Ja vien gadi stāvētu uz vietas!

2010. gada 20. novembris 00:01

Skrīveriete Aina Jukone ciemiņus sagaida viesmīlīgi — iededz sveci, cienā ar tēju un kūku. “Man nepatīk šis tumšais laiks, tādēļ brokastīs un pusdienās uz galda vienmēr deg svece, un tāda tradīcija mājās ir jau sen,” viņa saka.

Šoreiz svece ir zaļa, citreiz — dzeltena, balta vai sarkana, lai būtu dažādība. Sveces liesma nomierina, dod gaismu un iepriecina. Lāčplēša dienā, valsts svētkos, Adventē un Ziemassvētkos sveču liesmiņas mirdz arī logos, greznojas skaistā lukturī. Šajās mājās ātri vien izlieto visas dāvinātās sveces. Tās deg arī paštaisītā Adventes vainagā.
Pirmajā adventē sudrabeglē pie mājas mirdzēs arī elektrisko spuldzīšu virtene. Egle stādīta sen, izaugusi jau garāka par māju, un pēdējos četrus gadus virteni nost neņem. Katru gadu tā pakāpjas arvien augstāk — “aug” reizē ar egli. Bet, sagaidot Jauno gadu, pie egles saskandina šampanieša glāzes.
Iepatīkas meitene ar garo bizi
Ainas kundze dzimusi, augusi un skolā gājusi toreizējā Bauskas rajona Vecumniekos, no trim māsām pati vecākā. “Jaunākajai māsai no manis vienmēr bija bijība,” viņa atceras. Varbūt tādēļ, ka māte bija stingra un stingrība no viņas pārmantota.
Kādā ballē Aina satika savu nākamo vīru Zigurdu. Viņš ļoti labi dejoja, jo bija mācījies kursos. Zigurds atceras, ka arī Ainai, meitenei ar garo bizi, labi padevās deju soļi.
Jaunais pāris kāzas svinēja 1966. gada 31. decembrī un dzīvoja Kurmenē. “Toreiz sadejojāmies un turpinām līdz pat šai dienai,” smaida Ainas kundze.
Abi Kurmenē strādāja bērnunamā, tas bija pārcelts no Bauskas: Ainas kundze — par audzinātāju, Zigurds — par saimniecības daļas vadītāju. Tomēr jaunā ģimene pārcēlās uz Skrīveriem, kur dzīvoja māsa, jo tur vajadzēja brigadieri, un Zigurdam, pēc profesijas agronomam, šis darbs bija tieši laikā. Savukārt Ainas kundze Skrīveros ilgus gadus strādāja bērnudārzā par auklīti. “Sākumā man Skrīveri nepatika, bet tagad nevaru iedomāties citu vietu, kur varētu dzīvot,” viņa atzīst.
Te uzcelta arī māja. “Lielāko daļu darbu darīju pats, un jāstrādā bija daudz,” stāsta Zigurds. Agronoma aldziņa bijusi maza, tādēļ nauda sapelnīta, kopjot lopus.
Iztur auklīšu konkursu
Ģimenē izaudzināti divi bērni — meitai nu jau ir 43 gadi, dēlam — 40, un abi ar ģimenēm jau krietnu laiku dzīvo un strādā Vācijā. Mazmeitu Terēzu iznācis auklēt mazāk, jo arī viņa aizbrauca līdzi vecākiem uz Vāciju. Svešumā apmēram pirms mēneša piedzimis arī mazdēls. Bet otra mazmeita Lāsma arvien dzīvo Skrīveros kopā ar vecvecākiem un tagad mācās vidusskolā. Viņas māte Vācijā dzīvo jau 15 gadu un ar meitu ļoti labi saprotas.
“Vācijā ciemos biju apmēram pirms diviem gadiem. Tagad vajadzētu braukt apraudzīt mazdēlu, bet neiznāk,” stāsta jubilāre. “Kad mani bērni pārcēlās uz dzīvi Vācijā, bija skumji, tādēļ sāku auklēt mazus bērnus, jo man viņi patīk. Pēc sludinājuma avīzē pieteicos auklēt kādu deviņus mēnešus vecu meiteni. Vēlāk izrādījās, ka bijām piecas sešas pretendentes. Tomēr bērnu uzticēja man. Tā ir ļoti liela atbildība — visu laiku jāuzmana, jārūpējas, daudz jārunā un jāprot sarunāt. Kad esi kopā ar mazo, domā tikai par bērnu, nav vairs laika skumt. Meiteni auklēju līdz bērnudārza vecumam. Kad viņas vecākiem piedzima brālītis, auklēju arī viņu. Kādu laiku auklēju arī vēl vienu puisīti, viņam bija pusotra gada, bet vēl nerunāja. Ar viņu ļoti daudz nodarbojos, un viņš sāka runāt. Ar bērniem rāties nevajag — visu var sarunāt.”
Tagad gan Ainas kundze bērnus vairs neauklē, jo daudz laika vasarā paiet dārzā. Puķes tajā zied no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, viss sakopts un kārtīgs. Pirms pieciem gadiem pašvaldības konkursā iegūts sakoptākās sētas nosaukums.
Gan rozes, gan ērkšķi
“Dzimšanas dienas ir patīkamas, ja vien laiks stāvētu uz vietas! 65 gadi — tas nav maz,” teic jubilāre. “Ir jau visādi gājis, nav visu laiku tikai rozes bijušas, ērkšķi arī.”
Mazmeitai Lāsmai gan šķiet, ka vecmāmiņai ir tikai 55 gadi — pēdējie desmit apstājušies. Mazmeita bērnībā reiz dzimšanas dienā visās malās salīmējusi bučas ar norādēm, kur jāiet, līdz omīte atrada viņas zīmēto apsveikumu. Kādreiz jubilejās ceptas arī kūkas, un šo prasmi apguvusi arī mazmeita.
“Galvenais dzīvē ir saprasties ar otru, dalīties ar citiem tajā, kas tev ir, palīdzēt, darīt labu, sirdi nedrīkst nocietināt. Bez naudas nevar iztikt, taču veselību un mīlestību par naudu nenopirksi. Ja pats būsi nemīlams, tad arī nauda nelīdzēs. Jubilejā gribētu veselību, dzīvesprieku un mīlestību!” atklāj Aina Jukone.

Staburags.lv ARHĪVS

Ja vien gadi stāvētu uz vietas!

Kategorijas