Pieredzēts tūkstošiem spilgtu zibšņu

2011. gada 29. janvāris 00:01

Baltā 1941. gada ziemas dienā Latgales pusē kādā ģimenē ļoti gaidītā puisīša vietā piedzima trešā meitiņa. Šodien Emīlija Gailīte Pļaviņās svin savu 70. dzimšanas dienu.

Atrod tēva kapavietu
Emīlijas kundze no mātes stāstītā atceras, ka viņas dzimšanas laikā Latvijā jau valdīja kara priekšnojautas. “Ģimenē jau auga divas meitas, tāpēc vecāki cerēja, ka trešais noteikti būs puika! 1941. gadā 15. maijā netālu no Varakļāniem tēvu arestēja, un viņš mājās vairs neatgriezās. Es neesmu savu tēvu redzējusi. Kad biju apmēram trīs mēnešus veca, māte ar mani, mazu zīdainīti, aizbrauca uz Rēzekni, kur tēvs bija apcietinājumā. Vēlāk viņš pārvests uz Daugavpili, un neviens viņu vairs nav redzējis. Ilgus gadus nezinājām, kas ar tēvu noticis, vēlāk noskaidrojām, ka viņš ir kritis, karojot sarkanajā armijā, pie Starajas Rusas Volhovas purvos. Sešdesmito gadu beigās abi ar vīru braucām meklēt tēva kapavietu. Otro reizi jau braucām kopā ar māti un māsas ģimeni astoņdesmitajos gados, kad karavīru atdusas vietā bija izveidots piemineklis un plāksnītē iegravēti arī bojāgājušo uzvārdi,” atceras Emīlijas kundze.
Iepazīstas strīdoties
Jubilāre mācījusies Dekšāru pamatskolā, Varakļānu vidusskolā, Rīgas medicīnas skolā. Interesants ir stāsts par viņas profesijas izvēli — sākumā gribējies kļūt par skolotāju, tāpat kā māsai, bet tad izdomājusi, ka jāmācās kaut kas cits: “Māsa vēl padomās, ka pati neko nevaru izlemt un esmu no viņas noskatījusies. Tovasar saslimu un nonācu Varakļānu slimnīcā, kur man ļoti iepatikās laborante un viņas darbs. Tā izlēmu kļūt par feldšeri—laboranti. Pēc skolas beigšanas sāku strādāt Krustpils rajona slimnīcā, vēlāk — Medņu slimnīcā, kad to likvidēja, nonācu Pļaviņās. Piešķīra vienistabas dzīvokli, un tā es kādu laiku dzīvoju un strādāju, līdz vienā dienā pie durvīm satikos ar jaunu vīrieti, kurš tikko bija pārnācis no dienesta un apgalvoja, ka esmu iemitinājusies viņa dzīvoklī.” Strīdoties un skaidrojoties, kuram ir tiesības tur dzīvot, iepazinusies ar Jāni. Vēlāk pazīšanās pārvērtusies mīlestībā un nu jau 40 gadu ilgā laulībā, kurā piedzimusi meita Dina.
Apceļo Eiropu
Kopā ar vīru Jāni apceļota visa Krievija, jaunībā abi ceļojuši arī ar motociklu, vilcienu un autobusu, tagad braucienos dodas kopā ar meitu. Apskatītas skaistākās vietas ne tikai Latvijas novados, bet arī Lietuvā, Igaunijā, Čehijā, Norvēģijā, Francijā, Zviedrijā, Vācijā, Grieķijā un Itālijā. Par krāšņajiem dzīves mirkļiem un iespaidiem, kas gūti daudzajos ceļojumos, liecina Emīlijas kundzes spilgtās krustdūrienā izšūtās gleznas ar burvīgiem Parīzes, Venēcijas, Grieķijas skatiem: “Tās ir manas zāles! Agrāk kā traka risināju krustvārdu mīklas, piedalījos dažādos konkursos, sūtīju pareizās atbildes un laimēju balvas! Tagad pagaidu, kamēr vīrs aizmieg, un izšuju. Kad meita zvana un jautā, ko pašlaik daru, atbildu, ka esmu Amerikā!”. (Jubilāre izšuj savu nākamo darbu — milzīgu pasaules karti, pašreiz ir tikusi līdz Amerikai — aut.) Par ceļojumiem atgādina arī dekoratīvi šķīvīši un krūzītes, kas pārvestas no katras valsts, kurā būts.
Četras mazas, mīļas rokas
Jubilārei darāmā pietiek, jo katrs ceļojums, sākot ar biļetēm, piezīmēm, atmiņu pierakstiem un beidzot ar fotogrāfijām, ir stingri “iegrāmatots” Gailīšu dzimtas vēsturē. Mājās ir vairāki desmiti biezu albumu ar ceļojumu aprakstiem. Viņa aktīvi darbojas arī Pļaviņu tautskolā un par tās darbību un pasākumiem veido notikumu hronikas. Ikdienā garlaikoties neļauj mazbērni — trīs gadus vecie dvīņi Elza un Mārtiņš, kurus Emīlijas kundze bieži pieskata Rīgā pie meitas. “Dažreiz jau pietrūkst abiem mazbērniem spēka, īpaši, kad katrs metas uz savu pusi vai tad, kad vecmammai jārāpo un jākāpj līdzi. Bet brīži, kad viņi ierāpjas klēpī, piekļaujas un ar savām mazajām rociņām apmīļo, ir visu grūtību vērti,” smaidot teic jubilāre.
Astoņi puķudārzi
Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem ģimene iegādājusies vecu lauku māju Aiviekstes pagastā, kas pamazām pārvērtušās par “Ozolsalām” — ģimenes kopābūšanas un patvēruma vietu. Vecā māja pašu spēkiem izremontēta, tapusi piebūve, apkārtne sakopta, un pagalmā no pavasara līdz vēlam rudenim krāšņi zied puķes.
“Ozolsalas” vairākus gadus Aiviekstes pagastā atzītas par sakoptāko lauku sētu, svētku dienās pagalmā mastā lepni plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Jubilāres vīrs smejot teic, ka nekā cita, izņemot astoņus puķudārzus, lauku sētā vairs nav.
Šodien jubilāre ciemos gaida māsu un meitu ar ģimeni. Vairāk ciemiņu Gailīšu ģimene uzņem Līgovakarā, jo te ir savs Jānis. “Man nepatīk, ka esmu dzimusi ziemā, jo daudzreiz ir bijušas tik aukstas ziemas, ka radi nevar pat iedarbināt automašīnu, lai atbrauktu ciemos. Tad svinēšanu atliekam uz maiju, kad man ir vārdadiena, un tiekamies “Ozolsalās”. ”

Staburags.lv ARHĪVS

Pieredzēts tūkstošiem spilgtu zibšņu

Kategorijas