Kamēr spēks kaulos, bez darba nevar

2011. gada 29. aprīlis 18:26

Kurmenes pagasta “Žūžu” mājas slejas kalniņā, apkārt plešas zaļojoši lauki, un turpat pagalmā ligzdā klabina stārķis. Tāds ir pavasaris, par kuru priecājas saimnieki Ruta un Jānis Kondrāti. Tieši šajā skaistajā laikā dzimšanas dienu svin Jāņa kungs. Šogad viņam aprit 70.

Parunāties ar jubilāru un viņa sievu Rutu piesēžam pagalmā pie saimes galda, kuru rotā trauks ar ziediem. Arī tas iederas pavasarī, jo brīžos starp nebeidzamajiem lauku darbiem acis gribas pamielot ar ko skaistu.
Bija liela rosība
Jāņa kungs ir kurmenietis no dzimšanas. “Žūžas” ir sievas Rutas vecāku mājas, kur abi saimnieko jau kopš 1966. gada, kad apprecējās. Satikšanās stāsts ir līdzīgs daudziem — ballē. Kā sadejojās, tā joprojām ir kopā jau gandrīz 45 gadus. Jautāju — vai tad projām nekur nav gribējies doties? Jāņa kungs noteic, ka nekad par to nav iedomājušies. Agrāk pagastā bijusi liela rosība, tik tagad dzīve pieklususi. Rutas kundze atceras, ka savulaik Kurmenes pamatskolā mācījās ap simts bērnu, bet tagad nav pat 30. Skumji, bet jaunajiem laukos nav iespēju.
Kondrāti gan turas pie zemes. Jāņa kungs smaidot bilst — kamēr vēl spēks ir, laukos ir jākustas. Citādi visādas kaites piemetas. Pašiem dārzeņi jāizaudzē un kāds lopiņš jāaprūpē. Laukos citādi nevar, tāpēc viņiem ir gan gotiņa un sivēns, gan vistas un daži tītari.
Brauc ar savu “valūtu”
Savā ilgajā mūžā Jānis Kondrāts pieredzējis dažādus laikus. Kad izveidoja kolhozus, viņš vēl bija mazs zēns. Tēvs krita karā, un māte viņu ar brāli audzināja viena. Iztikšana bija grūta, jo kolhozā par darbu maksāja maz. Tomēr bez maizes nekad nav palikuši, un galvenais — bija darbs. Domājot par tagadējo situāciju valstī, Jāņa kungs nogroza galvu. Tik traki laikam nekad nav bijis. Ko jauna ģimene bez darba laukos lai iesāk? Rutas kundze stāsta, ka viņai patīk paklausīties politiķu diskusijas, bet vīru tās kaitina.
Jubilārs visu mūžu strādājis par autovadītāju. Šo arodu pēc skolas beigšanas apguvis Bauskā. Strādāts kolhozā Kurmenē un saistībā ar darbu izbraukāta vai visa plašā Padomju Savienība.
— Braucām tuvu un tālu. Savulaik kolhozā gatavoja vīnu, vedām to uz Krieviju. Tur gan braukšana dažkārt bija interesanta, bet mums līdzi bija sava “valūta”. Tolaik bija tā — jo ilgāks brauciens, jo “garāks” rublis! Braucām arī uz Ukrainu pēc tomātiem un gurķiem. Turienes laukus un ražu nevar ne salīdzināt ar Latvijā redzēto. Tas bija interesants laiks, — stāsta jubilārs.
Tagad gan pašam vairs nav savas automašīnas, un vecākus vizina dēli.
Mednieku stāsti nav izdomāti
Kondrātu ģimenē izauguši divi dēli — Guntars un Sandris. Nu jau ir trīs mazdēli un viena mazmeita. Visi prom savā dzīvē un pilsētā. Tomēr brīvdienās un vasarā visi jaunie ir “Žūžās”. Rutas kundze stāsta, ka jaunākais dēls Sandris ir liels makšķernieks. Zivis viņš tīra un gatavo tikai pats, arī citi ēdieni dēlam labi padodas. Toties jubilārs jau no jaunības aizraujas ar medībām un šobrīd turpina darboties Kurmenes mednieku kolektīvā. Par mednieku stāstiem Jāņa kungs teic tā — “izpušķoti” jau tie skan, bet vismaz 90 procentu taisnības tajos ir. Pašam ir gadījies no mežakuiļa kokā glābties un medījumu ar rokām ķert. Vismaz ir, ko atcerēties un pasmaidīt.

Staburags.lv ARHĪVS

Kamēr spēks kaulos, bez darba nevar

Kategorijas