Patīk izzināt dzīvi

2010. gada 30. decembris 00:01

Tieši šodien radu un draugu lokā apaļu jubileju svin Austra Kurmēna no Aizkraukles pagasta.

Līdaku iesien jostā
Austra piedzima Koknesē aukstā un sniegiem bagātā ziemas dienā. “Pēdējās divas ziemas ir tādas, kādas bija manā bērnībā,” viņa stāsta. “Ģimenē bijām piecas māsas, un katrai vārdu deva cits cilvēks. Man to deva māte, jo viņai bija klasesbiedrene Austra — gudra un ar garu, skaistu bizi. Ģimenē mani sauca par Aušuku, Ausīti, Aušu, bet, kad izdarīju blēņas, tad gan biju Austra. Sākumā vārds man nepatika, bet tagad patīk. Kādreiz biju vienīgā Austra Skrīveru vidusskolā, tad — Bulduru tehnikumā, bet tagad — Aizkraukles pagastā.”
Spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar Daugavu. “Kad bijām mazas, mēs, trīs māsas, sarakām sliekas un Daugavā vilkām karūsas — viņu bija daudz, devām kaķiem. Katrai māsai bija sava makšķere.” Tomēr vislielākās zivis Daugavā makšķerēja tēvs — mazā Austra, apsējusi līdakai kleitas jostiņu, pa zāli vilka zivi mājās.
Taču Koknesē Austra pavadīja tikai pirmos piecus dzīves gadus — kad cēla Pļaviņu spēkstaciju, māju vajadzēja nojaukt, un ģimene pārcēlās uz Aizkraukles pagastu, uz māju Daugavas krastā, netālu no Aizkraukles pilsdrupām. “Apkārtne ir ļoti skaista. Pavasaros, kad zied ievas, te ir mūsu mazā Šveice,” teic jubilāre. “Bez ūdeņiem savu dzīvi nevarētu iedomāties. Vasarā eju peldēties katru dienu. Arī makšķerēt man patīk.”
Friziere vai dārzniece?
Austras bērnības sapnis bija kļūt par frizieri, taču vecāmāte atrunāja: “Kas gan var būt skaistāks par dārznieces profesiju!”. Aizkraukles pagastā viņa vasarās strādāja dārzniecībā, par to nopelnot brīvpusdienas skolā, un pēc tam iestājās Bulduru sovhoztehnikumā. To pabeidza un atgriezās Aizkraukles kolhozā, taču par dārznieci nostrādāja tikai trīs gadus, jo sākās alerģija pret ķimikālijām. Tomēr puķes un darbi dārzā patīk joprojām — īpaši tādēļ, ka viņai ir “zaļie pirkstiņi”: ko iestāda, viss aug griezdamies. “Man patīk visas, bet īpaši pļavas puķes,” teic Austras kundze.
Izsauc uz skolu
Kolhozā Austra sāka strādāt par pavāri, un šajā darbā viņai ir astoņu gadu pieredze. Gatavot ēdienu patīk vēl arvien, arī savai jubilejai cienastu viņa gatavoja pati. “Man ir sakrātas trīs lielas mapes ar ēdienu receptēm,” viņa stāsta. Ziemai sagatavoti dažnedažādi dārzeņu un sēņu konservi, bet allaž gribas izmēģināt ko jaunu, un darbs ir arī vīram — jātaisa arvien jauni plaukti, kur “eksperimentus” novietot.
Kad kolhozu likvidēja, Austra palika bez darba. Kādu dienu dēls Artis, atnācis no skolas, paziņoja, ka direktore grib parunāties. “Nobijos, ka tik dēls nav kādas blēņas sastrādājis, bet nē — mani aicināja darbā par skolas saimniecības pārzini. Padomāju un piekritu. Nu jau februārī šajā darbā būs 16 gadu. Darbs man patīk, atbildu par visu sākumskolas ēku, inventāru, par produktu sagādi. Patīk, ja viss ir izdarīts precīzi un kārtīgi, to prasu arī pati no sevis. Būdama katru dienu kopā ar bērniem, jūtos jauna un nemaz nemanu, kā aizskrējuši gadi.”
Prāta asināšanai
Jautāta par vaļaspriekiem, Austras kundze atzīst, ka nevar iztikt bez grāmatām, laikrakstiem, žurnāliem un krustvārdu mīklām. “Man vajag gan savu žurnālu, gan grāmatu. Patīk izzināt dzīvi, iemācīties ko jaunu,” viņa saka. Ļoti patīk grāmatas par populāru cilvēku dzīvi un dzeja, sevišķi mīļa ir Kornēlija Apškrūma — mājās ir visi viņas dzejoļu krājumi. Bet žurnāla “Mezgls” krustvārdu mīklas Austras kundze risina katru vakaru — tas ir interesanti un noder prāta asināšanai. Ļoti patīk dziedāt, un dziesmām viņa zina visus vārdus. Kādreiz skolas laikā dejojusi tautas dejas, vēlāk turpinājusi dejot Aizkraukles pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā, bet tagad šim vaļaspriekam vairs neatliek laika. Agrāk daudz slēpojusi. Apkārtnes reljefs slēpošanai ir ļoti piemērots. Arī dēls Artis ir iemīļojis sportu — viņš studē Latvijas Sporta akadēmijas piektajā kursā un spēlē handbolu valsts izlasē.
Sapnis — ceļojumi
Kad Austrai bija desmit gadu, vecāki nopirka pulksteni, bet, sasniedzot divdesmit gadu, māte un tēvs visām piecām meitām uzdāvināja zelta gredzentiņu.
Līdz šim lielas jubileju svinības nav bijušas, bet šoreiz gan radi un draugi prasījuši, vai tad Aušuks neko nerīkos? Tādēļ visa radu un draugu saime šodien pulcējas kopā.
“Svarīgākais ir nevis dāvanas, bet tas, ka varam sanākt kopā, satikties, parunāties,” uzskata jubilāre.
Tomēr viena skaista dāvana jau ir zināma. “Brīvdienās palīdzu māsai saimniecībā, un viņa man dāvinās ceļojumu. Uz kurieni, to pateiks tikai šovakar. Ceļot man ļoti patīk. Ja būtu iespēja, aizbrauktu uz Itāliju, Šveici un Franciju,” atklāj jubilāre.

Staburags.lv ARHĪVS

Patīk izzināt dzīvi

Kategorijas