Jādomā un jārēķina uz priekšu

2011. gada 13. janvāris 00:01

137

Pilskalnes pagasta “Bruņeniekos” saimnieko Zigrīda Rācene un Gunārs Vucins, kuri nodarbojas ar piena lopkopību. Šobrīd ganāmpulkā ir 35 lopi — govis, teļi un piecas gaļas govis. Zigrīda Rācene laukos strādā jau 20 gadu.

17 santīmu par litru piena
“Pienu pārdodam Jēkabpils piena kombinātā. Bez procentiem saņemam 17 santīmu par litru. Piena lopkopības nozares nākotnē raugos diezgan cerīgi — ja jau esam pārdzīvojuši tos laikus, kad par piena litru maksāja vien pāris santīmu, pārdzīvosim arī šos. Es gan mazāk par 9 santīmiem par litru piena neesmu saņēmusi,” stāsta Zigrīdas kundze.
“Bruņenieku” saimnieki apstrādā vairāk kā 40 hektāru zemes, no tiem 13 hektāru nomā no pašvaldības. Piemājas saimniecībā visu dara bioloģiski: “Esmu apmierināta. Strādājot dabai draudzīgi, var izdzīvot arī bez spēkbarības. Cūkām ir pašu kartupeļi, piens, arī skābbarība,” stāsta saimniece.
Lielākie palīgi —
bērni
“Saimniecībai pietiek siena no pašu pļavām, arī skābbarību vietējais zemnieks gatavo manā laukā, no manas zāles, ar manu plēvi — viņš tikai atbrauc ar savu tehniku, sarullē un atved mājās. Miltus pērkam no cita zemnieka, kurš arī saimnieko bioloģiski, citādi nedrīkst,” stāsta Zigrīdas kundze.
“Bruņeniekos” ar darbiem tiek galā pašu spēkiem, jo lieli palīgi ir trīs bērni — dēls Sandis šobrīd mājās saimnieko, saņemot 120 latu lielu stipendiju, jo ir iesaistījies projektā. Vecākā meita Solvita strādā Rīgas Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas nieru transplantācijas nodaļā par operāciju māsu, bet visas brīvdienas un atvaļinājumus pavada Pilskalnē, palīdzot saimniecības darbos. Otra meita Dita mācās Jēkabpils koledžā un arī ir liela palīdze — vasarā viena pati savāloja visu sienu.
Valsts atkal
pieviļ
“Iespēja saņemt Eiropas tiešmaksājumus mūsu saimniecībai ir liels atspaids. Lai gan prasības ir augstas, ja ir lopi, tās visas ir izpildāmas. Pašiem ir vajadzīgā tehnika, nav tikai zaļās masas preses, bet, iespējams, arī to iegādāsimies.
Esmu rakstījusi gandrīz visus projektus, kādiem mana saimniecība varēja pretendēt, par Eiropas naudu saimniecībā uzcelta jauna piena māja un izrakts dziļurbums. Es ceru, ka arī šogad varēs rakstīt kādus jaunus projektus, solīja, ka būs iespēja ierīkot mēslu krātuves, es to labprāt darītu. Projektu rakstīšanā un īstenošanā ļoti daudz palīdzēja Anita Anševiča, arī pagasta lauku attīstības speciāliste Danute Avena. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, manuprāt, šobrīd valsts attieksme zemniekiem nav labvēlīga. Kredītā esmu nopirkusi traktoru, jo valsts solīja 25 procentus atmaksāt, un es uz to cerēju. Jutos ļoti vīlusies, kad saņēmu vēstuli, kurā rakstīts, ka valstij nav līdzekļu un diemžēl solīto naudu man nevarēs atmaksāt. Vai tad mēs varam paļauties, ka valsts turpmāk turēs doto vārdu?” jautā pilskalniete.
Piedalās pirmajā
izsolē
“Bruņeniekos” izaug savi kartupeļi, pietiek arī citu pašu dārzā audzēto sakņu. Kūtī ir arī cūkas un vistas. Pašiem savs piens, krējums un sviests. Zigrīdas kundze domā, ja strādā, iztikšanai nopelnīt var pietiekami: “Pietiek dzīvošanai, vēl kredīts jāatmaksā. Zemniekiem ļoti jādomā un jārēķina līdzi tam, ko dara — visu laiku jāskatās uz priekšu. Pērn pirmo reizi piedalījāmies gaļas lopu izsolē, kur mums veicās ļoti labi, taču tikai gaļas lopiem nedomāju pievērsties. Tad būtu jāceļ jauna kūts, bet tas šobrīd nav plānots. Nav jau tā, ka šajos gados neko neesam redzējuši, esam paceļojuši pa Latviju un bijuši dažādos pasākumos. Ja man kādas lietas kārtojamas Aizkrauklē vai Jēkabpilī, no rīta izslaucu gotiņas, mašīnā iekšā un prom!”
“Kooperatīvos
neiesaistīšos!”
Drīzumā Jelgavā plānots būvēt pirmo piena pārstrādes uzņēmumu, kas piederētu pašiem lauksaimniekiem. Zigrīda Rācene to vērtē piesardzīgi: “Es noteikti viņiem pienu nepārdošu, drīzāk, ja būs iespēja, sūtīšu Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumiem. Nav arī garantijas, ka veiksmīga būs produkcijas eksportēšana uz ārzemēm. Man “Bauskas piens” joprojām ir parādā 2,5 tūkstošus latu, tāpēc es kooperatīvos vairs neiesaistīšos.”
Par to, ka Pilskalnē katru gadu sarūk sabiedriskā dzīve, Zigrīdas kundze daudz nebēdā: “Uzskatu, ka mums ir paveicies, jo dzīvojam lielā ceļa malā. Arī šoziem pie mums var iebraukt, ar piena savākšanu nav problēmu, gar māju vismaz vienreiz dienā brauc autobuss. Neesam ieputināti, arī elektrība ir un telefons darbojas, ja kur vajag, varam aizbraukt. Tad, kad man būs 80 gadu un vajadzēs bērnu palīdzību, domāšu, ko darīt, bet šobrīd, ja vien ir veselība, nekādu problēmu nav, tikai jāstrādā! Domāju, ka arī šis būs labs gads.”

Staburags.lv ARHĪVS

Jādomā un jārēķina uz priekšu

Kategorijas