Top piena pārstrādes rūpnīca

2011. gada 17. februāris 00:01

Zemnieku kooperatīva “Trikātas siers” vadība jau 2003. gadā izvirzīja mērķi nākotnē uzbūvēt piena pārstrādes rūpnīcu. Vēlāk pašreizējais kooperatīva valdes priekšsēdētājs un Bebru pagasta saimniecības “Pilslejas” īpašnieks Uldis Krievārs kopā ar kolēģiem turpināja virzīt šo ideju, lai realizētu. Kopš tā laika daudz piena aizplūdis, un tā iepirkuma cena lēkājusi te augšā, te lejā, bet iecere nav zudusi. Pavisam drīz Jelgavas pusē liks pamatus modernas siera rūpnīcas ēkai. Pēc gada tajā plānots izgatavot pirmos kilogramus vājpiena koncentrāta, vēlāk arī sieru.

Izved pārāk daudz
— Kamēr vēl nebija zināma konkrēta vieta, nepieciešamā naudassumma, šādas rūpnīcas celtniecība netika uztverta nopietni. Tajā pašā laikā šur tur pavīdēja līdzīgas idejas, pa kādam komentāram, kas bija tālu no patiesības. Ilgāk gaidīt nevarēja, un šis ir vispiemērotākais laiks, lai sāktu, vilcināties nedrīkst, — stāsta Krievāra kungs.
Pret vēl vienu pārstrādes rūpnīcu bija un joprojām ir daudz iebildumu — jau esošās netiekot noslogotas, rodas pārprodukcija, saražotais piena daudzums ir mazāks nekā rūpnīcu kapacitāte. Virspusēji izvērtējot, tā arī ir. Tajā pašā laikā lielu daļu saražotā piena pārdod Lietuvai — ik dienu līdz 450 tonnām no visas Latvijas, tajā skaitā līdz 300 tonnām tikai no SIA “Latvijas piens”. Tajā apvienojušies trīs lieli kooperatīvi — “Trikāta”, “Dzēse” un “Piena partneri”. Kopumā kooperatīvs pienu pārdod septiņiem uzņēmumiem Latvijā un Lietuvā.
Lai šāda izejvielu pārdošana nenotiktu, topošā rūpnīca nodrošinātu produkcijas pievienotās vērtības radīšanu pašu mājās. Pašreizējā Trikātas siera rūpnīca ir pārāk maza, ar novecojušu tehniku, tādēļ arī konkurētnespējīga. Mazās ražošanas jaudas dēļ daļu piena izdevīgāk nevis pārdot par pazeminātu, akcijas cenu vietējiem veikaliem, bet gan pārstrādātājiem Lietuvā, kuri saražoto eksportē uz Krieviju vai Eiropu. Šobrīd konkurences cīņā par pienu kā izejvielu uzvar Lietuva zemo ražošanas izmaksu dēļ.
Galvo Valsts kase
Arī daudzas citas rūpnīcas Latvijā izveidotas uz vecās tehnikas bāzes, to pilnveidojot, bet nenodrošinot vēlamo efektivitāti. Pašlaik daļēju risinājumu panāk, maksājot mazas algas. Bet tā ilgi vairs nevarēs strādāt. Tas pats attiecas uz veco Trikātas rūpnīcu, kas ar manufaktūras ražošanas metodi ilgi nespēs darboties.
Tādēļ nepieciešama jauna, moderna, maksimāli optimizēta rūpnīca.
Pērn 17. decembrī trīs jau nosauktie lauksaimniecības kooperatīvi Lauku atbalsta dienestam (LAD) iesniedza pieteikumu 12 miljonu eiro projekta atbalstam. 7 miljoni eiro būtu Eiropas Savienības (ES) atbalsts. Papildus SIA “Latvijas piens” krāj savu miljonu — no katra pārdotā piena litra santīmu atliekot jaunajai rūpnīcai. Pārējo summu gan nāksies aizņemties bankās. Šobrīd šo projektu izvērtē, kā arī izstrādā ekonomisko pamatojumu. Valsts kase piekritusi būt par galvotāju šim projektam. Ar šiem priekšnosacījumiem rūpnīcas būvniecību var sākt “pēc piecām minūtēm”. Līdzīgs, nedaudz dārgāks, projekts par 15 miljoniem eiro pašlaik top arī Lietuvā. Šajā kombinātā varēs pārstrādāt ap 1000 tonnu piena dienā.
