Latvietis arī Sibīrijā ir kulaks!

2011. gada 19. februāris 00:01

Nozīmīgu dzīves jubileju šajās aukstajās februāra dienās svin aizkrauklietis Osvalds Spīdāns. Staltais kungs ar optimistisko smaidu nezinātājam pat neļauj nojaust, cik tad īsti gadu viņam aprit.

Kā izdodas 70 gados tik labi izskatīties? “Jau piecpadsmit gadu strādāju svaigā gaisā — Pļaviņu HES, pie septiņdesmit piektās atzīmes, par remontatslēdznieku, celtņa operatoru, stropētāju. Laiks rit ļoti ātri,” prāto jubilārs. “Šķiet, tikko beidzu tehnikumu, bet jau pusgadsimts pagājis.” Arī tagad Osvalda kungam darāmā tik daudz, ka visu nevar paspēt. Darbdienas paiet, strādājot Pļaviņu HES, bet nedēļas nogalēs viņš dodas uz lauku mājām, kur dzīvo kundze Ilga. “Tās mājas ir netālu no manām dzimtajām,” stāsta Osvalda kungs. “Darāmā arī tur netrūkst, jo mums ir saimniecība — lopiņi, dārzs. Sagādājam sev nepieciešamo. Kādreiz sējām un audzējām vairāk, pārdošanai, bet sapratām, ka nav izdevīgi.”
1. klasi nepabeidz
Pāris gadu pēc Otrā pasaules kara sākuma Jēkabpils rajona Saukas pagasta “Razbuku” mājās Spīdānu ģimenē piedzima pastarītis Osvalds. Vecāki jaunākajai atvasei deva arī otru vārdu — Jānis, ko ikdienā gan nelieto, un Osvalda kungs no tā pat gribējis tikt vaļā, tomēr dažādu iemeslu dēļ viņa pasē vēl joprojām ir abi vārdi. Lai gan bērnība mazajam Osvaldam pagāja kara un nemieru laikā, atmiņas par “Razbukos” pavadīto laiku ir gaišas. “Vecāki apsaimniekoja ap trīsdesmit hektāru zemes,” stāsta Osvalda kungs. “Bija paliela saimniecība — govis, cūkas, ara, sēja, pļāva, kūla, kā jau zemnieki.”
Kad 1949. gadā Osvalds sāka skolas gaitas, 1. klasē viņš aizvadīja nepilnu mācību gadu, jo Spīdānu ģimeni kā kulakus 25. martā izsūtīja uz Sibīriju.
Septiņus gadus izsūtījumā
Sibīrijā, Omskas apgabalā, ģimene mita līdz 1956. gadam. “Mēs izsūtījumā bijām visa ģimene kopā — vecāki, trīs bērni, vēl pāris radu un tēva māte, kura bija jau krietni gados un Omskā arī palika,” atminas aizkrauklietis. “Sādžā nebija vīriešu, tikai veci vīri un nespējnieki, sievas vien, tāpēc grūti klājās arī viņiem, nekādu vietējo naidu nejutām. Pirmajā gadā bija ļoti maz pārtikas, bet kaut kā izvilkām. Latvietis arī Sibīrijā kļūst par kulaku! Tēvs savām rokām uzcēla māju, iekopām dārzu, bija arī lopiņi. Protams, tas viss bija jādara pēc garas un grūtas darbdienas kolhozā.”
Pirmā izsūtījuma gada rudenī Osvalds atsāka skolas gaitas vietējās sādžas skolas 1. klasē. “Krievu bērni pieņēma mūs kā savējos, nekādu problēmu nebija,” atminas Osvalda kungs. “Dzīvojot Latvijā, zināju tikai dzimto valodu, bet neatceros, ka skolā Sibīrijā būtu bijušas problēmas saprasties ar vienaudžiem.”
Aizvilina uz meliorāciju
Pamatskolu Osvalds pabeidza Latvijā. “Tad gan man bija problēmas ar... latviešu valodu,” teic jubilārs. “Jo neko latviešu valodas gramatikā taču nezināju, skolotāja manus darbus salaboja sarkanus, tomēr iemācījos. Ņemot vērā savu pieredzi, nesaprotu cittautiešus, kuri dzīvo Latvijā pat četrdesmit gadu un nespēj iemācīties valodu.”
Osvalds izvēlējās kļūt par mehanizatoru, iestājās Priekuļu lauksaimniecības skolā. “Bijām vairāki puiši, daži tikām skolā, citi neizturēja konkursu,” stāsta Osvalda kungs. “Un tad uzradās vervētāji, kas mūs pierunāja doties mācīties meliorāciju uz Mālpili. Savāca tos, kuri netika Priekuļos, un kompānijas pēc es arī aizgāju. Četri gadi paskrēja ļoti ātri. Esmu bijis tikai vienā salidojumā, vajadzētu sarīkot kursa saietu, tagad, pēc teju piecdesmit gadiem, būtu interesanti satikties.”
Nogrēkojas pret duškabīni
“Krusttēvs man teica — līdz trīsdesmit pieciem dzīvo zaļi, tās sakas kaklā var dabūt vienmēr,” smejas jubilārs. “Tā arī darīju, apprecējos tieši 35 gadu vecumā. Kundzi Ilgu ieraudzīju bērēs. Viņai dzimtās mājas ir netālu no “Razbukiem”, tomēr pirms tam nebiju viņu saticis.” Spīdānu ģimenē, kā saka jubilārs, izaudzināti “divi ozoli”. Viens dēls dzīvo Rīgā, otrs — Jēkabpilī. “Ir mums arī mazdēls, jau divpadsmit gadu būs,” stāsta aizkrauklietis. “Bet viens dēls laikam ņem piemēru no manis, vēl nav precējies. Dzīvo zaļi.”
Lielāki radu saieti notiek svētkos, apaļās jubilejās, tad visi pulcējas lauku mājās. “Tādās reizēs labprāt izvelku ārā un notraucu putekļus mocītim, izdzenam un “drasējam”, ” teic Osvalda kungs. “Pavizināties grib visi. Kādreiz, vēl pirms kāzām, Ilgu bieži vizināju ar ižu.’’ Osvalda kungs stāsta, ka plašāk svinot tikai apaļās jubilejas. Mazliet nogrēkojies viņš esot pret sešdesmitajā jubilejā viņam uzdāvināto duškabīni, kuru vēl joprojām nav bijis laika ierīkot... “Šogad svinēšu pamatīgi, pirmo rautu ar kolēģiem, otro — ar radiem,” smaida jubilārs.

Staburags.lv ARHĪVS

Latvietis arī Sibīrijā ir kulaks!

Kategorijas