni un mazmazbērni, bet spēku smeļos ticībā. Kādreiz apmeklēju dievnamu, tagad grūti aiziet, taču tas neliedz ticēt.
Tagad ir laiki, kad vieni dzīvo pārticībā, bet citi cieš trūkumu. Visiem klātos labāk, ja mums nebūtu tik daudz mantkārīgu cilvēku. Esmu daudz strādājusi, bieži vien pat divos darbos, bet bagāta tā arī nekļuvu. Domāju, ka miljonāri godīgā ceļā savu naudu nenopelna. Esam paēduši, apģērbti, bet daudziem tik un tā nav labi, jo viņi nezina, ka var būt arī sliktāk. Taču es dzīvoju ar prieku, nav ko skumt,” nosaka Mirdza Meldere.

Staburags.lv ARHĪVS

Prieku rod bērnos, spēku — ticībā

Kategorijas