Labākā dāvana — kad ciemos atbrauc bērni

2011. gada 19. marts 00:01

Vietalvas pagasta bērnudārza virtuvē kārdinoši smaržo sēnes. “Tie ir šampinjoni, gatavoju sēņu mērci,” stāsta Valija Gredināre. “Kādreiz bērniem sēnes nedrīkstēja dot, bet tagad tas ir atļauts.”

Tuvojas pusdienlaiks, un mazie ķipari drīz “sabirs” ēdamzālē. Dažkārt bērni apķeroties ap kaklu un sakot: “Pavārīt, cik garšīgi!”.
Vietalvas “dārziņu” apmeklē 22 bērni, bet kādreiz viņu bija ap 70 — uz šejieni savas atvases veda vecāki arī no Iršiem, Bebriem, Pļaviņām un Kokneses, jo te viņi varēja palikt pa nakti.
Meitu “aizmirst” bērnudārzā
Vietalvas bērnudārzu apmeklējuši arī trīs jubilāres bērni — Diāna, Igors un jaunākā meita Žanna. “Reiz pēc darba mums ar vīru vajadzēja doties uz siena talku, tikai katram citā vietā. Abi uzrakstījām viens otram zīmīti: “Neaizmirsti izņemt Žannu, esmu siena talkā” un “Aizgāju kraut sienu — aizej pēc Žannas!”. Vīrs savu zīmīti bija nolicis istabā, es — virtuvē, mēs tā arī tās neizlasījām, un meita “dārziņā” palika pa nakti,” atceras Valija Gredināre.
“Sievas izmācīs!”
Valija Gredināre ir dzimusi, augusi Vietalvā un pabeigusi Odzienas pamatskolu. Paliels Vietalvas meiteņu pulciņš iestājās Ogres profesionālajā vidusskolā, un arī Valija izmācījās par šuvēju. Kādu laiku strādāja Ogres trikotāžas kombinātā, pēc tam — Pļaviņās, “Rīgas apģērba” filiālē, tomēr darbs nav paticis. Kad Valija gaidīja vecāko meitu, atgriezās Vietalvā un vēlāk tur sāka strādāt. Sākumā bērnudārzā par aizvietotāju, bet vēlāk sovhozā par pavāri. “Toreizējais sovhoza direktors Sprindžuks man teica: “Ja neiesi strādāt par pavāri, nedabūsi dzīvokli!”. Toreiz bija uzcelta pirmā divstāvu māja. Teicu, ka neko nemāku, bet viņš atbildēja: “Sievas izmācīs!”. Tā arī bija — no viņām esmu ļoti daudz ieguvusi.”
Ikdiena pie katliem
Vasarā vajadzēja būt darbā jau sešos, jo Vietalvā organizēja bērnu vasaras nometnes, saimnieces gatavoja maltītes arī darbiniekiem un talciniekiem — bija jāpabaro pat 150 cilvēku dienā. Darbu viņas beidza tikai ap astoņiem vakarā. Vēlāk Valija sāka strādāt par pavāri bērnudārzā, un tā līdz pat šim laikam dienas aizrit pie katliem. “Man patīk!” atzīst jubilāre. “Kolektīvs mums ir kā ģimene, varam dalīties priekos un izstāstīt arī savu sāpi.”
Kādi ēdieni pašai garšo vislabāk? “Kad esmu “Lido” restorānā vai kur citur, karbonādes un kotletes nepasūtu, jo tās gatavoju pati. Esmu nobaudījusi dažādus eksotiskus ēdienus, bet tie man negaršo, tāpat kā banāni un melones. Tuvāka ir latviešu virtuve, tomēr tādas plānās pankūkas ar sēnēm kā “Lido” virtuvē gan man neizdodas,” atzīst jubilāre. Savukārt Valijas firmas ēdiens ir aknas mērcē — tās iznāk ļoti garšīgas.
Ja Īrijā gatavotu latviešu ēdienus...
“Mazdēls, paciemojies Īrijā, man teica tā: “Ja tu Īrijā gatavotu tādus ēdienus kā Latvijā, tad gan labi pelnītu!”. Man pazīstama pavāre jau septiņus gadus strādā Īrijā, tomēr es diez vai tur iedzīvotos. Ja būtu nepieciešamība, varbūt dotos uz Vāciju, jo Odzienas skolā kādreiz labi iemācīja vācu valodu. Tomēr, kamēr vien ir darbs, palikšu Vietalvā.”
Līdz pensijai vēl jāgaida
Kādreiz dienas bija ļoti noslogotas — pēc darba vēl vajadzēja apkopt lopus savā kūtī un sovhozā izravēt noteiktu skaitu biešu vagu. Palīgā devās arī lielākie bērni, bet mazā Žanna, rāpojot pa vagām, kļuva melna kā moris. “Bijām jauni, spēka daudz, ar visu tikām galā,” teic jubilāre. “Tagad, redzot, kā gados jauni politiķi runā par pensiju, pabalstu “apgriešanu” un pensijas vecuma palielināšanu, kļūst skumji — vai viņi maz ir kārtīgi strādājuši, vai zina, kas ir smags darbs,” teic Valija. “Māsīca no Maskavas man zvana un saka — nu tu beidzot varēsi doties pensijā. Atbildu, ka nevarēšu gan — kādreiz no 55 gadiem Latvijā varēja, un Krievijā no tāda vecuma joprojām var, bet man vēl jāgaida! Viņa brīnās — kā tad tā?”
Mantas nevar aizstāt mīlestību
Valija saglabājusi dēla bērnudārza izlaiduma apliecību, tajā viņš ierakstījis, ka grib kļūt par kurinātāju, bet tagad pats brīnās — vai tiešām tā varēja būt? Dēls tagad strādā uz “Tallink” prāmja, vecākā meita — Īrijā, jaunākā meita šonedēļ dabūja biroja vadītājas darbu Rīgā, Stradiņa slimnīcā. “Es ļoti priecājos, ka viņu izvēlējās no 200 pretendentēm un pieņēma darbā! Meita ir ieguvusi augstāko izglītību, kādu laiku strādāja Skotijā, labi apguva angļu valodu, un 25 gadu vecumā viņai ir jau sešu gadu darba pieredze. Strādāja arī Latvijā, bet darba devējs samazināja štata vietas. Bija grūti, studijām vajadzēja ņemt kredītu, bet ne mirkli nenožēloju, ka aizņēmāmies. Palīdzēja arī abi vecākie bērni, prieks, ka viņi labi satiek. Arī vecākie bērni prata apvienot mācības ar darbu,” stāsta Valijas kundze.
Jautāta par interesantākajām dāvanām, jubilāre atzīst, ka tādas bijušas Ziemassvētkos — krūzītes ar ģimenes locekļu attēliem. Tomēr tagad grūti iedomāties, ko gribētu.
“Ja bērniem un mazdēlam veicas, tad arī man ir labi, rodas spēks un enerģija strādāt un darboties. Jubilejās vislabākā dāvana ir tad, kad atbrauc bērni, samīļo, sabučo, apsveic, tad neko vairāk nevajag. Bērnu mīlestību nevar aizstāt nekādas dāvanas!”

Staburags.lv ARHĪVS

Labākā dāvana — kad ciemos atbrauc bērni

Kategorijas