Vācu aviācijai būvē lidlaukus

2011. gada 26. februāris 00:01

Daudzeses pagasta “Dadzīšos” rīt 90 gadu jubileju svinēs Kārlis Kasandris. “Taisnīgs un krietns vīrs, īsts darbarūķis” — tā par Kārļa kungu teic daudzesieši.

Daudzese ir Kārļa Kasandra dzimtā vieta. Kad pēc Pirmā pasaules kara netālu esošās muižas apkaimes zemi sadalīja, gabals pienācās arī Kārļa tēvam, kurš bija viens no valsts atbrīvotājiem. Vieta bija skaista, un tur pagāja zēna bērnība, jaunības gadi. Tagad dzimtas mājas ir vien atmiņās. Jau daudzus gadus Kārļa kungs ar sievu Valentīnu dzīvo paša celtajos “Dadzīšos”.
Līdzens kā galda virsma
Kārļa Kasandra dzīve nav bijusi viegla, piedzīvots tik daudz, ka atmiņu pietiek visam mūžam. Kad pēc Hitlera pavēles 1943. gadā vācu armija mobilizēja latviešus “brīvprātīgo” leģionā, laimīgas sagadīšanās dēļ Kārlis tajā neiekļuva. “Laikam Dieviņš stāvēja klāt, un tā vietā, lai dotos leģionā, mani norīkoja darbā būvniecības brigādē. Dažādās vietās būvējām lidlaukus, pirmo cēlām netālu no Pleskavas, vēlāk — Panevēžā, Igaunijā, Pečoru pilsētā un citviet. Vāciešiem tolaik bija lielākās lidmašīnas, tāpēc lidlaukiem vajadzēja būt plašiem, viens no tiem bija pat 1200 metru garš un 200 metru plats. Skrejceļam bija jābūt līdzenam un gludam kā galda virsmai,” stāsta Kārļa kungs.
Pie plašās Amūras
Kad Kārlis atgriezās Latvijā, Daudzeses pusē tolaik bija krievu karavīri un turp pārcelties nevarēja, tāpēc viņš devās uz Kurzemi. “Biju tā sauktajā Kurzemes katlā, bet, kad 1945. gadā Vācijas karaspēku sakāva un Latvija otrreiz nonāca Padomju Savienības okupācijā, 9. maijā nokļuvu Jelgavā. Vienā no vilciena vagoniem mani pamatīgi pratināja — vaicāja, no kurienes esmu, kā sauc vecākus, kādās armijas daļās esmu dienējis. Pēc tam mani žigli vagonā iekšā un kopā ar citiem garām Daudzesei izveda uz Tālajiem Austrumiem, uz Komsomoļsku pie Amūras. Neko līdzīgu Amūras upei nebiju redzējis, tā bija tik plaša un varena, ka sākumā nevarēju saprast — tā ir jūra vai ezers. Tolaik liela nozīme bija dzelzceļam, tāpēc mani norīkoja to būvēt,” teic jubilārs.
Māja vienmēr silta
Atgriezies Latvijā, Kārlis kādu laiku dzīvoja pie vecākiem. Nepilnu gadu Secē kūla labību, vēlāk pārnāca uz Jēkabpils mežrūpniecības saimniecības bāzi Daudzevā. “Vairākus gadus strādāju elektrostacijā, bet līdz pat pensijai darbojos kokzāģētavā. Tur darāmā allaž bija gana, izgatavojām arī grīdas dēlīšus, ko tolaik sūtīja uz Bēni. Darbs bija grūts, katru dienu putekļiem pilnas acis, varbūt tāpēc redze tik slikta. Taču par vienu gan nebija bēdas — malku bez maksas atveda vairumā, un māja vienmēr bija silta. Varētu teikt, ka visu mūžu esmu darbojies ar tehniku īstā elles troksnī,” teic Kārlis. Bet bez darba nevar pat pensijā, priekšnieks vēl labu laiku lūdzis šad tad pastrādāt, jo zināja, ka uz Kārli vienmēr var paļauties. Jubilārs piebilst — kādreiz atvaļinājums bija tikai divas nedēļas. Lai apdarītu visus darbus, Valentīna to izmantoja kartupeļu vākšanas, bet Kārlis — siena laikā.
Paša rokām celta
Vaicāju, kā iepazinās ar Valentīnu. Kārļa kungs teic — darbā. Meitene dzīvoja Latgalē un, gribēdama nopelnīt, iestājās kolhozā. Valentīnu pāris reižu nosūtīja meža darbos uz Daudzesi, un tā sākās abu draudzība. “Kolhozos sākumā gandrīz neko nemaksāja, tāpēc nolēmu aiziet. Bet, kad devos izrakstīties, mani negribēja laist prom. Kārlis gaidīja ārā, man acīs asaras, nezināju, ko darīt. Piegāju pie krievu ģenerāļa, un viņš, uzsizdams dūri galdā, panāca manu atbrīvošanu,” atceras Valentīna.
Pēc divu gadu draudzības Kārlis un Valentīna apprecējās, īrēja dzīvokli. Kad piešķīra zemesgabalu, paši saviem spēkiem uzcēla māju. Taču pēc 20 gadiem tā sāka brukt, tāpēc turpat blakus uzbūvēja vēl vienu, un nu “Dadzīšiem” ir jau vairāk kā 30 gadu. “Te viss pašu rokām veidots. Mūsu apkaimē dzīve bija mierīga, bet lustīga. Kopīgi svētkus svinējām. Katrā mājā bija pulks bērnu, un nereti viņi mūsu pagalmā spēlēja paslēpes, kāpa kokos. Kaimiņi jautāja: “Kā jūs to troksni varat izturēt?”. Bet mums patika dzīvīgais, bērniem pilnais pagalms. Taču tagad viss ir tik kluss un mierīgs, palikuši vien veci ļaudis, jauniešu ļoti maz,” teic “Dadzīšu” saimnieki.
“Dadzīšos” rosības netrūkst
Valentīna un Kārlis kopā ir jau 60 gadu. Dzīve nav bijusi viegla, daudz un smagi strādāts, izklaidēm laika neatlika, bet pūles nav bijušas veltas. Kasandru pārim ir divas meitas, trīs mazbērni un divi mazmazbērni. Visi dzīvo Daudzesē, un, sanākot kopā, mājā rosība vēl ilgi nerimst. Lai gan Kārļa kungam rīt 90. jubileja, viņš lielu balli nerīkošot, atzīmēs vien ģimenes lokā. Solījušies atbraukt arī tālāki radi. “Nodzīvots garš mūžs, bet, redzot, kas notiek valstī, gribas teikt: lai Dieviņš pasarg’! Lai ko runā par kolhozu laikiem, tolaik vismaz darba netrūka. Ja pie kāda priekšnieka nepatika, varēja iet pie cita. Daudzevas mežrūpniecības bāzē vien bija ap 200 darba vietu, bet 1969. gadā pēc vējgāzes cirsmas izstrādāt šurp brauca ukraiņi, kuri labprāt darbā ņēma arī latviešus. Mums ar Valentīnu klājas labi, pensijas saņemam, bet visgrūtāk ir jauniešiem — nezini, rīt būs darbs vai ne. Čaklākie meklē iespēju “izsisties”, kādam arī izdodas, bet ko darīt pārējiem?” vaicā Kārlis.

Staburags.lv ARHĪVS

Vācu aviācijai būvē lidlaukus

Kategorijas