Kā piedošanas lūgums tēvam

2011. gada 15. janvāris 00:01

Aizvakar Pļaviņās bija rakstnieces un publicistes Marinas Kosteņeckas nesen izdotās grāmatas “Vēstules no mājām” atvēršanas svētki. Grāmata ir piemiņa un arī rakstnieces piedošanas lūgums tēvam, kuru dzīves laikā tā arī nespēja līdz galam iepazīt.

Marinas Kosteņeckas tēvu apcietināja un uz gulaga nometnēm aizsūtīja mēnesi pirms meitas piedzimšanas. Pirmo reizi mazā Marina tēvu ieraudzīja desmit gadu vecumā.
Meitene ļoti ilgojās beidzot viņu satikt, bet, kad tas notika, sapņi daļēji sabruka. Bērnam bija grūti saprast tā laika notikumus. Ar sāpi sirdī rakstniece atceras tēva pēdējos vārdus, ka tagad meita par viņu kaunas, bet nākotnē noteikti leposies. Tā arī notika, tāpēc Kosteņeckas kundze ir gandarīta, ka paguvusi izdot šo grāmatu, kas rakstīta krievu valodā.
Tēvam izdevās saglabāt visas no mājām saņemtās vēstules. Tās viņš novēlēja savai meitai. Tikai pēc vairākiem gadiem viņa spēja tās izlasīt. Vēlāk savākti arī citi materiāli par tuvā cilvēka ciešanām un likteni, kas arī pašai ļāva par viņu uzzināt vairāk, kliedēt nelabvēļu izteiktos pieņēmumus, viņas tēvu nodēvējot par fašistu un tautas ienaidnieku. Grāmatā daudz stāstīts par Kosteņecku ģimeni, arī par Marinu.
Pasākums notika 1991. gada janvāra barikāžu 20. gadadienas atceres laikā. To dienu aculieciniekiem un dalībniekiem katram ir savs stāsts. Kopīgi ar Marinu Kosteņecku pļaviņieši tos vēlreiz atcerējās. Kosteņeckas kundze ar kolēģiem rakstniekiem tolaik apmeklēja visas barikāžu vietas un tikās ar cilvēkiem.
— Vislielākais uztraukums bija par Latvijas televīzijas ēku Zaķusalā, kuru, pēc drošām ziņām, bija paredzēts ieņemt. Kad tur ierados, mani pārsteidza cilvēku miers — visi gaida desantnieku uzbrukumu, bet pie kāda ugunskura dzied jauniešu koris! Tajās dienās man nodeva toreizējā PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova grāmatu, kurā viņš par Latviju raksta sliktu. Cilvēki bija uzrakstījuši vēstuli un piezīmes, ka netic vairs Gorbačova “pasakām” un vēlas, lai es kā PSRS tautas deputāte aizvedu grāmatu uz Maskavu un nododu to viņam, — stāsta Marina Kosteņecka.
Grāmatu uz Maskavu viņa aizveda, bet pēdējā brīdī Gorbačovam tomēr nenodeva. Kosteņeckas kundze aptvēra, ka tajā Latvijas iedzīvotāji taču atstājuši savus parakstus! Pats Gorbačovs, visticamāk, to pat nebūtu lasījis, bet drošības dienesta vīri gan... Tas bija tikai 1991. gads, un daudz kas varēja notikt. Rakstniece atklāj, ka tagad šī grāmata ir unikāla vēsturiska liecība, kura kādreiz, iespējams, nonāks kādā muzejā.
Rakstniece vēl mums būt garā tik stipriem kā toreiz, barikāžu laikā. To dienu pārdzīvojumi atvēra cilvēku sirdis. Kosteņeckas kundze par to lasot daudzajās vēstulēs, ko viņa saņēmusi gadu gaitā.
— Tajās ir latviešu tautas būtība, ko man gribas saglabāt un atklāt. Tāpēc tās visas šobrīd cītīgi ievadu datorā. Lasot cilvēku rakstīto, rodas spēks visu saprast, pieņemt un piedot, — teic rakstniece un publiciste Marina Kosteņecka.

Staburags.lv ARHĪVS

Kā piedošanas lūgums tēvam

Kategorijas