Vijoļkoncerts “benzīntanka karalienei”

2011. gada 2. aprīlis 00:01

Daugavas kreisajā krastā, Sērenes pagasta “Salnu” mājās, šodien pie balti klāta galda ar latgalietes viesmīlību kaimiņus, draugus un radus sagaidīs Broņislava Dubrova. Dzīvespriecīgajai kundzei apaļa jubileja ir pašā joku dienā.

“Salnas” ir nelielā māju pudurītī, gleznainā vietā Daugavas krastā. Pie vārtiņiem mani sagaida divi mazi mājas sargi un abi saimnieki. Pagalmā ir Broņislavas kundzes siltumnīca, tajā darbīgā saimniece audzē tomātus un gurķus. Iekoptas dobes, kurās no agra pavasara krāšņi zied puķes. Pie pirts pagaidām vēl ledus klāts dīķis, bet vasarā tur zied sarkanas un baltas ūdensrozes. “Baltās atvedu no dzimtās puses, no Latgales, piemiņai,” saka Broņislavas kundze. No vienas saimniecības ēkas līdz otrai pār taciņu liecas vīnogulāji, kas vasaras karstumā sniedz pavēni, bet rudens saulē te nobriest zilās vīnogas. “Sieva no tām dara vīnu,” stāsta jubilāres vīrs Jānis, kuram pēc vārda kabatā nav jāmeklē.
Izvēlas vissmukāko
Zilo ezeru zeme ir Broņislavas kundzes dzimtā puse. Meitene agri zaudēja abus vecākus, jau 17 gadu vecumā bija jāsāk patstāvīga dzīve. Latgalē pabeidza pamatskolu, bet mācības vidusskolā turpināja toreizējā Stučkā. “Tad, kad būvēja Pļaviņu hidroelektrostaciju, uz Stučku ļaudis brauca no malu malām, arī mana vecākā māsa tolaik te nokļuva,” stāsta Broņislavas kundze. “Māsa ņēma mani savā paspārnē, pie viņas mitinājos, kamēr mācījos vidusskolā. Tūlīt pēc skolas sāku strādāt — gribēju savu naudiņu.”
Broņislava strādājusi gan Telefona aparātu rūpnīcā, gan bērnudārzā, bijusi laborante katlumājā, līdz beidzot nonākusi degvielas uzpildes stacijā. “Tāds laikam ir mans liktenis,” smejas jubilāre. “Ir tāda krievu filma “Benzīntanka karaliene”, komēdija, varbūt esat redzējusi? Meitene benzīntankā apkalpoja klientus, braukājot ar skrituļslidām...” “Es ar Broņislavu iepazinos tieši benzīntankā,” saka Jāņa kungs. “Tur viņas visas bija īstas karalienes, kā nu nenoskatīsi sievu! Es izvēlējos vissmukāko. Bet to, redz, skaļi nevar teikt, pārējās apvainosies!”
Dusmojas uz uzbrucēju
Strādājot degvielas uzpildes stacijā Aizkrauklē, pērn Broņislavas kundze piedzīvoja bruņotu uzbrukumu. “Trijos naktī pie lodziņa benzīntankā pienāca jauns puisis, palūdza limonādi,” atminas sēreniete. “Es jautāju, kādu — lielu, mazu, gāzētu vai negāzētu. Kad sniedzu pudeli, viņš pavērsa pret mani pistoli un pieprasīja atdot naudu. Nenobijos, sāku kliegt uz viņu: “Tu traks esi, vai? Un vēl ar pistoli! Cietumā gribi sēdēt?”. Aizgrūdu lodziņu ciet, viņš caur logu vēl uz mani tēmēja, piespiedu trauksmes pogu, tūlīt bija klāt apsardze. Tad gan sākās šoks, drebuļi. Bet tad, kad tas notika, man bija tādas dusmas! Domāju — visu dzīvi benzīntankā esmu nostrādājusi, un tagad kaut kāds ķēms mani nošaus! Tāds jauns “čomiņš” bija, seju nesaskatīju, jo roku bija aizlicis sejai priekšā, izlikās klepojam. Iegaumēju viņa matus un turpmāk, ja kāds nāca, vienmēr tikai uz galvu skatījos. Pēc šī gadījuma naktīs, kad bija jādežurē, līdzi nāca vīrs.”
Labāk ūdensrozes nekā pīles!
