Visu dzīvi pasta priekšniece

2011. gada 5. februāris 00:01

“Abi ar vīru uzcēlām divas mājas. Domājām: viena māja būs mums, otra — bērniem, taču abas nācās pārdot,” par dzīves līkločiem stāsta Valērija Čerņavska no Aizkraukles.

Ģimenē pieci bērni
Valērija Čerņavska ir dzimusi un augusi Latgalē, bet uz Aizkraukli pārcēlusies tikai pirms četriem gadiem — tuvāk bērniem un mazbērniem.
“Ģimenē bijām pieci bērni — trīs māsas un divi brāļi, es pati vecākā,” stāsta jubilāre.
Ģimene dzīvoja Franapoles ciemā, apmēram astoņus kilometrus no Ludzas. Vecvecākiem bija liela saimniecība, pat sava kuļmašīna un cita tehnika. Bija daudz jāstrādā. Tomēr cilvēki tolaik prata labi atpūsties — katru sestdienu rīkotas ballītes jeb “večerinkas” dažādās mājās, tur, kur plašāk, vairāk vietas. Sanāca draugi un radi, visi draudzīgi dziedāja un dejoja, spēlēja vietējie muzikanti. Valērijai patika visus vadīt un organizēt, viņa bija ļoti sabiedriska meitene.
Arī deputāte un tautas skaitītāja
Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas Valērija devās uz Rīgu, tomēr neviens neieteica, kur labāk mācīties. Kārtoja eksāmenus Medicīnas institūtā, taču ķīmijā saņēma trijnieku, un tikai vienas balles pietrūka, lai viņu uzņemtu. “Tagad esmu priecīga, ka nekļuvu par ārsti, jo nevarētu strādāt tādu darbu,” viņa saka.
Jauniete pēc gada iestājās sakaru tehnikumā, pabeidza to un kļuva par Franapoles pasta nodaļas vadītāju.
Par Franapoles pasta priekšnieci Valērija nostrādāja 37 gadus. Toreiz pasts bija kā kultūras centrs. Valērija organizēja arī kultūras pasākumus — jautājumu un atbilžu, pensionāru un visādus citādus vakarus.
Trīs sasaukumus Valērija bija arī vietējā deputāte. Kad notikusi tautas skaitīšana, viņa braukusi pa mājām un aptaujājusi cilvēkus.
Franapolē vietējās skolas vairs nav, saglabājusies vien otra — speciālā internātskola. “Pagājušajā vasarā mums tur bija absolventu salidojums. Jau pagājis 30 gadu, kopš mūsu skolu slēdza. Sapulcējāmies ap 90 cilvēku. Tagad skolas ēkā dzīvo dažas dzērāju ģimenes, bet kādreiz skola bija tik skaista! Vasarā ap to ziedēja rozes.”
Pirmā mīlestība uz mūžu
“Ar vīru iepazinos kādā ballītē, viņš bija mans vienaudzis un pirmā mīlestība. Taču pašķīrāmies, tomēr atkal satikāmies, apprecējāmies un kopā nodzīvojām 47 gadus. Divdesmit gadu dzīvojām vienā mājā ar vīramāti,” teic Valērijas kundze.
“Cēlām māju, vajadzēja vairāk naudas, tādēļ izmantoju visas iespējas strādāt papildus. Ēkas vienā galā bija pasts, otrā — bibliotēka, izsniedzu arī grāmatas. Kad nebija pastnieces, nesu sūtījumus pati. Kad abas meitas mācījās Franapoles astoņgadīgajā skolā, vakaros tur strādāju par apkopēju.”
Uzceļ otru māju
“Arī vīrs ļoti daudz strādāja. Viņam bija tikai septiņi gadi, kad nomira tēvs, māte dēlu audzināja viena pati, tādēļ bija jāstrādā jau kopš mazotnes un labu izglītību nevarēja iegūt. Vīrs strādājis sovhoza lauku brigādē, pēc tam kopa zirgus, govis. Viņam bija zelta rokas, visu prata. Savā kūtī nobarojām teļus, kopām govis, audzējām cūkas, ne mirklis nebija brīvs,” stāsta jubilāre.
Gribējās arī, lai sava māja būtu abām meitām Ingrīdai un Janīnai, tādēļ otru māju uzcēla Ludzā. Ap to iekopa ļoti skaistu puķudārzu.
