Paglābta no sagriešanas

2010. gada 25. novembris 00:01

Vieni no lauku ainavas raksturīgajiem elementiem ir apjomīgas būves — graudu kaltes. Vietām tajās vēl vērojama darbība, citas šķiet sen aizmirstas. Piebraucamie ceļi aizauguši ar zāli, un lielās metāla tvertnes lēnām sagrauž rūsa. Viena no “dzīvotājām” ir Seces pusē.

Caur griestiem
redz debesis
Kalte celta 1968. gadā, un no 1993. gada tajā saimnieko kooperatīvā sabiedrība “Sprīdītis”. Vēl līdz deviņdesmito gadu sākumam te sezonā darbs nenorima dienu un nakti. Nu pelēkā, ar lielām šīfera plāksnēm noklātā ēka lauka vidū stāv kā piemineklis. Miglainajā rītā no pagasta centra tik tikko redzama. Kopā ar saimnieku kooperatīva valdes priekšsēdētāju Leonīdu Voskresenski dodamies to apskatīt. Pie kaltes piestājusi automašīna, un, verot lielās ēkas durvis, sastopam vīru, kurš sakopj telpas.
Saimnieks stāsta, ka graudu žāvēšana šobrīd nenotiek, bet ēka kādam jāpieskata, lai metāla zagļi vai citas nepiederošas personas te lieki neuzturētos. Vējš, kurš ieskrienas klajajā laukā ap ēku, tās jumtu nav žēlojis. Labots vairākkārt, bet pagājušās ziemas pamatīgās brāzmas aizrāvušas pa gaisu šīferi un dēļus, pie kuriem tas bija piestiprināts. Izveidojies liels caurums, un, stāvot graudu žāvēšanas telpā, caur jumtu redzamas rudenīgās debesis. Jāgaida līdz pavasarim, kad būs nauda, lai salabotu.
Joprojām darba
kārtībā
Četri metāla rezervuāri, katrs ar 30 tonnu ietilpību, ražoti un savulaik atvesti no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Šobrīd tikai vienā glabājoties divas tonnas auzu. Voskresenska kungs stāsta, ka visas iekārtas ir darba kārtībā un vajadzības gadījumā kalti varētu iedarbināt, bet vecā tehnoloģija — žāvēšana tā sauktajās šahtu kaltēs vairs nav izdevīga. Pietiek viena cilvēka, kurš pieskata, lai procesi noritētu bez aizķeršanās, bet milzīgie elektromotori, kuri darbina ventilatorus, patērē daudz elektrības. Lai izžāvētu tonnu graudu, atkarībā no mitruma pakāpes nepieciešams ap 10 litru dīzeļdegvielas. Tā kā dīzeļdegviela specifiski ož, gadījies saņemt pārmetumus, ka arī graudi piesūkušies ar šo smaku.
Ražīgajos gados kalte izmantota pārsvarā saimniecības vajadzībām. Kooperatīvs izaudzēto cenšas pēc iespējas ātrāk pārdot, dažkārt pat mitrāku labību, atrēķinot procentus par slikto kvalitāti. Žāvējuši tikai pirmajos piecos darbības gados.
Lūžņiem pārdot neesot māksla — saka Leonīds. Cik vien kooperatīva spēkos būšot iespējams, šo kalti uzturēs darba kārtībā arī turpmāk, cerot, ka situācija lauksaimniecībā ar laiku uzlabosies. Līdzās šai kaltei bijusi otra, tikpat liela, bet no tās vairs nekas nav palicis. Aiz ēkas saglabājušies vēl 12 metāla bunkuru. Katrā no tiem ietilpst ap 80 tonnu graudu. Pagaidām arī tos izdevies pasargāt no aizvešanas metāllūžņos.
Nebija, ko krāt
Agrāk gan, kad dīzeļdegviela un elektrība bija lēta, viens otrs saimnieks savu kūlumu te apstrādājis, bet nu tikai retais rezervuāros ko glabā. Lielos ventilējamos bunkurus izmanto, lai tajos pirms pildīšanas graudus attīrītu un uzkrātu līdz pārdošanai, tādējādi samazinot transporta izdevumus. Ventilējot par 2 — 3% mitrumu izdodas samazināt. Bunkuri noder arī sēklas glabāšanai līdz pavasarim. Bet šogad krājumu nebijis. Vasaras lietu un vēju dēļ auzu un miežu pat sēklas tiesai nepietika. Brāzmas labību vietām noguldīja zemē, kā ar ceļarulli pārbraucot. Rudzus, cik nokūla, tik iesēja no jauna. Pērn ziemāji izsuta, un no 80 hektāriem nokultas tikai 25 tonnas.
Jāpiemaksā,
lai nopirktu
Kādreiz cerēts, ka pienāks labāki laiki, bet ar gadiem kļūstot arvien sliktāk. Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā pieauga ražošanas izdevumi. Piemēram, slāpeklim, cena cēlusies no 60 latiem par tonnu līdz 300. Hektāram ap 200 kilogramu vajadzīgs, un tikai ar slāpekli vien nepietiek. Citus gadus ar kooperatīva kombainu vienam otram zemniekam nokūla pa kādam hektāram, šogad arī tādu nebija. Tiem, kuriem ir pāris govju, graudus barībai izdevīgāk nopirkt nekā pašam audzēt. Kooperatīvā esot sprieduši par kravas mašīnas iegādi, bet līdz ar transporta nodokļa palielināšanu tādu uzturēt un izmantot pāris mēnešus gadā nav izdevīgi. Vairākus gadus audzēti arī griķi, līdz to iepirkuma cena saruka zemāk par graudu. Pēc tam, kad par vienu kūlienu gandrīz vai nācās piemaksāt, lai to tikai paņemtu, metuši mieru. Šogad griķu cena atkal ir cēlusies tāpēc, ka daudzi rīkojās līdzīgi un nesēja tos. Tā kā nākamā gada cenu un pieprasījumu grūti prognozēt, šķiet, strādājam tikai sava prieka pēc — teic Leonīds.

Staburags.lv ARHĪVS

Paglābta no sagriešanas

Kategorijas