Neļauj naudai uz ceļa mētāties

Maija un Artūrs Vegneri, dzīvojot Staburaga pagasta “Avotiņos”, cenšas izmantot visas iespējas, lai nopelnītu un nesūkstītos par grūtībām. Izaudzinājuši sešus bērnus, joprojām apstrādā 20 hektāru savas zemes, kā arī palīdz vietējiem, īpaši pensionāriem, lopbarības sagatavošanā, platību apstrādē. Bet laiks iet, un varbūt arī “Avotiņos” nākamie gadi ienesīs pārmaiņas?
Pakalpojumus sniedz sievai
Ir janvāra vidus, bet “Avotiņu” istabā vāzē uz palodzes trīs dzeltenas tulpes. Saimniece smaidot teic, ka arī viņas gados kas tāds dzīvē gadās, bet neko vairāk neatklāj. Kamēr vīrs darbnīcā ar “dzelžiem” ņemas, Maijas kundze steidz sakārtot saimniecības dokumentus, pārskatu, kuru šīgada sākumā vēl varot iesniegt papīra formātā. Pēc tam, kad Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, runāja, ka lauksaimniekiem būs jākārto sarežģīta grāmatvedība, tāpēc laikus pieteikusies grāmatvežu kursos. Nu zināšanas noder, gan savas, gan viena otra kaimiņa saimniecības dokumentāciju kārtojot.
Vīrs Artūrs, reģistrējies kā individuālā darba veicējs, metina, virpo, pensionāriem malku gādā, laukus nopļauj un apar. Bet vispirms jāsakārto sava tehnika, tāpēc šobrīd viņš aizņemts pļaujmašīnas labošanā. Juridiski viņam pieder arī visa “Avotiņu” tehnika, un tā nu viņš sniedz pakalpojumus savas sievas saimniecībai.
Aramzemes ir 20 hektāru, un, lai platības būtu vieglāk apstrādāt, daļu zemes, kas ir patālu no mājām, iznomā citiem, savukārt no tuvākajiem kaimiņiem nomā līdzvērtīgu platību.
Dēls pelna ar
bietēm
Par to, kā aizvadīts pagājušais gads, kādas prognozes par nākamo, stāsta saimniece Maija. Jau daudzus gadus “Avotiņi” apkārtējiem zināmi kā vieta, kur rudenī iegādāties kartupeļus, burkānus, graudus. Iztiekot bez reklāmas, jo pircēju tāpat gana. Pērn vai nu raža sliktāka, vai pieprasījums lielāks, tādas pamatīgas uzskaites nav, tikai pagrabā nekas prātīgs pārdošanai nav atlicis. Varbūt tā pat labāk, jo pērn pagrabs bijis tik pārpildīts, ka ne apgriezties.
Dēls Edmunds Paulis (15) kā mazpulcēns pērn izaudzēja turpat divas tonnas galdabiešu. Māte nākusi talkā gan ar savām agronomes zināšanām, gan retinot un ravējot. Karstās un sausās vasaras dēļ bietes izauga ar baltām gredzenveida svītrām iekšpusē, bet pircējiem pret to iebildumu nebija. Lielākā daļa biešu par 10 santīmiem kilogramā pārdotas zemnieku saimniecībai “Ezerkauliņi”, daļu atstājuši sev, arī citiem pārdevuši. Edmunds nopelnījis ap 200 latu un arī ar māsu padalījies. Vien jautāts, vai šogad atkal darītu ko līdzīgu, puisis atbild noraidoši. Pārāk maz laika atlicis vasaras baudīšanai.
Siens šķūnī
bez kreņķiem
Ap pustonnu burkānu klienti nopirka turpat uz lauka, un ziemai vien savām vajadzībām atlicis. Karstā vasara burkānus izveidoja īsus un strupus, bet garšas īpašības tāpēc nemainījās, un par 25 santīmiem kilogramā tos izpirka ātri. Arī graudu raža karstuma dēļ bija pieticīga, daļa nokalta. Graudus un miltus Vegneri parasti pārdod, bet, tā kā saimniecībā ir ap 30 cūku un viena govs, šogad gandrīz visu vajadzēja paturēt savu lopu barošanai, tā teikt, radot pievienoto vērtību. Tāpēc “Avotiņu” cūkgaļa arī esot tik pieprasīta. Tā nesatur, kā saimniece teic, Mendeļejeva tabulas elementus, cūkas barotas tikai ar dabīgo barību, nevis ar veikalā nopērkamo. Saimniecība sagatavo un pārdod arī sienu ruļļos. Vienai pašu govij to daudz nevajag. Pircēji pārsvarā ir pensionāri, kuriem pāris govju. Viņiem sarunāt tehniku un palīgus ir dārgi un darbietilpīgi, bet, samaksājot 30 latu par tonnu, siens ir šķūnī bez kreņķiem.
Sava cena
arī nerviem
Jautāju saimniecei, kā viņa nosaka preces cenu. Salīdzinot ar tirgus cenu. Piemēram, kartupeļi tirgū maksā 25 santīmus par kilogramu. Atņemot ceļa izdevumus, tirgus vietas nomu, laiku, kas būs tirgū jānosēž un nervus, kas jābojā. Ja pārdot var lauka malā vai pagraba priekšā par 15 santīmiem, ir labi. Kartupeļus audzē ne vairāk kā hektāru, bet pērn agrās šķirnes inficējušās ar puvi. No ārpuses bumbuļi ir labi, bet iekšpusē brūnas svītras, tādēļ pārdošanai nepiemēroti. Agrāk audzēja vairāk un kartupeļus pārdeva līdz pavasarim. Liela daļa izaudzētā nonāca Vīgantes skolas virtuvē. Maijas kundze, izmantojot izdevību, jūnijā dažus mēnešus iekārtojusies darbā, uzskaitot kravas SIA “Šlokenbeka”, kura pagastā būvē ceļu. — Ja nauda, kā saka, ceļa malā mētājas, kāpēc atteikties? — pamato saimniece.
Kad bērni
izauguši
— Ja reiz pieprasījums joprojām liels, kāpēc necenšaties izaudzēt arvien vairāk?
— Nav, kas to dara, secina saimniece. — Divas meitas Īrijā, dēls vasarā arī strādāja “Šlokenbekā”, otrs dēls ir iespiedējs Aizkrauklē. Bērnu “krājumi” beidzas. Palīgu nav, tāpēc darām tik, cik varam. Ja vairāk izmantotu ķīmiskos preparātus, iespējams, darba būtu mazāk, bet tādu produkciju kāds diez vai gribētu pirkt. Nav arī tā, ka iztiktu vispār bez miglošanas, bet to darām pēc iespējas reti.
Palīgus, kuri vasarā varētu palīdzēt kaut pāris dienu, šajā pusē atrast neiespējami. Kad vajadzēja pilnās kartupeļu kastes no lauka aizvest, bija gatava samaksāt, neatsaucās neviens. Nācās dēlam ņemt brīvdienu. Tāpēc jādomā, ko darīt. Mazu bērnu vairs nav, jāmeklē algots darbs.
Šogad vēl kaut ko stādīsim, sēsim, bet par turpmāko neesmu pārliecināta. Ja būs ienākumi, ja izaudzēto joprojām izdosies pārdot, tad turpināsim. Pilsētnieku rēķini par dzīvokli nesamazinās — tieši otrādi, un bez mana kartupeļa viņi iztiks, toties, nenomaksājuši rēķinu, var zaudēt dzīvesvietu. Jāizvēlas — ēst vai jumts virs galvas, — saka Maija Vegnere.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra