Mīlēsim cilvēkus un lietosim mantas!

2010. gada 23. decembris 00:01

Ģirts Grietiņš ir Jaunjelgavas, Daudzevas, Seces un Sēlpils luterāņu draudzes mācītājs. Tuvojoties Ziemassvētkiem, kas pirmām kārtām ir baznīcas svētki, jautāju, kā, viņaprāt, laikā, kad svarīgākas kļuvušas materiālās lietas, domas un izjūtas tomēr novirzīt garīgam piepildījumam, nemateriālām vērtībām?

Mācītājs teic, ka dāvanu došana ir skaista tradīcija un saistīta arī ar kristietību, jo kristieši visu pasauli uzlūko kā dāvanu. Ar skaistu velti mēs izrādām savu mīlestību tuvākajiem, bet tai nevajadzētu būt formālai.
— Kas, jūsuprāt, ir Ziemassvētki?
— Ziemassvētku vēsts liecina, ka Dievs nav tikai kaut kur tur, augšā, kas diktē noteikumus — tev drīkst un tev nebūs, bet Jēzus bērns, kurš aicina, un no viņa nav jābaidās. To, ka šie ir ģimenē svinami svētki, rāda arī Jēzus nākšana pasaulē. Viņš nenolaižas no debesīm kā varena zīme vai zibens, bet piedzimst kā cilvēks ģimenē.
Latviešiem Dievu pieņemts uzskatīt kā mazu, sirmu, mīļu vīriņu, bet pietrūkst šīs Dieva varenības un svētuma izjūtas. Un tā savukārt īpaši izpaužas tieši Ziemassvētkos.
— Kāpēc daļa cilvēku tikai reizi gadā, šajos svētkos, tomēr atrod ceļu uz baznīcu?
— Ziemassvētku vēsts cilvēkus uzrunā arī zemapziņā. Cilvēkus baznīcai pievelk dvēseles ilgas pēc svētuma. Šis vārds sevī ietver skaistumu, cēlumu, absolūti labo. Cilvēki ir radīti svētumam, un, dzīvojot bez tā, liksies, ka pietrūkst kaut kā. Dažkārt svētumu meklē citur, ne baznīcā, diemžēl tā kļūstot svētulīgi — uzspēlēti, melīgi, neīsti svēti.
— Bet ne visi pēc tā tiecas.
— Katram var būt savs iemesls, kāpēc baznīcā neiet, jo citādi tā ik nedēļas nogali būtu pilna. Iespējams, vainojams tieši šis svētulīgums, kas sagrauj ticību, bet man ir laimējies — baznīca devusi labo, īsto.
— Vai šie svētki varētu būt pagrieziena punkts cilvēka dzīvē?
— Ja notiek saskarsme ar svētumu, pieredzēšana personiski, nevis tikai parunāšana, tad, iespējams, jā.
— Kā Ziemassvētku noskaņu radīt tiem, kuri šajā laikā jūtas un ir vientuļi?
— Cilvēks nav radīts, lai būtu viens. Laukos baznīcas draudzei vajadzētu būt tai, kura vieno un, ja nepieciešams, apmeklē šos cilvēkus. Mūsdienās ļaudis baznīcas draudzi kā satikšanās vietu diemžēl maz izmanto, bet tā būtu iespēja mazināt vientulību, būt kopā gan ar Dievu, gan cilvēkiem. Vārds “draudze” asociējas ar draudzību, nevis gadījuma pēc kopā sanākušiem cilvēkiem. Daudzevā nozīmīga loma ir Svētdienas skolai un tās vadītājai Aijai Tukišai. Arī Jaunjelgavā ir ļoti aktīvs un draudzīgs draudzes kodols, Secē labs paraugs daudziem ir draudzes vecākais Alberts Zarāns, bet arī pārējiem vajadzētu aktīvāk iesaistīties šajā darbā. Pilsētā turpretī ir lielākas iespējas organizēt pasākumus, kurus katrs var apmeklēt.
— Kā šos svētkus sagaidīsiet jūs? Ko dāvināsiet?
— Man tas ir laiks, kad visvairāk darba. Vispirms svētki būs lielajā ģimenē — draudzē, bet pašā svētvakarā — kopā ar sievu un bērniem. Protams, būs arī dāvanas. Kristieši nav drūmi cilvēki, prot radīt prieku sev un citiem. Mācītājam lielākā dāvana ir draudze, kura piepilda baznīcu, un īpašās izjūtas, kas rodas šajā kopībā. Negribu liekuļot, sakot, ka priecājos tikai par garīgajām dāvanām, jo iepriecina arī praktiskas lietas. Labu atziņu atradu populārā interneta vietnē: vajadzētu mīlēt cilvēkus un lietot lietas, bet, ja notiek otrādi — sākam lietot cilvēkus, mīlot lietas, tad vairs nav labi.

Staburags.lv ARHĪVS

Mīlēsim cilvēkus un lietosim mantas!

Kategorijas