Tautas lielās vienotības laiks

2011. gada 20. janvāris 00:01

Šogad aprit 20 gadu kopš Latvijas Tautas frontes organizētajām barikādēm, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem valsts novadiem. Uz Rīgu devās arī daudzi Aizkraukles iedzīvotāji, viens no viņiem bija Oļģerts Milovidovs, kurš galvaspilsētā nokļuva 13. janvārī un pavadīja tur vairāk nekā nedēļu. Milovidova kungs ir viens no zemessardzes Aizkraukles bataljona veidotājiem un apbalvots arī ar barikāžu aizstāvja Piemiņas zīmi.

Pārbauda deputātu caurlaides
— Kad jūs devāties uz Rīgu?
— Jau 13. janvārī biju Rīgā un pavadīju tur visu barikāžu laiku. Mūsu postenis bija Augstākajā Padomē (AP). Mūsu pārziņā bija caurlaižu sistēma, kontrolējām, lai ēkā neiekļūst nepiederošas personas.
— Vai šajā grupā jūs bijāt vienīgais aizkrauklietis?
— Mūsu grupā bija 30 cilvēku, un mēs visi bijām no Aizkraukles. Mūsu vadītājs bija Juris Vectirāns. Tajā laikā strādāju “Lauktehnikā”. Toreizējam uzņēmuma pārvaldniekam lūdza savākt 30 brīvprātīgo, kuri būtu gatavi doties uz galvaspilsētu. Arī es pieteicos. Sasēdāmies autobusā un braucām uz Rīgu. Visi svarīgākie objekti — televīzija, radio, televīzijas tornis un AP bija sadalīti, tajos darbojās brīvprātīgie, katrā objektā no cita rajona.
— Tad jūs “trāpījāt” gandrīz vai pašā notikumu epicentrā?
— Tā varētu teikt. Bijām gatavi, ka mums var uzbrukt. 14. janvārī vienojāmies, ka ar biezā finiera plāksnēm jāaizklāj pirmā stāva logi, pie ieejas durvīm izvietojām smilšu maisus. Visi, kas sargājām AP, bijām dienējuši armijā un no militārajām lietām šo to sapratām.
Specvienība
ir bruņota
— To dienu notikumi Lietuvā (1991. gada 13. janvārī PSRS armijas uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim un Lietuvas radio un televīzijas ēkai gāja bojā 14 cilvēku — aut.) liecināja, ka arī Latvijā var izmantot kaujas tehniku. Nebaidījāties?
— Tajā laikā mēs par to nedomājām. Patriotisma un emociju vilnis bija tik augsts, ka bailes palika otrajā plānā. Nevaru noliegt — apzinājāmies, ka tāpat vien neviens mums brīvību nedāvinās, bija jācīnās.
AP tajā laikā bija labi apsargāta, tas bija viens no svarīgākajiem objektiem. Pagrabstāvā bija speciālā vienība, kurai bija ieroči, un tā jebkurā brīdī bija gatava aizstāvēt ēku un cilvēkus.
— Vai arī jums bija ieroči?
— Mēs nebijām bruņoti, vienīgi no mājām bijām paņēmuši gumijas stekus. Mūsu uzdevums bija kontrolēt. Ja mums būtu ieroči, tas varētu provocēt pretiniekus, bet tas nebija vajadzīgs.
Interfrontes
aktivitātes nejūt
— Kā noskaņoti bija toreiz AP deputāti?
— Maz bija tādu, kas šajās dienās smaidīja. Bet ne visi reaģēja vienādi. Piemēram, deputāts Aleksejevs, kurš pārstāvēja Interfronti, nākot iekšā, atteicās uzrādīt dokumentu, skatījās uz mums ar nicinošu smīnu un nievājoši atbildēja: “Es esmu deputāts, un viss!”. Tomēr bez dokumenta uzrādīšanas atteicāmies viņu ielaist. Visas sarunas arī ar šiem deputātiem notika latviešu valodā.
— Vai bija jūtama Interfrontes pretdarbība?
— Vienkāršo cilvēku vidū ielās nekādas interfrontistu aktivitātes nejutām. Tur bija arī daudz krieviski runājošo, kuri atklāti teica: “Mi za Latviju, mi za svobodu!” (“Mēs par Latviju, mēs par brīvību!” — aut.). Un tādu bija daudz, varēja just, ka tas teikts no sirds. Daudzas krieviski runājošas kundzes nesa tēju un pīrāgus. Cilvēku vienotību varēja just visur. Tas, kas notika pēc tam un notiek tagad, nesaskaņas starp latviešiem un krieviem, ir politiķu “nopelns”. Viņiem izdevies radīt divas frontes, kuras savā starpā naidojas, toreiz barikādēs tas nebija jūtams.
