“Dzīvoju šodienai, neaizmirstot par rītdienu”

2010. gada 11. decembris 00:01

Laikā, kad puteņo un dejā virpuļo sniegpārslas, 25 gadu jubileju svin gostiņiete Anna Svikle. Var šķist, ka 25 gadi tāds nieks vien ir, taču Annai tie bijuši dažādiem piedzīvojumiem bagāti.

Annas Svikles paziņas teic, ka jaunietes labākās īpašības ir draudzīgums, sapratne un strādīgums. Viņai vienmēr apkārt ir daudz labu draugu, uz kuriem var paļauties. Sarunājoties no jubilāres staro tikai pozitīvisms.
Glābiņš — sports
Gostiņi ir Annas dzimtā vieta, un teju katrs stūrītis viņai te atgādina kādu bērnības vai skolas gadu piedzīvojumu. “Uzaugu lauku sētā, un, kā jau visi, arī es biju dažādu piedzīvojumu kāra. Visspilgtāk atminos, kā ar kaimiņu bērniem ierīkojām tā sauktos štābiņus, kur pavasarī un vasarā darbojāmies no agra rīta līdz pat saulrietam — gatavojām ēdienu, kopām apkārtni, gājām peldēties. Visvairāk man patika svaigais lauku gaiss, skaistā apkārtne un brīvība, kad nevienam netraucē un dari, ko vēlies,” stāsta Anna.
Mācoties Anna aktīvi nodarbojās ar sportu. Kā viņa pati teic, tas bija kā glābiņš no pelēkās ikdienas. Spēlējot tautasbumbu un basketbolu, jauniete daudzās sacensībās ieguva diplomus un medaļas. Tomēr viņas vaļasprieks ir karatē. Apgūt šo cīņas veidu pamudinājis labākais draugs, un, lai gan sākumā šaubījusies, vēlāk tomēr nodomājusi: kāpēc gan nepamēģināt? Šīs prasmes noderējušas arī dzīvē, jo jauniete vienmēr mācējusi sevi aizstāvēt, arī sacensībās iegūta ne viena vien medaļa.
Darbs patīk
Anna agri sāka darba gaitas. Vēl nesasniedzot pilngadību, meitene mātei palīdzēja uzkopt vilcienu vagonus, taču, kad viņa nomira, tante jaunietei palīdzēja iekārtoties darbā veikalā par kasieri. “Kasieres darbs man ļoti patika, bet to bija grūti apvienot ar mācībām. Taču skolotājas bija atsaucīgas un palīdzēja, kā vien spēja. Sākoties eksāmeniem, slodze kļuva arvien saspringtāka, un, lai sekmīgi nokārtotu ieskaites, no darba aizgāju. Pēc eksāmeniem sāku strādāt par bārmeni — viesmīli un laikam jau par šo darbu varu teikt: tas ir mans sirdsdarbs,” domā Anna.
Sapņo par ārzemēm
Gostiņi laika gaitā ir mainījušies — nav ne kur atpūsties, ne kur strādāt. Bet Anna teic, ka visskumjāk ir atcerēties tos, kuri devušies prom. “Gostiņos man bija daudz labu draugu, bet tagad palikuši tikai daži, visi lielākoties ir devušies uz lielpilsētām vai ārzemēm. Arī es jau sen sapņoju aizbraukt uz citu valsti. Ne tāpēc, lai pārceltos turp dzīvot, bet, lai paraudzītos, kā tur cilvēkiem klājas, un apskatīt skaistākās vietas,” teic jubilāre.
Visaugstākās vērtības
Parasti Anna jubilejas svin kopā ar ģimeni, draugiem, bet šajā laikā viņas mājās ir dubulti svētki. “Dažas dienas pēc manas jubilejas svētki ir arī vecmammai — man aprit 25, bet viņai 75 — divas jubilejas reizē. Tāpēc šajos un citos svētkos pulcējāmies kopā un vienmēr omes lauku mājās — dziedam, dejojam, spēlējam spēles un priecājamies.
Dzīvē visaugstāk vērtēju ģimeni, draudzību, arī darbu. Ir labi, ja apkārt ir draugi, kuri vienmēr uzklausa, saprot un palīdz. Savukārt darbs norūda, bet ģimene ir tā, kas stiprina, mīl un lolo. Man nav dižu nākotnes plānu, es vienkārši baudu katru dzīves mirkli un visu, ko tā sniedz. Dzīvoju šodienai, neaizmirstot par rītdienu,” atzīst Anna.

Staburags.lv ARHĪVS

“Dzīvoju šodienai, neaizmirstot par rītdienu”

Kategorijas