Staburags.lv ARHĪVS

Līp kā pie pasaules centra

Guna Mikasenoka

2011. gada 9. aprīlis 00:01

51
Līp kā pie pasaules centra

Vietalvietim Pēterim Skrapam vakar apritēja 70 gadu, bet kopā ar radiem un draugiem jubileju svinēs Lieldienās — ceļš līdz “Kalēnu” mājām pašlaik ir grūti izbraucams.

Ūdens līdz mašīnas jumtam
“Kalēni” ir dziļi laukos, ap 10 kilometru no Vietalvas centra, un ceļu turp mums rāda pastnieks Jānis Ciceronoks, kurš ar savu mašīnu cauri dubļu jūrai turp dodas trīsreiz nedēļā.
“Divi kilometri upe un četri kilometri — dubļi,” tā ceļu līdz jubilāra mājām raksturo “Staburaga” autovadītājs. Vai tas nav mazliet pārspīlēts? “Ja braucot ūdens šļakstās līdz mašīnas jumtam, vai tad tā nav upe?” viņš saka.
“Kalēnu” mājās, kurām ir jau simt gadu, mūs laipni sagaida pats jubilārs un viņa sieva Anda. Sagādājuši pat svētku cienastu — reizi nedēļā atbrauc autoveikals, bet paši jau kopš rudens nekur nav bijuši, visu ziemu pa mājām vien. Kādreiz veikals bijis Salāniešos, četrus kilometrus no mājām, bet tagad tuvākais ir Vietalvā. Sovhoza laikos autobuss no Salāniešiem uz Pļaviņām kursējis septiņreiz dienā, bet ta-
gad — reti. Ja vajag kur aizbraukt vai ko atvest, jālūdz palīdzība radiem vai paziņām.
“Te mani vienmēr laipniem vārdiem sagaida un pavada, ar prieku ienāku un aizeju. Ja nebūtu labi saimnieki, vai tad pa tik sliktu ceļu pie viņiem brauktu?” teic pastnieks.
“Viņš mums ir arī sagādnieks un aptiekārs, atved zāles un, ja vajag, arī maizi,” stāsta Andas kundze. “Saeimas deputāti arī kādreiz pie mums varētu atbraukt, paskatīties, kā cilvēki laukos dzīvo!”
Modina jau trijos naktī
Kā laukos aizrit jubilāra dienas? “Viņš ir ļoti strādīgs, visu dienu pie darba vien, mani aprūpē, es jau ar kūzām vien varu pārvietoties,” stāsta Anda. “Kas es bez viņa būtu? Nekas!” “Kā braucu, tā Pēteris vienmēr rosās pa lauku vai šiverē pa māju, vienmēr kaut ko dara,” piebilst pastnieks Jānis.
“Es neesmu liels runātājs, vairāk darītājs,” stāsta Pēteris Skrapa. “Esmu dzimis un audzis Vietalvā. Ģimenē bijām četri bērni, divas māsas un divi brāļi, es —visjaunākais.”
Tomēr tēvs viņu kā jaunāko nemaz nav lutinājis, tieši otrādi, vairāk licis pie darba — modinājis jau trijos naktī, jo bijis jāravē, jāiet ganos un meža darbos. Reiz Pēteris ar lielo un smago arklu gandrīz zobus izdauzījis. Nobirusi arī kāda asara un gribējies, lai tēvs taču reiz saslimst, lai varētu vismaz atpūsties, tad neviens tik agri nemodinātu un nedzītu uz lauka, bet bijis vien jāsamierinās. Kara un pēckara gadi bijuši ļoti grūti, vienmēr bijis daudz jāstrādā, toties ieaudzināts darba tikums. Tēvs prata būvēt, remontēt mājas, darīt citus darbus un daudz ko iemācīja arī Pēterim.
Patīk skatīties auto spoguļos
Sovhoza laikā Pēteris Skrapa lauku brigādē strādāja dažādus darbus un arī tagad bez darba nevar ne mirkli — visvairāk patīk vasara, jo tad var strādāt laukā. Lai gan arī ziemā daudz darāmā — jāaprūpē gotiņa Zuze, zirgs Puika, aitas, vistas, suņi un kaķi.
“Visi dzīvnieki līp pie Pētera viņa labā rakstura dēļ, grozās ap viņu kā pasaules nabu,” stāsta Anda. Arī pastnieks Jānis to ir ievērojis, piemēram, zirgs Puika pagalmā staigā Pēterim pakaļ un vasarā ieskatās pat pa mājas logu — kur palicis saimnieks? Puika ir kārtīgs — dārzā neiet un projām neklīst, turas pie mājas, tādēļ pavadā viņu nesien.
Pētera ģimenē vienmēr ir bijis zirgs. “Puikam ir tikai trīs vai četri gadi, mēs viņu nopirkām. Tā iesaucām, jo ir mīlīgs kā puika un staigā pakaļ,” stāsta saimnieks. “Sienu nopļaujam ar tehniku, bet sagrābjam un mājās vedam ar zirgu. Ar zirgu atvedam malku, vagojam kartupeļus.”
Puikam patīk skatīties arī automašīnu spoguļos. Nevienu nav norāvis, bet uzmanīt vajagot.
Kartupeļus izaudzēt Vietalvā nav viegli — mežacūkas izrok laukus, arī ganības, tādēļ Pēteris bieži vien vasarā lauka malā kurina ugunskuru, lai dūmu dēļ cūkas nenāktu.
Nav ko ņemt galvā
“Pēteris ir labsirdīgs, nosvērts, mierīgu raksturu, ļoti atsaucīgs, sevī nelaiž slikto. Es gan reizēm uzšvirkstu kā sērkociņš,” stāsta Andas kundze. “Mati tāpat paliek sirmi, tādēļ nav ko ņemt galvā,” smaida jubilārs.
Jubilejas ģimenē īpaši nesvinot, jo labāk nedomāt, cik ir gadu. Kamēr ir veselība, var strādāt, visu darīt, un tas ir galvenais.