Strādās kā spilvens
— Vai jaunā rūpnīca netiešā veidā ietekmēs piena pārdošanas un iepirkuma cenu Latvijā?
— Vēl līdz 2015. gadam Eiropā, arī Latvijā, darbojoties kvotu sistēmai, piena drīkst saražot tik, cik atļauts, tāpēc pārstrādātāji cīnās par katru piena litru ar iepirkuma cenu palīdzību. Ja valstī ir viens vai daži piena pārstrādātāji, tie var un nosaka savu iepirkuma cenu. Līdzīgi ar veikaliem, kuri piegādātājiem noteic savas cenas. To atzinusi arī ES un pašlaik izstrādā likumprojektu, kas regulētu pircēju un pārdevēju attiecības, jo pretējā gadījumā nekādas subsīdijas lauksaimniekiem nepalīdzēs.
Šis uzņēmums būs pašu piena ražotāju pārvaldībā, un tādēļ mazināsies piena iepirkuma cenu nenormālās svārstības, kādas bija, piemēram, 2009. gadā, kad cena no 27 santīmiem par litru cena saruka līdz 8 un dažiem pienu nācās izliet grāvī. Ja savs pārstrādes kombināts būtu bijis jau tolaik, cenu kritums nebūtu tik dramatisks. Pēc pieredzes zināms — arī ar zemu piena iepirkuma cenu ieguvēji ir pārstrādes uzņēmumi. Zemnieku neiznīcina zema piena cena, bet gan straujas cenu svārstības, un šāda rūpnīca būtu kā spilvens straujiem kritieniem.
Latvijā vien
15 procentu
— Rūpnīca varētu ietekmēt arī produktu gala cenu, un ieguvējs būtu pircējs?
— Par cenu ietekmēšanu pāragri runāt. Cenu nosaka tirgotāji un pasaules tirgus. Veidot pašiem savu realizācijas tīklu būtu neprāts. Prātīgāk izstrādāt savu produktu klāstu, nodrošināt kvalitāti. Tāpēc savu produktu plānojam veikalu kvalitatīvo produktu plauktos. Tāpat skaidrs, ka Latvijas tirgum paliks labi ja 15% saražotā, pārējo eksportēsim. Rūpnīcā ražos sieru un vājpiena koncentrātu. Lielāks produktu sortiments, krējuma, biezpiena, kefīra ražošana, ir neizdevīgs, jo celtos katra produkta pašizmaksa. Lielo piena produktu ražotāju dēļ, piemēram, Francijas “Danone”, kam ir liela rūpnīca Polija, noturēt labu cenu jogurta tirgū Latvijas ražotājiem pagrūti.
Pāri paliks
ūdens
— Vai ir riski, kuru dēļ jaunās rūpnīcas darbība būtu apdraudēta?
— Par izejvielu trūkumu nevajadzētu bažīties, jo visu gandrīz 600 kooperatīva biedru pirmais un galvenais noteikums ir pienu pārdot kooperatīvam. Ko tālāk darīt ar pienu, tas jau ir valdes ziņā. Lojalitātei ir jābūt, bet visiem biedriem veidojas uzkrājums uzņēmuma pamatkapitālā paju veidā, un katrs pārdomās savu rīcību vairākkārt, pirms ko mainīs. Ja pēkšņi saruktu pieprasījums pēc siera, ir alternatīva ražot ļoti augstas kvalitātes vājpiena koncentrātu, kuru var transportēt nesaldētu cauri visai Eiropai. No zemākas kvalitātes koncentrāta izgatavo piena pulveri, taču mūsu produktu varēs izmantot gan siera, gan biezpiena un citu piena produktu ražošanai. Jaunajā rūpnīcā siera ražošanā sūkalas filtrēs ar membrānām. Tas nozīmē gan enerģijas ietaupījumu, jo nevajadzēs produktus sildīt ar elektrību, gan arī mazākus zudumus, jo pēc šādas filtrēšanas pāri paliks gandrīz tikai ūdens. Nesildot izejvielu, mazāk traumēs piena molekulas, līdz ar to veselīgāks būs galaprodukts.