“Kad kukaiņi sāk kāsēt un zālīte dīgt, nāk pavasaris,” joko Jānis. “Kad sieva kļūst nemierīga, sāk rosīties ap lecektīm un sēklām, nāk pavasaris. Viņa ir apsēsta ar stādiem, sēšanu, puķēm. Stiepj iekšā, ārā, stādiņus diedzē, par agru iesēja tomātus, izstīdzēja, sēj atkal. Fanātiska.” Kādreiz Broņislavai vaļasprieks bija pīšana — darināja grozus, dažādas mantiņas. Jaunajā gadā kundze mazbērniem dāvina pašas adītos cimdus un zeķes. “Bija mums saimniecība — govis, aitas, cūkas, zosis, pīles,” teic jubilāre. “Vēl pērn bija pīles. Māsa atveda pīli ar vienpadsmit maziem pīlēniem. Tik skaisti mazi pīlēni, mazdēliņš atbrauca ciemos un acis nevarēja atraut! Pīles, protams, izauga lielas, rudenī sāka peldēt dīķī un apēda visas manas ūdensrozes! Nu tad tās pīles... Dažas apēdām, citas atdevu māsai, kaimiņiem. Labāk ūdensrozes nekā pīles!”
“Sieva ir lieliska saimniece, viņa mani ir izlutinājusi,” piebilst Jāņa kungs. “Vislabāk garšo viņas gatavotie tomāti želejā. Sēnes gardi iesāla. Mums abiem ļoti patīk sēņot. Rudenī paliekam vai slimi, ja nevaram tikt uz mežu.”
Gaida zilās vizbulītes
Kopā jau aizvadīti 22 gadi, tomēr Broņislava un Jānis spējuši saglabāt ko ļoti īpašu. “Ikdienā sievu saucu par Dūdiņu,” pasmaida sirmais vīrs. “Tā ir iegājies, citādi pat negribas teikt. Ja es pasaku Broņa vai viņa mani nosauc par Jāni, tad skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā.” Dubrovi atzīst, ka bez sīkiem strīdiem neiztiek, tomēr ne viens, ne otrs aizvainojumu sevī netur, cenšas rast kompromisu, piekāpties viens otram. “Viņš vienmēr sagādā pārsteigumu. Pērn pirms dzimšanas dienas biju ekskursijā Čehijā, Jānis sagaidīja mani un uzdāvināja rotu komplektiņu. Saplūc un dāvina puķes, lai gan no dobes un manis pašas audzētās, tomēr patīkami,” smaida Broņislava. “Viņas mīļākās puķes ir vizbulītes,” saka Jānis. “Te gan to nav, kādreiz, pirms uzcēla HES un visu applūdināja, es dzīvoju Daugavas krastā Kokneses pusē, tad visa ieleja pavasaros bija zila.”
Savi Brēmenes
muzikanti
Broņislavas kundze par diviem bērniem — meitām Ilonu un Diānu — un pieciem mazbērniem, stāsta ar lielu mīlestību un lepnumu. “Vecākā meita Ilona ir mūzikas skolotāja, arī viņas vīrs ir vijolnieks, skolotājs,” stāsta jubilāre. “Pērn viņi bija spiesti aizbraukt no Latvijas, tagad dzīvo Vācijā, netālu no Brēmenes, Klopenbergā. Brēmenes muzikanti, kā smejas Jānis. Trīs bērni jāapgādā, māja bija kredītā, skolotājiem algas mazas, arī bērni tur. Ciemos vēl neesam bijuši, bet šogad brauksim paskatīties, kā dzīvo.” Vecākajam Dubrovu mazdēlam jau astoņpadsmit gadu, viņš spēlē vijoli kādā Eiropas orķestrī un brauc tūrēs pa visu Eiropu. Jaunākā meita Diāna ir prokurore. “Viņai divi bērni, mazākajam vēl tikai trīs gadiņi,” teic Broņislava.
***
Kad svētku reizēs atbrauc meita Ilona ar ģimeni, Broņislavai tiek vijoļkoncerts. “Jubilejās bērni vienmēr spēlē vijoli, visi arī dziedam,” teic jubilāre. “Kad ciemojas māsa, tad dziedam arī latgaliski.” Vairākas reizes gadā Dubrovi dodas uz Broņislavas dzimto pusi Latgalē. “Tur vēl dzīvo radi,” stāsta jubilāre. “Parasti ciemojamies vairākas dienas, kā jau Latgalē — galdi bagātīgi klāti. Latgalē ir ļoti viesmīlīgi ļaudis.”

Staburags.lv ARHĪVS

Vijoļkoncerts “benzīntanka karalienei”

Kategorijas