Meža meistars bez meža

2010. gada 27. novembris 00:01

“Esmu riktīgs aborigēns un laikam jau Zalvē arī palikšu,” smaidot saka zalvietis Jānis Valdemiers, kurš šodien svin 75 gadu jubileju.

Blēņām laika neatliek
“Esmu dzimis Zalves pagasta “Krūmāru” mājās. Ģimenē bijām divi bērni. Dzīvi karš iegrozīja pa savam. 1943. gadā sākās mobilizācija vācu armijā, tajā laikā tēvs kopā ar vairākiem Zalves vīriem aizgāja mežā. Daudzi zalvieši krita, pēdējā kaujā tēvu smagi ievainoja, viņš bija bezsamaņā, kad saņēma gūstā. Partizāniem bija likums — divas granātas, viena ienaidniekam, viena sev. Gūstā padoties nedrīkstēja. No Jēkabpils ieslodzījuma vietas tēvu aizveda uz Salaspili, kopā 14 vīru no Zalves, un neviens neatgriezās.
Māte drīz vien nomira no asins saindēšanās. Abi ar brāli augām pie tantes Almas. Karš man atstāja nelielu “piemiņas velti” — pēc kara raustīju valodu, tāpēc skolā mani nesūtīja, bet divu gadu laikā izārstēja. Blēņām laika neatlika, skolā pēc stundām sportojām, ar mums kopā līdz vēlam vakaram volejbolu spēlēja arī skolas direktors. Smēķēt gan iemācījāmies, bet mazajiem nedrīkstēja dot. Ja manījām kādu no mazajiem ar pīpi, tad ņēmām aiz auss.
Kā kurpnieks bez kurpēm
Pēc skolas devos dienēt, plašājā Krievijā aizvadīju divarpus gadus. Jau skolas laikā noskatīju savu Dzintru, un, kamēr dienēju, pa kādai vēstulei “pārmainījām”. Pēc dienesta ar Dzintru svinējām kāzas, bērnu gan mums nav, toties dzīvojam kopā ar sievasmāti, kurai nu jau pāri simtam.
Sāku strādāt Neretas mežniecībā, biju vienkāršs strādnieks. Aiz-upes meža tehnikumā neklātienē ieguvu izglītību. Gadsimta ceturksni esmu strādājis meža nozarē. Vai man ir pašam savs mežs? Vai tad kurpniekam ir kurpes? Meža meistaram meža nav. Kādreiz biju arī mednieks, bet tad traumēju celi, un, kopš tas “saskrūvēts”, pārvietoties vairs nav tik vienkārši.
Par latviskumu
Esmu patriots. Kā tad es nebūšu? Latvija taču mana dzimtene, un, ja vajadzēs, ņemšu rokās automātu un aizstāvēšu savu zemi. Bet valdība, ziniet, diez kas nav, īpaši jau tie deputāti, kuri neprot runāt latviski. Ja Latvijā 50 gadu nodzīvojis, valoda jāzina. Tepat pagastā dzīvo tatārs, sieva baltkrieviete, bet pat akcenta nav! Tā, lūk. Kādus četrus gadus biju zemessardzē. Nesen uzaicināja dibināt Aizsargu biedrības nodaļu, bet vairs nav cilvēku! Kuram piedāvāju, atsaka — kam man to vajag. Tie kārtīgie un strādīgie jau pagasta veikalu nestutē, daļa devušies projām, daļa savā saimniecībā. Tauta nodzērusies un jau padomjlaikā aizmirsusi strādāt. Vasarā vāc ogas, sēnes, veikalā pārdod un iegūto naudu tūliņ pat atdod par pāris “polšiem”. Pagasts kādreiz bija ļoti liels, tālākās mājas bija pat 15 kilometru dziļi mežā. Ziedu laikos Zalves pagastā bija pusotra tūkstoša iedzīvotāju, tagad ap 700 — 800 cilvēku.
Anekdotēm pilna galva
Ar anekdotēm man galva pilna, nu vismaz viena burtnīca man tur ir. Reiz zvēri izlemj, ka pāri upei jātaisa tilts. Materiālus vajag, bet pēc tiem jābrauc uz ministriju. Ko pilnvaros? Lāci — viņš meža saimnieks. Aizbrauc, atgriežas, neko nepanācis, neko nevarot sarunāt. Tad spriež, kuru sūtīs nākamo, un izlemj — viltīgo lapsu, viņa kuru katru aptīs ap pirkstu. Pēc laika lapsa klāt, saka: nekā nevar. Tad nu ēzelītis lūdzas — laidiet mani, laidiet mani. “Brauc ar” saka lācis. “Nekādas jēgas no tevis tāpat nav.” Paiet diena, divas, nedēļa, bet no ēzelīša ne vēsts. Otrajā nedēļā sāk sūtīt materiālus. Sūta un sūta, sūta un sūta. Lācis skatās — parauj, jods, te jau kādus trīs tiltus var uztaisīt. Trešajā nedēļā pārrodas arī pats ēzelītis. Zvēri sanāk un jautā, kā viņš to dabūjis gatavu? “Ē, draugi mīļie,” ēzelītis atbild. “Aizgāju uz ministriju, un izrādās — tur taču visi mani radi strādā!”. ”

Staburags.lv ARHĪVS

Meža meistars bez meža

Kategorijas