Leķu lopi “brauc” uz Turciju

2011. gada 10. februāris 00:01

Zemnieku saimniecībā “Silavas” Bebros strādā Biruta Leķe ar dēlu Aivaru. Birutas kundzes pārziņā ir piena govju ganāmpulks, Aivars rūpējas par gaļas lopiem un aitām. Bebrēnieši domā: ja izķepurojušies iepriekšējos gados, turpmāk saimniecībai klāsies labāk.

Interesē jau bērnībā
“Silavās” līdz šim lielākās rūpes par saimniecību bija Birutas kundzei, bet nu jau pāris gadu smagos lauku darbus dala ar dēlu Aivaru. Viņš pēc četrarpus Īrijā peļņā pavadītiem gadiem atgriezies, lai turpinātu vecāku iesākto. Leķu ģimenē izaudzināti pieci bērni, bet vecāki jau sen zinājuši, ka tieši Aivars turpinās viņu darbu zemnieku saimniecībā. Puisis jau bērnībā pieņēmis “atskrējušos” teļus un sivēnus, palīdzējis vecākiem lauku darbos un darījis to ar interesi.
“Nepaspēju aiziet Eiropas pensijā, jo līdz 30 gadu darbastāžam pietrūka divu mēnešu. Nebija skaidrs, ka arī zemniekiem pensijai skaita tikai to laiku, par kuru maksāti nodokļi, bet mans kopējais darbastāžs jau pārsniedz 40 gadu,” stāsta Biruta Leķe.
Par zemniekiem
nedomā
Biruta Leķe ir arī kooperatīva “Straume” priekšsēdētāja. Tam pienu nodod gan no savas saimniecības, gan savāc no apkārtējām. Kooperatīvā iesaistījušies 12 saimniecību īpašnieki, lielākoties gados vecāki bebrēnieši, kuriem ir tikai pāris gotiņu, bet viņiem piens kaut kā ir jāsavāc un jāaizved. “Esmu sākusi šo darbu un nevaru pamest cilvēkus, tāpēc arī turpinu, taču diez cik izdevīgi tas nav. Pašiem ir sava piena mašīna, par 16 santīmiem litrā pienu vedam uz Jēkabpili. Esam mazs kooperatīvs, un pirms pāris gadiem mūsu pienu nevajadzēja nevienam, tikai Jēkabpilī to pieņēma. Pašreiz ir pārāk daudz piena pārstrādes uzņēmumu, un es domāju, ka ikviens cenšas izdzīvot uz zemnieka rēķina, nevienu neuztrauc, kā zemniekam izdzīvot. No mums iepērk pienu par padsmit santīmiem litrā, bet pārdod vismaz par 50 santīmiem un ar krietni zemāku tauku saturu,” stāsta bebrēniete.
Izsolēs pārdod
eksportam
Aivaram pieder gaļas lopu ganāmpulks, kurā šobrīd ir ap 80 govju. Saimnieks nolēmis ganāmpulku samazināt, atstājot tikai tīršķirnes lopus, par kuriem maksā gandrīz trīs reizes vairāk nekā par krustojumiem. Iepriekšējos gados gaļas lopiem nebija konkrēta noieta, gadījies pa kādam ārzemju uzpircējam, bet tad lopi bija jāpārdod par tādu cenu, kādu piedāvā, kas bieži vien neatbilda dzīvnieku kvalitātei un Eiropas tirgus cenām.
“Sadarbojāmies arī ar Latvijas gaļas liellopu audzētāju asociāciju, kas vairākas reizes gadā rīkoja izsoles, kurās piedalījāmies un pārdevām lopus. Pagājušā gada nogalē piedalījāmies SIA “Baltijas liellopu izsoles” rīkotajā gaļas liellopu izsolē, kuru rīkoja Kaspars Ādams. Esam ļoti apmierināti, vidēji par vienu gaļas lopu saņēmām 400 latu, visi tika eksportēti uz Turciju. Gaidām pavasari, kad piedalīsimies nākamajā izsolē,” stāsta Biruta Leķe.
Zeme
“uz izķeršanu”
