Vismaz viens mazdēls neaizbrauks

2011. gada 10. marts 00:01

Pilskalnes pagasta “Zemgaļu” mājās jau daudzus gadus saimnieko Ruta Naktiņa un viņas mazdēls Salvis Radziņš. Rutas kundze visu dzīvi pavadījusi laukos un ir tā sauktā Breša zemniece. Saimniecībā pašlaik ir sešpadsmit govju un četri teļi, arī cūkas un vistas.

Izaudzina septiņus bērnus
Ruta Naktiņa jau no bērnības smagi strādā laukos, kolhoza laikā bija darbs gan cūku, gan govju fermā, bet kopš valsts neatkarības atgūšanas ir pašai sava saimniecība. “Daudzo gadu laikā veselība ir pamatīgi sabojāta, mugura sāp tā, ka gandrīz nevaru piecelties. Muguras skriemeļi galīgi nodiluši,” saka Rutas kundze.
Viņa izaudzinājusi septiņus bērnus. “Viegli nebija, bet toreiz vismaz darbs bija, nestrādāt nevarēja,” saka saimniece.
Pienu pārdot nav izdevīgi
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Ruta Naktiņa nopirka nodegušu kolhoza fermu, kas bija netālu no mājām, tad arī sāka saimniekot. Fermā pašlaik ir sešpadsmit govju un četras teles. Kādreiz Rutas kundze pārdeva arī pienu, tagad tur zīdītājgovis. “Pienu pārdot vairs nav izdevīgi, bet gaļu pārdot nav problēmu. Un kurš te brauks pēc 50 litriem piena? Bet pēc gaļas atbrauc uz mājām. Pēdējais bullis, kuru pārdevām, bija 570 kilogramu smags,” saka saimniece. “Pašlaik saimniecībā ir arī sešas cūkas un vistas, bet tās audzējam pašu vajadzībām.”
Saimniecībā liels palīgs ir Rutas kundzes mazdēls Salvis, kuram divdesmit viens gads. “Pabeidza Pilskalnes pamatskolu, tālāk mācīties nevēlējās un sāka palīdzēt man saimniecībā,” stāsta Naktiņas kundze. “Salvis iesaistījies Valsts nodarbinātības aģentūras projektā, kurā valsts atbalsta jauniešus. Valsts viņam maksā 120 latu mēnesī, un es vēl piemaksāju 20 latu, vismaz kaut kāda alga. Jaunieši te atrast darbu nevar.”
Atpūtas iespēju jauniem cilvēkiem arī tikpat kā nav. “Retu reizi aizbraucu uz Lietuvu pie brālēna, tad aizejam uz diskotēku, bet te izklaižu jaunajiem ir ļoti maz,” saka puisis.
Paliks
Latvijā

Salvis Radziņš ir viens no retajiem jauniešiem, kuri palikuši dzimtajā pusē. Lielākā daļa vienaudžu devušies peļņā uz lielpilsētām vai ārzemēm. “Es gan nekur prom netaisos. Protams, jāstrādā ir daudz, bet nevar arī sūdzēties. Darba diena sākas jau no septiņiem rītā, un visu dienu ir, ko darīt. Gan lopi jāpabaro, gan tehnika jāsalabo. Tagad jāsāk celt siltumnīcu, jāsalabo transportieris, darba pietiek. Man ir traktorista apliecība, tagad Pilskalnē mācos autovadītāju kursos,” saka Salvis.
Arī viena no Rutas kundzes mazmeitām Sanita nupat atbraukusi no Dānijas paciemoties pie vecākiem. “Dānijā viņa mācās un strādā fermā. Pa dienu strādā, vakarā mācās, vēlas tur beigt augstskolu, apgūt svešvalodas. Viņa tuvākajā laikā neplāno atgriezties Latvijā. Viens no mazdēliem jau piecus gadus dzīvo Anglijā,” stāsta Rutas kundze. “Nav jau pie mums te nekādu izredžu jaunajiem. Valdība dara visu, lai Latvijas lauki izmirtu. Tagad jau atkal diskutē par to, ka samazinās pensijas un paaugstinās pensionēšanās vecumu. Tas ir ārprāts! Man pensija ir 162 lati, vai tad no tās var izdzīvot? Tagad vēl paaugstināja maksu par elektrību. Mums saimniecībā elektrības patēriņš ir vidēji 400 kilovatstundu, un pārmērīgi to nelietojam, tikai nepieciešamākajam, bet jāmaksā būs pēc lielā tarifa. Arī degvielas cena katru dienu pieaug, jau prognozē, ka vasarā par litru būs jāmaksā vairāk par latu. Kas tālāk notiks?!”
Viena no Rutas Naktiņas meitām dzīvo Lietuvā. “Lietuvā zemniekiem ir labāk. Tur, ja esi nolēmis izveidot saimniecību, ir liels valsts atbalsts. Zemniekiem dod jaunu tehniku, valsts daudz pārdomātāk izmanto Eiropas naudu,” saka Salvis Radziņš. “Pie mums 50% saņemtās summas tehnikas iegādei ir jāatmaksā, tur valsts visu sedz 100% apmērā. Vienīgais noteikums — piecus gadus šo tehniku nedrīkst pārdot. Lietuvā brīvas zemes tikpat kā nav, visa ir nopirkta.”
“Mums neviens neko neprasīja”
Rutas kundze atzīst: ja būtu iespēja, noteikti atgrieztos vecajos padomju laikos, kad bija darbs. “Ja laiki nebūtu mainījušies, nezinātu, kas tas ir — bezdarbnieks. Toreiz visiem bija jāstrādā. Visu, ko padomju laikā par mūsu nodokļu naudu uzcēla, izputināja, fermas un pienotavas likvidēja, mums jau neviens neko neprasīja,” saka Rutas kundze. “Tagad algas maksā aploksnēs, un nez kas notiek. Neviens par rītdienu nedomā. Lauki ir aizauguši. Liela daļa laucinieku vienkārši ir palaidušies, saņem sociālos pabalstus un Eiropas pārtikas pakas, kam viņiem strādāt! Tādus valsts atbalsta, bet zemniekiem atbalsta tikpat kā nekāda. Es visu mūžu esmu nostrādājusi, un viņiem vēl nav kauna ķerties pie manas godīgi, ar smagu darbu nopelnītās pensijas!”
Autoveikalā “iesmērē” vecas preces

Tuvākais veikals ir Pilskalnē, bet līdz tam ir septiņi kilometri. “Labi, ka ir automašīna, mazdēls visu nepieciešamo atved. Divas reizes nedēļā piebrauc autoveikals, bet tajā cenšos neko nepirkt, jo ir ļoti liels uzcenojums un bieži “iesmērē” vecas preces. Atved maizi — divi kukuļi svaigi, trīs tādi, ka naglas var dzīt. Siļķes nesen nopirku, viena ēdama, divas tādas, ka, attaisot maisiņu, visa māja smird,” stāsta Ruta Naktiņa. “Bet ir jau daudz tādu vecu cilvēku, kuri līdz veikalam nevar aiziet, tad autoveikala pakalpojumi ir jāizmanto. Arī es, ja nebūtu mazdēla, ko tad darītu? Kājām neaizietu.”

Staburags.lv ARHĪVS

Vismaz viens mazdēls neaizbrauks

Kategorijas