Satiekas pēc daudziem gadiem

2011. gada 25. janvāris 00:01

Viesītiete Vija Skrimble un asarietis Pēteris Kastens kopā dzīvo salīdzinoši nesen — sešus gadus. Abiem gadījies pa sāpīgam pārdzīvojumam — zaudēts laulātais draugs. Tagad dienas paiet Sunākstes “Rautiņos”. Abu pensionāru laimīgas laukos dzīvošanas recepte ir vienkārša — kāds lopiņš kūtī, biežāk izkustēt ārpus mājas un katram savs televizors.

Sarkans mocis,
zaļa ķivere
Gan Vija, gan Pēteris reiz strādājuši par piena savācējiem. Viņš 15 gadu Daugavpilī un 22 gadus Asarē, Susējas pienotavā. Vijai kā piena savācējai Viesītes krejotavā tolaik bijis daudz darba. Ap 50 piena “galdu” un 130 saimnieku. Katrā vietā jāņem analīzes, jāizdala vājpiens, divas reizes mēnesī jānodod pārskati, jāsarēķina naudas. Trīs tonnas piena katru dienu ar rokām bijis jāizcilā. Šoferis palīdzējis, kaut gan tas nebija viņa pienākumos. Par piena savācēju nostrādāts 17 gadu, pirms tam 13 gadu Vija bijusi slaucēja.
Tolaik bija arī trīs savas govis, kuras ganījās vairākus kilometrus no mājām. Ik dienu šo ceļu Vija mēroja ar motociklu. Jau 16 gadu vecumā kā sākusi ar to braukt, tā tik pēc 42 gadiem beigusi. Sākumā brauca ar IŽ Planeta ar blakusvāģi, vēlāk ar javu. Sarkans mocis, zaļa ķivere un piena kanna blakusvāģī — tādu viesītieši viņu atceras. Ik rudeni mocis nolikts šķūnī ar domu, ka nu gan pietiks, bet pavasarī tik atliek uzsēsties, tā “slimība” klāt. Kad pārdevusi pēdējo govi, arī braucamais nebijis vajadzīgs.
Trešā tikšanās —
liktenīga
Pēteris šīspuses sievu apņēma 1969. gadā, un, kad viss sāka jukt un brukt, darbu pienotavā nomainīja ar darbu kokzāģētavā. 1996. gadā atnāca uz Sunākstes “Gulbjiem”, pēc trim gadiem iegādājās “Rautiņus”.
Iepriekšējo gadu laikā Vija un Pēteris bija tikušies tikai divreiz. Pirmo — mēnesi kopā vācot pienu, otro — pēc daudziem gadiem Ilmāra Dzeņa koncertā Viesītē. Tajā gadā Vijai nomira vīrs, pēc astoņiem gadiem Pēterim — sieva. Bērni bija izauguši, un, lai lauku mājās nepaliktu viens, devies pie Vijas ar piedāvājumu dzīvot kopā.
Padodas eņģeļtaures
Ap “Rautiņiem” ir 40 hektāru zemes, no kuras pusi klāj mežs. Kūtī ir cūkas, govs, divi teļi, vistas, sētā — divi suņi un trīs kaķi. Dzīve rit mierīgi un bez satraukuma. Saimniece stāsta, ka diena sākoties sešos rītā, kad abi mostas, ziemā iekur plīti, pabaro kūts iemītniekus, paēd paši un, ja ieplānots brauciens uz Viesīti vai Jēkabpili, gatavojoties tam.
Abiem kopā ir pieci bērni un trīs mazbērni, kuri “Rautiņos” ierodas svētkos, kartupeļu talkā. Cik nu tur to kartupeļu, bet talkai jābūt — teic saimnieks. Viņu vecuma kaimiņu tuvumā nav, tāpēc biežāk te ierodas bijušie kolēģi. Ja vien iespējams, mājās cenšas nesēdēt. Vasarā abi nododas sēņošanai un ogošanai, bet viss savāktais jāpārstrādā, tāpēc jālasa ar prātu, jo spēka jau vairs nav tik daudz.
Saimniecei labi padodas puķu audzēšana, īpaši eņģeļtaures, un “Rautiņiem” deviņdesmitajā gadā pat piešķirts “Ziedošākā daiļdārza” tituls. Lopu dēļ nevar daudz laika pavadīt ārpus mājas, bet tomēr vasarā atraduši aizvietotāju un divu dienu ekskursijās apskatījuši Kuldīgas pusi un Igaunijas dabu. Bieži dodas arī uz teātriem Rīgā, biļetes sagādā Pētera meita, kura dzīvo galvaspilsētā. Tā pērnā gada nogalē Dailē uz “Gaisa grābekļiem” bijuši. Šogad janvāra beigās ieplānots brauciens pie māsīcas uz Kuldīgu. Saimniece turp došoties viena, un saimniecība paliks Pētera ziņā.
Ja nebūtu mašīnas, tad pavisam traki — atzīst saimniece. Līdz Sunākstei vien trīs kilometri, un ar sabiedrisko transportu neizbraukāt. Pagaidām iztiekot bez autoveikala, paši sapērkas. Labi, ka pensiju maksā, gotiņa kūtī un Eiropas nauda par zemi arī labs atspaids.
Vanna un krēsls
nav vajadzīgi
Ja mājās jāsēž, saimniece ada vai lasa avīzes, žurnālus, risina krustvārdu mīklas. Lai katrs skatītos savas iemīļotākās pārraides, iegādāti divi televizori. Vijai svarīgi romantisko filmu vakari, saimniekam — politika, trilleri un “bojeviki”. Vien dusmojoties par to, ka interesantie televīzijas raidījumi ir vienā laikā. Saimnieks šogad licis lietā vecās slēpes, pārtaisot tās par ragaviņām, lai malku vai kartupeļus no pagraba atvestu, lai mazmeita no kalna varētu braukt. Šī ziema esot kā viņu bērnībā. Tolaik ceļus netīrīja kā tagad, un vienīgais veids, lai kaut kur nokļūtu, bija zirgs. Sasēdināja visus bērnus ragavās, un māte veda uz skolu.
Pagasta priekšniece teikusi, ka šogad būšot iespēja pieslēgt internetu. Pēteris to gaida ar nepacietību un domā iegādāties datoru. Vija gan iebilst, sakot, ka visas tās jaunās lietas ātri apnīk. Vai tad neatminoties, kā bija ar burbuļvannu un radiniekam ar elektrisko masāžas krēslu? Vanna tagad pie radiem Rīgā, krēslam meklē pircēju.
Saimnieks nav atrunājams un teic, ka datoru vajag, jo, redz, citviet pat simtgadīgu tanti nevar no tā atraut.

Staburags.lv ARHĪVS

Satiekas pēc daudziem gadiem

Kategorijas