Rīteru veikala pārdevēja

2010. gada 4. decembris 00:01

Tekla Ļebedeva dzimusi Preiļos, bet jau vairāk kā trīsdesmit gadu dzīvo Pļaviņu novada Klintaines pagastā. No Teklas mātes Annas septiņiem bērniem ģimenē nu palikuši tikai trīs. Jau sešu gadu vecumā palīdzējusi mātei fermā govis slaukt un vēlāk, skolā ejot, vasarās ganījusi apkārtnes saimnieku lopus, lai sapelnītu skolas lietām un apģērbam. Decembra sākumā “Baložu” mājās Rīteros viņa klās dzimšanas dienas galdu un aicinās pie tā savus radiņus.

Atceras ar rūgtumu
Ieejot istabā, pie sienas redzu vairākas Jēzus Kristus un Jaunavas Marijas svētbildes. Būdama latgaliete, Tekla ir dievticīga un gan pati tā dara, gan citiem māca pirms maltītes krustu pārmest. Viņai māte bērnībā likusi arī Tēvreizi skaitīt.
Tomēr bērnību mazā auguma omulīgā kundze atceras ar rūgtumu. Tēvs Kazimirs agri nomiris, Teklai vēl mazai esot, un māte palikusi ar septiņiem bērniem. Bērnus tēvs ne pārāk mīlējis, un atmiņā palicis viņa teiktais par apģērbu: kam viņām glaunas kleitas, lai no maisa ko pašuj.
Divas māsas nomira agri, būdamas vienpadsmit un trīs gadus vecas. Vēlāk mūžībā aizgāja arī divi brāļi, un nu palikusi vien Tekla, māsa Lūcija un brālis Roberts. Vēl bērnam esot, pašai nācās iztiku gādāt — bietes ravēt, linus plūkt, zemi palīdzēt apstrādāt un bieži vien ar tukšu vēderu. Varbūt tāpēc, savu dzīvi sākot, ēdusi vairāk, kā vajadzētu. Skolas laikā gan ansamblī dziedājusi, gan tautasdejas dejojusi, pati tērpus šuvusi.
Lopbarības maisi un alus kastes
Dzimtajā pusē Preiļos dzīvojot, strādājusi par pārdevēju, līdz jubilārē ieskatījies kolēģes brālis. 1977. gadā pļaviņietis Juris kļuva par viņas vīru, un ģimene pārnāca dzīvot Rīteros. Par Juri viņa saka:
— Iepatikās man viņa vienkāršība, bija viegli rast kopīgu valodu. Katram cilvēkam esot savs liktenis, un es tam ticu, ja reiz satikām viens otru, tik tālu dzīvodami.
Arī rīterieši Teklu iepazina kā pārdevēju. Veikalā viņa strādāja daudzus gadus, līdz veselības problēmu dēļ no darba nācās aiziet. Par veikalā pavadīto laiku Teklas kundze stāsta — tas nav bijis viegls. Tad gan šņabja un alus kastes bija jācilā, gan cukura un kombinētās lopbarības maisi. Krāvēja vīrieša nebija, un visu nācās darīt pašai. Ja kāds arī pieteicās palīgos, jāskatās bija uz pirkstiem, jo zaga. Laikā, kad ieviesa latus, pārdevējas alga bijusi niecīga — 38 lati.
Pusdienlaiks ar autiņiem
Jautāju Teklas kundzei par atšķirībām starp tā laika un mūsdienu veikaliem. Viņa atceras, ka astoņdesmitajos gados veikalā varēja nopirkt izlejamo alu. Bijis arī laiks, kad produktus varēja nopirkt pret taloniem, tad pircēji pie veikala stāvējuši garās rindās. Lauku veikalā tā saucamās “blata” un “zem letes” sistēmas nebijis, jo tādas ziņas ātri aizietu tautā no mutes mutē.
Strādājot veikalā, bija jāpaspēj arī trīs bērnus izauklēt, trīs govis izslaukt, aitas un kazas pabarot. Ziemā mazos tikko “atskrējušos” jēriņus nesusi istabā sildīt. Kad bērni paaugušies līdz gadam, atsākusi strādāt. Bērnus darba laikā pie kaimiņiem vai aukles atstājusi. — Atskrienu uz pusstundu mājās, pārmainu autiņus un jau atkal jāskrien uz darbu, — stāsta smaidīgā kundzīte. Tā izaudzināti dēli Kaspars (32 gadi) un Lauris (22). Trešais dēls Andis pirms piecpadsmit gadiem gāja bojā autoavārijā. Nu auklējams ir pagaidām vienīgais mazdēls Emīls. Mājās dzīvojot, brīvais laiks paiet pie grāmatām. — Par mīlestību, tādas tik lasu, — saka jubilāre.
Pīrāgi ik pārnedēļu
Runājām ar Teklas kundzi ap dienasvidu, un es neviļus ieminējos par ēdiena gatavošanu. Un trāpīju desmitniekā. Izrādās, tā ir viena no viņas mīļākajām nodarbēm, pie plīts labprāt stāvot. Jau bērnībā mācījusies no saimniecēm, kā godu galdus klāt, kā ēdienu gatavot. Vēlāk, kad vīram melioratoram darbavieta piešķīrusi dzīvokli Koknesē, viena pati 50 cilvēku viesībām visu gatavojusi. Brīvdienās patīk arī televīzijā paskatīties, kā citi gatavo, un pašai izmēģināt ko tādu, kas vieglāk gatavojams. No Latgales atvestas arī kāpostu tīteņu un “siļķes kažokā” receptes. Mājiniekiem pīrāgus galdā ceļot ik pārnedēļu. Pagrabā ievārījumi gadu gaitā sakrājušies, no vecākajiem esot jādara vīns. Arī dzimšanas dienas galdam lielāko tiesu darbu paveikšot pati, vedeklai Evitai piepalīdzot.
Jautāju jubilārei, cik sen viņa saimnieko “Baložos”. Gadus septiņus, pie mājas esot tikusi, pateicoties tās iepriekšējās saimnieces Jūlijas dāsnumam. Viņa lūgusi Teklu palīgā mājas soli apdarīt un vēlāk, kad no gultas nespējusi celties, arī apkopt. Pateicībā par to Jūlija savu īpašumu novēlēja Teklai.

Staburags.lv ARHĪVS

Rīteru veikala pārdevēja

Kategorijas