Lodes viņu neņem

2011. gada 5. marts 00:01

“Baložu” sētsvidū skan suņu rejas. Mājas sargi ar neuzticību raugās manī, līdz iznāk saimnieks un skaļā balsī abus aprāj, aizdzen vietā. Saku, ka esmu nācis, lai sveiktu viņu dzimšanas dienā un pie reizes aprunātos par garo mūžu, kurš nu jau tuvu deviņiem desmitiem. “Manā vecumā gadus vairs neskaita,” viņš atsaka. “Nav daudz laika, saki ātri, kas tev sakāms. Medus tek, jāiet pie bitēm.”

Pretī iznāk arī saimniece Ilga. Kamēr Jānis darbojas ap medus rāmīšiem, viņa man čukst, ka šerps gan esot, bet vārdiem lieki nemētājas, un manī iezogas aizdomas, ka saruna neizdosies. Taču kļūdījos.
“Piecpadsmit minūšu? Labi, lai būtu! Ko tu gribi zināt?” jautā irsietis Jānis Bite, atsēstas istabas vidū uz krēsla un tūlīt pats sāk stāstīt. “Mūsu laikos skolas solu kā tagad divdesmit gadu nevarēja deldēt. Tas, ko prasīja obligāti, bija četri gadi. Citādi pagasta valde meklēja rokā un ar varu piespieda mācīties. Deviņu gadu vecumā vajadzēja prast i rakstīt, i lasīt, i rēķināt. Pēc tam divi gadi draudzes skolā. Ģimnāzijā gan es neesmu bijis. Tajā laikā biju klaidonis. Ģimenē ar mani kopā auga piecas māsas. Dzimuši esam Liezēres pagastā Madonas rajonā. Tēvs bija rentnieks un, kā pacēla nomas maksu, tā meklēja jaunu vietu — Bebros, Iršos un citur.
Dzird Ulmaņa teikto
Jāņa kungs teic, ka savulaik daudz grāmatu izlasījis, bet nu redze pasliktinājusies. Jautāju, vai par savu dzīvi grāmatu varētu uzrakstīt? “Ja būtu laikus visu pierakstījis, tad jā,” viņš atbild. “Īpaši par okupācijas laiku. Man bija 14 gadu, siena laiks. Tolaik rentējām zemi, ap 70 hektāru Mēdzūlas pagastā. Braucu zirga pajūgā no Piebalgas uz Iršu pusi, kad netālu no Vējavas mani apturēja mežabrāļi. Tolaik bail man nebija. Viņi jautāja: “Puika, kur tu brauksi? Nebrauc nekur, tūlīt nāks krievu karaspēks, sabradās tevi.” Paši nospļāvās, teikdami — mums te vairāk nav ko darīt. Tā viņi plintēm plecos aizgāja. Pa gabalu redzēju arī krievus atnākam. Atbrauca ar ko līdzīgu tankam, izkāpa vīrs ar planšeti rokā. Liktenīgi biju Kokneses stacijā, kad Ulmanis radiofonā teica vēsturiskos vārdus: “Es palieku savā vietā, jūs palieciet savās.” Vēlāk, kara laikā, savām acīm redzēju, kā vācu karaspēks atkāpjoties ar tādu kā arklu izārdīja dzelzceļu, uzarot gulšņus. Tāpēc teikt, ka vieni vai otri labi, arī nevar. Kāds man draugs vācietis, ja māju nodedzina, ceļus izjauc?”
Tik ādu pārrāva
“Karš mūsu ģimeni pašķīra, un katrs aizgājām kur kurais. Māsas — viena amatu mācīties, cita par kalponi. Pēc vecuma biju vidējais, bet nu esmu palicis pēdējais no lielās ģimenes. Uz Iršiem atnācu iegātņos. Mājas, kurās kādu laiku dzīvojām, un daudzas citas ēkas šajā pusē nodedzināja, kad pāri veda frontes līnija.”