Gotiņa pļavā tikai romantikai
— Kāda būs rūpnīcas jauda?
— Sākotnēji rūpnīca pārstrādās 250 — 300 tonnu piena dienā. Ar laiku šo apjomu iecerēts dubultot, jo kooperatīva zemnieki plāno ražošanu paplašināt. Statistika rāda, ka notiek ražošanas koncentrācija. 2004. gadā Latvijā bija reģistrēts ap 16 tūkstošiem piena ražotāju ar pārraudzībā esošu ganāmpulku, 2009. gadā to bija 8 tūkstoši, 2010. gadā — 6 tūkstoši. Samazinoties ražotāju skaitam, pārdotā piena daudzums šogad ir krietni lielāks kā pērn. Lai cik romantiski būtu govis pļavā ar ķēdi kaklā, pamazām visas piena devējas kļūst par pastāvīgām fermas iemītniecēm. Katrs cenšas ekonomēt, tāpēc kooperatīva piena mašīnas apgādātas ar lielām 24 tonnu cisternām, un tās nav izdevīgi vest pie katras piena kanniņas ceļa malā. Igaunijā šī problēma bija pirms pāris gadiem, kad pie saimnieka, kuram pat 50 govju, nebija ekonomiski izdevīgi braukt.
Izkonkurē Jelgava
— Pirms kāda laika runāja, ka rūpnīcu būvēs Aizkraukles tuvumā.
— Tā bija. Viens no nosacījumiem bija liela notekūdeņu attīrīšanas kapacitāte, kāda Aizkrauklē ir. Domes pārstāvji arī bija ļoti atsaucīgi. Tikai ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ nācās izvēlēties vietu, kas būtu vienādā attālumā no Liepājas, kur ir kooperatīvs “Dzēse”, Valmieras un citām piena piegādes vietām. Nu jau ir noslēgts līgums ar Jelgavas pilsētas pašvaldību, veikts arī iekārtu iepirkums no Šveices ražotājiem. Viņi piegādās šobrīd vienu no modernākajām iekārtām pasaulē, kuru pēc pasūtījuma izgatavo vēl dažiem pārstrādes uzņēmumiem. Tāds arī bija kooperatīva mērķis. Sākt ar mazu pārstrādes kombinātu, iemācīties visus ražošanas knifus, iekarot tirgus daļu un pēc tam jau pāriet uz jaunu un modernu ražotni.
— Vai jaunajā uzņēmumā būs arī bioloģisko produktu līnija?
— Diemžēl Latvijā pēc šiem produktiem ir mazs pieprasījums zemās pirktspējas dēļ. Bioloģiskā piena nodalīšanas process ir piņķerīgs. Teorētiski varētu ražot bioloģisko sieru un to eksportēt. Te gan būtu cita problēma — ārzemēs šos produktus izvēlas pirkt cilvēki, kuri atbalsta zaļo dzīvesveidu. Šāds siers, piemēram, uz Vāciju būtu vests automašīnā, kas piesārņo gaisu. Tāpēc šie pircēji izvēlēsies vietējā ražotāja preci.
— Kad varam gaidīt pirmos siera rituļus no jaunās rūpnīcas?
— Tā kā rūpnīcas celtniecības finansējums daļēji ir no Eiropas Savienības līdzekļiem, paredzētiem piena nozares pārstrukturizācijai, šim projektam ir saistoši noteikumi, kas paredz sešu mēnešu laikā pēc projekta apstiprināšanas LAD sākt reālu celtniecību. Apstiprinājums varētu būt šī mēneša laikā, un nākamgad jau plānots iedarbināt piena koncentrāta ražošanas līniju. Vēl viens iekārtu ražotāju nosacījums — nepieciešams gads kopš pirmās iemaksas, lai pasūtītās iekārtas izgatavotu. Bija arī citi varianti, bet svarīgāka par ātrumu bija iekārtu kvalitāte, kas nodrošinātu ražošanas procesu ar minimāliem zudumiem.

Staburags.lv ARHĪVS

Top piena pārstrādes rūpnīca

Kategorijas