Pēc slepenas pavēles
— Vai ar OMON gadījās tikties aci pret aci?
— Es viņus redzēju divas reizes, pabraucot garām AP. Mums bija slepena pavēle: ja notiek uzbrukums AP, jāatbruņo valdības apsardze, kuru veidoja bruņoti milicijas darbinieki. Viņi bija gaiteņos pie kabinetu un zāles durvīm. Mūs brīdināja: ja jums uzbruks, viņi šaus jums mugurā. Tomēr OMON neuzdrīkstējās uzbrukt AP, jo viņi zināja, ka te ir arī bruņoti cilvēki un bez cīņas neviens nepadosies. Arī planetārijā (tagad Pareizticīgo katedrāle — aut.) bija izvietojušies mūsu snaiperi.
Godmanim bija iespēja vienoties ar OMON, bet viņš no sadarbības atteicās. Toreiz likās, ka pieņemtie lēmumi ir pareizi. Tagad analizējot — tomēr vajadzēja sadarboties ar OMON, lai viņi vienojas ar mūsu valdību, tad nebūtu asinsizliešanas.
Cilvēki gatavi cīnīties
— Kur, jūsuprāt, tajā laikā bija visnedrošāk?
— Domāju, Zaķusalā, pie televīzijas, radio un AP. Es gan līdz šim nesaprotu, kāpēc OMON uzbruka Iekšlietu ministrijai, tur taču nekā nebija. Iespējams, bija jāiegūst kādi kompromitējoši materiāli, jo no stratēģiskā viedokļa šis objekts noteikti nebija svarīgākais.
Pēc šī uzbrukuma viss vēl vairāk saasinājās, domāju, ja tajā brīdī pavēlētu uzbrukt, tas būtu izdarīts. Tas, ka bija domāts no Ādažiem ievest bruņutransportierus, neko nemainītu, mums bija sagatavoti arī “Molotova kokteiļi”. Tā ka smagā tehnika būtu nopietni apdraudēta. Cilvēki bija gatavi cīnīties.
— Kurš brīdis bija pats saspringtākais?
— 14. janvāra rīts, kad vēl nevarēja saprast, kas un kā notiks. Pusdienlaikā Godmanis pateica, ka izdevies panākt vienošanos ar Johansonu (pēdējais Latvijas PSR VDK vadītājs Edmunds Johansons — aut.), ka VDK Latvijas iekšējās lietās nejauksies. Par ko viņi vienojušies, mums neviens neteica.
Protams, bija provokācijas, automašīnu apšaude, šaudīšanās pie Iekšlietu ministrijas un citi incidenti, tos organizēja armija, bet mēs nedrīkstējām atbildēt. Pretinieks tikai to vien gaidīja, lai varētu sākt daudz atklātākus uzbrukumus.
Par to, ka situācija Latvijā bija nopietna, liecināja arī tas, ka te bija žurnālisti no visas pasaules. Arī es “trāpīju kadrā” kādam sižetam japāņu televīzijai — mani un kolēģi intervēja pie AP.
Nakšņo ēdnīcā
— Kur jūs nakšņojāt?
— Turpat AP pagrabstāvā, kur bija ēdnīca. Ik pēc četrām stundām mainījāmies. Desmit cilvēku dežurēja, pieci bija rezervē un piecpadsmit atpūtās. Dežurējām visu diennakti.
— Kāda noskaņa toreiz valdīja galvaspilsētā?
— To nevar vārdos pateikt. Ik pēc laika pie AP ārdurvīm mainījāmies, izgājām uz ielas, neraugoties uz saasināto situāciju, kad cilvēki nezināja, kas var notikt, virmoja arī pozitīvās emocijas. Toreiz varēja izjust tādu vienotību, kādu Latvija vēl nebija piedzīvojusi un diezin vai piedzīvos. Nekad neaizmirsīšu tās tantes, kuras pie ugunskuriem sēdošajiem pienesa tēju un maizītes.
Tagad gan man ir kauns par to, ko politiķi ar mums ir izdarījuši, kauns daudziem citautiešiem skatīties acīs, viņi toreiz stāvēja mums blakus un teica: “Mēs esam un būsim ar jums!”.
— Ģimene palika mājās. Kā sazinājāties?
— Toreiz mobilo telefonu nebija, bet ļoti labi darbojās “bezvadu telefons”. Cilvēki brauca uz Rīgu, atgriezās mājās. Katru dienu galvaspilsētā varēja sastapt kādu paziņu, tā ka ziņas uz mājām ceļoja teju katru dienu.

Staburags.lv ARHĪVS

Tautas lielās vienotības laiks

Kategorijas