Kara laiks Jānim iemācījis Dievam ticēt. “Ja tevi nenošauj, jātic,” viņš saka. “Ne viens vien brīdis tāds bija. Kad lode nosvilpj gar vienu ausi, gar otru un neķer. Pieliecos, un trešā izrāva caurumu šineļa apkaklē, izgāja cauri maizes kulītei, pārrāva ādu mugurai un caur biksēm izskrēja laukā. Tici vai netici — ir augstāka vara vai nav? Kara stāstu ir daudz. Arī par to, ja otrā rītā pēc kaujas dod lielāku mēriņu šņabja, tad zini, ka tavi draugi vakar krituši, vairāk palicis dzīvajiem.”
Skaistākā vieta zem ūdens
Pēc kara reiz palīdzējis kādam vīram traktoru remontēt. To pamanījis vietējais činavnieks un teicis, ka puisi jāsūta mācīties. Tā pabeidzis Jaungulbenes mehanizācijas skolu. Strādājis par traktoristu Kokneses MTS, līdz to likvidēja. Aris laukus gar Daugavmalu līdz pat Skrīveriem. “Šajā posmā nav tīruma, kurā nebūtu bijis. Aru, sēju, pļāvu. Cilvēka mūžs ir garš, ar vienu darbu nepietiek.”
Jānis Koknesi atceras tādu, kādu nu var skatīt tikai senās pastkartēs. “Pati smukākā vieta palika zem ūdens,” viņš saka. “Tajā skaitā krogs, kas pieminēts Rūdolfa Blaumaņa lugā “Ugunī”, kurā tas puisis līgavu dancinājis.”
Arī Jānim un Ilgai liela ģimene — divi dēli, četras meitas, no kurām tikai viena izmācījusies par skolotāju, strādā Cēsu pusē. Pārējie bērni palikuši uzticīgi laukiem. Katram esot pa saimniecībai. Kā izdevies bērnus noturēt pie lauku darbiem? Saimniece stāsta, ka vīrs vācis puikas pie traktoriem, viņa meitas pie govju slaukšanas. “Kad dēls jautāja, kur lai iet pēc pamatskolas, teicu: “Mācies par zootehniķi.” Paklausīja, un tagad viņam ir liela ferma ar 150 govīm. Līdzīgi arī pārējiem bērniem,” teic Ilgas kundze. Viņa piebilst, ka pērn 31. decembrī apritēja 55 kopdzīves gadi.
Tāpat kā karā
Kad nostrādāts bija līdz pensijai un vēl pieci gadi, galvenais inženieris teica: ““Ej mājās. Tu vairs neesi vajadzīgs. Mums vairs nav darba, ko tev dot.” Ja tev, puis, kādreiz pateiks šos vārdus,” saka vīrs man, un viņam acīs sariešas asaras. “Kā sunim ar sprunguli iesist. Iekauksies un aizies. Cilvēkam tāpat.”
Vai dzimšanas dienas svinat — jautāju. “Pēdējo nosvinējām astoņdesmit gados. Bērni televizoru uzdāvināja. Kad esi jauns, gaidi šīs dienas. Atceros savus astoņpadsmit. Domāju: o, tad būšu liels. Toreiz mani iesauca “krievos”. Tagad gadiem nav nozīmes, ka tik ātrāk zem zemes. Visu mūžu esmu strādājis sešpadsmit stundu dienā, tagad sešpadsmit pavadu gultā. Mācītājs saka: grūšāk strādāsi, vieglāk nomirsi”.
***
Pie mājas ir 24 bišu stropi. Kādu laiku mazmeita nākusi palīgā, bet nu atkal visi dravnieka darbi jādara pašam. Pērn ap tonnu medus izdevies ievākt. Tagad, ziemā, ir laiks bites piebarot, lai līdz pavasarim iztur. Neēdušas bija palikušas divas saimes. Rāmīšus ar medu ietinis segā, sirmais vīrs, ar kūjiņu atbalstoties, dodas uz dravu. Ejam kopā. Atceļam jumtu, noņemam siltinājumu. Bites sarosās un klusi san. Jānis liek rāmīšus ar medu virsū bitēm. Saspiedīs — saku. “Tāpat kā karā, vai tad kritušais ir kas īpašs?”

Staburags.lv ARHĪVS

Lodes viņu neņem

Kategorijas