Vai Valērija celtu māju, ja būtu zinājusi, ka to vajadzēs pārdot? “Varbūt nebūtu cēlusi, bet vīrs ļoti gribēja, lai būtu pašiem sava māja,” teic jubilāre.
Taču kā gan viena ģimene lai dzīvo divās mājās? Grūti abas uzturēt, tādēļ Franapoles māju pārdeva vietējam sovhozam un dzīvoja Ludzā. Bija žēl, jo viss pašu rokām taisīts, daudz strādāts ar cirvi un āmuru.
Enerģijas pārpārēm
“Pagājuši jau pieci gadi, kopš vīra vairs nav. Kādreiz abi runājām, ko darīsim, ja viens no mums nomirs pirmais. Viņš teica, ka māju nekad nepametīs, bet es atbildēju — ja viņš nomirs pirmais, es māju pārdošu un pārcelšos dzīvot Aizkrauklē. Tā arī notika. Ko es viena pati tik lielā mājā dzīvošu! Vēl “treknajos gados” pārdevu māju un nopirku dzīvokli Aizkrauklē,” atklāj Valērijas kundze.
Kāpēc bērni negribēja dzīvot Ludzā? “Ko gan meitas Latgalē darītu, ja nav darba? Kādreiz bija linu fabrika, piena kombināts, citi uzņēmumi, daudz kā vairs nav. Tagad viena meita dzīvo Rīgā un strādā bankā, bet otra ir skolotāja Aizkrauklē. Man ir trīs mazdēli kā ozoli, divi beiguši augstskolu, trešais vēl studē. Mazmeita mācās 3. klasē. Esmu optimiste, nenokaru degunu. Man bieži saka: “Ja mēs būtu tādas kā tu, ja mums būtu tik daudz enerģijas!” Enerģijas man tiešām ir daudz — pārpārēm.”
Katru rītu sveicina Ludza
Ko Valērija dara tagad? “Vasarā strādāju dārzā, puķes tad zied arī uz balkona, bet ziemā vairāk skatos televīziju un daudz lasu — par politiku zinu visu! Izlasu “Latvijas Avīzi,” “Staburagu”, “Ludzas Zemi”, ļoti patīk lasīt žurnālus, esmu abonējusi “Ievu” ar visiem pielikumiem,” tā jubilāre.
No žurnālu abonēšanas un lasīšanas var gūt arī praktisku labumu: kādreiz viņa saņēmusi trīs balvas — radioaparātu, zāles pļaujmašīnu un fotoaparātu, ar to fotogrāfijas top vēl tagad. Par viņas mīļo Ludzu un ģimeni stāsta arī skaisti ierāmētas pašas fotogrāfijas dzīvoklī pie sienas.
“Man patīk Aizkraukle, tā ir ļoti kopta un skaista pilsēta, te ir labi dzīvot. Cik vien iespējams, apmeklēju koncertus kultūras namā. Tomēr man ir žēl savas Ludzas, tā ir mana dzimtā puse, mana zeme un cilvēki. Vasarās braucu ciemos pie radiem, kādu laiku tur padzīvoju, un tad sirdī atkal ir miers,” saka jubilāre.
Es darītu tā!
Līdz šim nav bijis lielu dzimšanas dienas svinību, bet vakar apritējušo 75. jubileju šodien svinēs “drusku skaļāk” kādā kafejnīcā — meitas gatavo pārsteigumu.
Pārsteigumi gan bijuši arī līdz šim, piemēram, mazdēls Jaunajā gadā uzdāvinājis rūķa zeķi ar konfektēm. Uz tās ir jubilāres mīļākais teiciens: “Dariet, kā gribat, bet es...” — “Darītu tā!” turpina Valērijas kundze. “Gadu starpība ar vecāko meitu man ir 25 gadi, bet ar pašu jaunāko mazbērnu — 65 gadi. Tās ir citas paaudzes ar savu domāšanu, mēs nevaram domāt tāpat. Man liekas, ka manā jaunībā bija labāk, bet mazbērniem šķiet, ka vislabāk ir tagad. Sākumā bieži vien manu padomu neņem vērā, tomēr tad apdomājas un izdara, kā iesaku es.”
***
Kad atvadāmies, sirsnīgā, dzīvespriecīgā un enerģiskā sieviete saka: “Domāju, ka neko rakstīt nevajadzētu, bet... dariet, kā gribat! Būs pārsteigums meitām!”

Staburags.lv ARHĪVS

Visu dzīvi pasta priekšniece

Kategorijas