Prom nedosies, cīnīsies tepat

2011. gada 15. janvāris 00:01

“Jubilejās vislabākā dāvana man ir ciemiņi,” teic šīsnedēļas jubilārs staburadzietis Modris Vītoliņš. Šajās dienās viņš savās dzimtas mājās “Kalna Kalējos” svinēs 25. dzimšanas dienu. Modris teic, ka viņam dzīvē prieku sagādā darbs, kas patīk un pēc kura var redzēt rezultātu.

“Kalna Kalējos” ciemiņi vienmēr ir gaidīti. Sākumā Modris šķiet nedaudz samulsis, taču sarunas gaitā jaunietis atraisās. Nevar nepamanīt, cik ļoti viņam patīk dzimtā vieta, bet acis iemirdzas, runājot par vaļaspriekiem.
Visi nevar aizbraukt
“Kalna Kalēji” ir Modra dzimtas mājas, un te viņš dzīvo kopā ar māti un vecomāti. Jaunietis audzis daudzbērnu ģimenē, bet ir vienīgais Staburagā palikušais: divi brāļi dzīvo Aizkrauklē, bet trešais brālis un māsa — Anglijā. Aizbraukuši arī daudzi draugi. “Staburagā palicis ļoti maz jauniešu, vieni devušies uz lielpilsētām, citi — uz ārzemēm. Taču kādreiz tā nebija, staburadzieši bija sabiedriskāki, bet tagad katrs čubinās savās mājās. Iespējams, tāpēc jaunieši brauc prom, nav jau viņiem te ko darīt! Varbūt saieta nama izveide pagastam dos “otru elpu”. Taču, lai cik grūti arī būs, es negrasos pamest dzimto vietu, varētu teikt, esmu tās patriots. Cīnīšos te, kamēr vien varēšu, nu nevar visi aizbraukt!” domā Modris.
Iegūst kaprāļa pakāpi
Pēc pamatskolas beigšanas puisis iesniedza dokumentus Aizkraukles novada ģimnāzijā. Taču pārdomāja un devās mācīties uz Ogri. “Sapratu, ka vēlos iegūt ne tikai vidējo, bet arī arodizglītību. Man patīk mežs, tāpēc izvēlējos mācīties Ogres meža tehnikumā, kur apguvu meža tehnikas mehāniķa arodu. Šī skola deva teorētiskās zināšanas, bet pieredzi ieguvu praksē Seces darbnīcās, “Dālderu” saimniecībā Staburagā un uzņēmumā “Latsin”, kur gadu strādāju,” stāsta puisis.
Modris savā izvēlētajā profesijā patlaban nestrādā, to plāno atsākt pēc vairākiem gadiem. “Meža tehnikas mehāniķa arods man ļoti interesē, bet, lai gan darāmā gana, tik jaunam vēl negribas “iet mežā”,” atklāj staburadzietis.
Modris vēlējies dienēt armijā, bet skolu beidzis gadā, kad obligātajā dienestā vairs neiesauca. Taču militārās lietas jaunietim tuvas joprojām, un jau četrus gadus viņš darbojas zemessardzē. “Zemessardzē iesaistījos, brālēna mudināts. Sapratu, ka tā ir alternatīva dienestam, kas dod pieredzi, dzīves rūdījumu, tā teikt, veido “mugurkaulu”. Visinteresantākās ir vairāku dienu mācības mežā, kad jāizdzīvo pašu spēkiem. Taču vieni no vērtīgākajiem bija kursi instruktoru skolā. Nenācās viegli, bet ieguvu kaprāļa pakāpi,” stāsta jubilārs.
Aizraujas ar ielu vingrošanu
Modrim prieku sagādā darbs. “Nav vērts strādāt naudas dēļ, jo tad dzīve paskrien nemanot, bet laiku pagriezt atpakaļ nevar. Man ir svarīgi darīt to, kas pašam patīk,” atklāj Modris. Viņš sāka strādāt jau, kad mācījās 7. klasē. Sākumā nelielus darbiņus, bet ar laiku ko nopietnāku. Pirmās naudas “garša” bijusi vispatīkamākā. Modris gan vairs neatceras, ko par to iegādājies. Nekrājis, jo vajadzību vienmēr bijis daudz. Arī mācoties Ogrē jaunietis vasarā pelnīja naudu skolai.
Tagad viņa ikdiena paiet, strādājot zemnieku saimniecībā, bet puisim ir arī citas nodarbes. Ar makšķerēšanu gan Modris neaizraujas. Tā vietā viņš izvēlas laiku pavadīt lietderīgi, lai, kaut ko darot, ir arī rezultāts. Puisim interesē tehnika, tāpēc brīvajā laikā viņš remontē mašīnas, uzlabodams arī paša auto. Taču nesen Modris aizrāvies ar kaut ko pavisam jaunu. “Vērojot šovu “Latvijas zelta talanti”, mani ieintriģēja ielu vingrotāji. Tāpēc nu jau kādu laiku mēģinu apgūt dažādus trikus. Nekas dižs jau vēl nav iznācis, bet gan ar laiku,” apņēmīgi nosaka jubilārs.
Vislabākā dāvana — ciemiņi
Savu ģimeni Modris vēl nav izveidojis. Pirms kāda laika puisim bija attiecības, bet tolaik viņš bija aizņemts meža darbos, un viss beidzās, tā īsti vēl nesācies. “Laikam biju par jaunu, nevajadzēja steigties. Nav jau tā, ka te, Staburagā, meiteņu trūkst. Ir pa kādai, bet palicis visai maz. Iespējams, līgava būs jānoskata citur. Taču, pirms ko sākt, vēlos stabilitāti. Gribēju studēt, bet sāku strādāt un augstākās izglītības iegūšanu atliku. Taču tā nekur nepazudīs, vēl visa dzīve priekšā.
Saprotu, ka par savu algu māju iegādāties nevarēšu, tāpēc vēlos atjaunot “Kalna Kalējus”. Te tomēr ir dzimtā vieta, ģimene, draugi. Pilsētā dzīvot nevarētu, tā mani nogurdina. Te neviens netraucē, varu mierīgi darboties un, ja nepieciešams, arī pabūt viens,” stāsta puisis.
Modris nesvin katru jubileju, tikai lielākās. 25. dzimšanas dienu viņš atzīmēs ģimenes un tuvāko draugu lokā. Jaunietis atklāj, ka jubilejās negaida dāvanas un ziedus. “Svētkos vislabākā dāvana man ir ciemiņi. Visi reti tiekamies, tāpēc jubilejas parasti paiet jaukā noskaņā, pārrunājot, kā kuram klājies un kas vēl tikai plānots,” teic Modris.

Staburags.lv ARHĪVS

Prom nedosies, cīnīsies tepat

Kategorijas