Aivars Leķis stāsta, ka Bebros lauksaimniecības zeme ir “uz izķeršanu”, visi kaimiņi saimnieko, zeme apstrādāta un aizņemta, tāpēc paplašināšanās ir problēma. “Aitas audzēt izlēmu tāpēc, ka viņām vajag mazāk platību nekā govīm. Hektārā zemes var turēt 13 aitu, bet govīm pēc prasībām vajag krietni vairāk. Pirmie auni pārdoti par 50 latiem katrs, domāju palielināt aitu ganāmpulku vismaz līdz 100 aitumātēm,” atklāj saimnieks.
Saimniekojot bioloģiski, “Silavās” nevar izvērsties ar lopbarības izvēli, lai gan ir reizes, kad saimniece domā: “Kāda jēga censties, ja gan bioloģiski iegūta gaļa, gan piens tiek “salaists” kopā ar parasto? Kad ir kārtējās pārbaudes, es saku — ko jūs trakojat, ja manu bioloģisko produkciju pieņems tādā apjomā, kādā es saražoju, tad arī raudzīšos, lai tā būtu simtprocentīgi bioloģiska. Tagad par savu produkciju varu teikt — tā ir par 99 procentiem bioloģiska, jo arvien ir iespēja, ka kāds no kaimiņiem ķīmiju iestrādā savos laukos, līdz ar to kaut kas tiek arī manos. Tāpat ir dažādi viedokļi par bioloģisko barību — cik daudz tās tur ir patiesībā un cik — uzrakstā uz pakas?” domā Birutas kundze.
Pirks trušus
un fazānus
Pirms pāris gadiem Leķi ņēmuši kredītu, lai iegādātos slaucamās govis un traktoru “New Holland”, kas maksājis gandrīz 23 tūkstošus latu, tagad tas vēl jāatmaksā. “Otrreiz tādu nepirktu. Tikai darba gaitā redzam, kādas vainas un prasības ir šai dārgajai tehnikai. Arī rezerves detaļas ir ļoti dārgas,” atklāj saimniece. Lielākus kredītus ģimene nav ņēmusi, jo arvien jādomā, kā atmaksāt.
Par darbu saimniecībā kopā ar dēlu Birutas kundze teic, ka arvien vēl “maisīsies pa vidu”. Esot reizes, kad abiem domas saskan, bet ir brīži, kad rodas domstarpības, taču kopumā dēls mātes padomos ieklausās. “Esmu beigusi Saulaines profesionālo skolu, tāpēc uz lietām raugos no lauksaimnieces viedokļa, bet dēla redzējums ir savādāks. Kad apnīk visi lauku darbi, ķircinu mājiniekus, ka metīšu visam ar roku un ierīkošu mazo dzīvnieku apskates vietu — sapirkšu trušus, fazānus un izveidošu lielu aploku,” smej Birutas kundze.
Vajag plaša profila strādnieku
Domās pārstaigājot Bebru pagasta laukus, Birutas kundze uzskaita, ka jau vairākas saimniecības no vecākiem pārņēmuši bērni un turpina saimniekot: “Visu uzreiz es dēlam neatdošu, kamēr Aivars paspēs visu iemācīties.
Dzīve laukos piedāvā tikai divas iespējas — vai nu tas ir bizness, vai dzīvesveids. Ja laukos grib labi dzīvot, ne tikai “no rokas mutē”, tad tomēr “jātaisa” bizness un lopus žēlot nevar. Agrāk mēs žēlojām, pati teicu: gotiņ, dod vēl pienu, vēl kādu laiciņu, lai nevajadzētu vest prom. Vēlāk parēķinājām, ka daudz piena govs nemaz vairs nedod.”
Bebrēniete teic, ka strādniekus atrast apkārtnē ir grūti. Pēdējie saimniecībā nostrādājuši — viens dienu, otrs — divas. “Man vajag plaša profila strādnieku — lai mēslus var izmēzt, uz mežu pēc malkas aizbraukt, traktoru stūrēt un nojumi uzsliet. Bet cilvēki jau negrib strādāt, labāk ies pēc pabalsta.”

Staburags.lv ARHĪVS

Leķu lopi “brauc” uz Turciju

Kategorijas