Dzīve uz sapņu salas

2011. gada 3. septembris 00:01

Kā Norvēģijā strādā pastnieks

(1. turpinājums. Sākums 27. augusta “Staburagā” )

Laimes stāsts
Andra alga ir ap 2 — 3 tūkstošiem latu mēnesī. “Ja tu ierakstīsi šādu teikumu bez komentāriem, daudzi iedomāsies, ka te ir Leiputrija,” viņš saka. “Patiesībā mans gadījums ir viens no retajiem, tā teikt, laimes stāsts.” Ne tikai smadzenēm jāstrādā kā datoram, bet jābūt arī fiziskai izturībai. Ir jāvingro, jātrenējas, jāievēro veselīgs dzīvesveids. Jāpiedomā arī, ko ēd. Latvijā Andris bija iecienījis dažādus gaļas izstrādājumus, tagad gaļu neēd vispār. Un nekādas vainas. Te uz dzīvi sācis skatīties citādi: “Latvijā man bija saruna ar kādu miljonāru. “Nu, skrēji, skrēji, kur tu aizskrēji?” toreiz viņš teica. Un patiesi — mūsu valstī valdības politika uztaisījusi tādus skrejošus cilvēciņus. Bet te es esmu sapratis — lēni braucot, var aizbraukt ātri. Parasti pastnieks saņem 800 līdz 1000 latu. Vidējais standarts — 450 avīžu — divās līdz trijās stundās. Alga ir mainīga, vasarā man ir vairāk darba, jo aizvietoju tos, kuri devušies atvaļinājumā.” Andris dienā izbrauc vidēji divas rūtis — aptuveni divarpus stundās 33 kilometros izdala 600 avīžu. Vidējais ātrums — 50 — 60 kilometru stundā. “Uzskatu, ka sākt pastnieka gaitas Norvēģijā īstais laiks jau ir nokavēts. Visas vietas “aizsistas”, ” viņš saka.
Nemāca domāt
Darba specifika mainījusi An-dra dienas režīmu. Pie miera viņš dodas ap astoņiem vakarā, bet, kad atgriežas no darba, guļ līdz pusdienlaikam. Televizora nav, jo visas ziņas un arī filmas var noskatīties internetā.
Par mājiņas īri viņš maksā ap 500 latu mēnesī un vēl par patērēto elektrību. Pārtiku bieži brauc iepirkt Zviedrijā, kā arī atved no Latvijas.
Vasaras mēnešos rītos viņš var ilgāk pagulēt, bet skolas laikā jāceļas agrāk — šogad mācības te turpinās ne tikai jaunākais dēls, bet sāks arī vidējais. Izglītības sistēma, Andraprāt, Norvēģijā ir “galīgi garām”, Latvijā tā ir labāka. Te cilvēku nemāca domāt, dod tikai gatavas receptes — kā ar karotīti visu “salej galvā”. Un arī pārāk auklējas.
Lieka prasība
Savas brīvdomības dēļ Andris ne reizi vien saukts uz skolu. Piemēram, lietainā laikā, kad bērni starpbrīdī iet ārā, viņiem obligāti vajag pārģērbties, lai nesaaukstētos. Bet laiks te ir kā kaprīza jaunkundze — brīžam spīd saule, brīžam stindzina vējš. Nav nekas neparasts, ka tas trīsreiz dienā mainās. Andris uzskata: tā ir lieka prasība īpaši pārģērbties, savu pārliecību pamatojot ar piemēru — dēls slimības dēļ skolu nav kavējis, ko gan nevar teikt par norvēģu bērniem. Taču iebraucēju atvases te ir stingrā uzraudzībā — jau saņemts paziņojums ( jūlija sākumā — I. S.), cikos 1. septembrī jāierodas skolā, citādi nākamajā dienā pēc bērna atbrauks ar policiju.
Vajag tikai penāli un skolas somu
Dēlam skolā mācības sākas ap pulksten 8, beidzas — ap 14. Klasē viņš ir vienīgais latvietis. Mācās kopā ar visiem, paralēli pie privātskolotājas apgūst norvēģu valodu. Andris stāsta, ka sagatavot bērnu skolai te nav dārgi — pērn vajadzēja nopirkt vien penāli un skolas somu. Par bērnu viņš saņem 200 latu pabalstu, ja būtu pilna ģimene — tad divtik mazāk.
Lai gan stundas beidzas ap 14, stingra ir prasība, lai bērniem noteikti līdzi būtu ēdamais pusdienām. Sviestmaizes parasti apēd turpat klasē, nekāda kopgalda nav. Skolā nav formastērpu — katrs ģērbjas, kā tīk. Lai dēls nokļūtu skolā, pēc viņa brauc ar taksometru. (Turpmāk vēl)

Citāds stāsts

Kā pret pabirām
Caur paziņām sameklēju tādu iestādi kā “GRS” — darbā iekārtošanas aģentūru. Viss noritēja lieliski, tika pieņemts mans iesniegums, norādīta darba intervijas diena. Arī sieviņai ieteicu šo iestādi, un arī viņa iesniedza dokumentus ar cerību strādāt Norvēģijā. Jāpiebilst, ka ar angļu valodu mums nav problēmu.
Pienāca norādītā diena. Ar trauksmi un cerībām divas stundas stāvējām garā rindā. Darba intervija bija īsa. Mums ar sievu ir labas angļu valodas zināšanas — kontaktējamies bez problēmām. Pie darba intervijas galda sēdēja labi barots Norvēģijas firmas pārstāvis, kurš sāka uzdot jautājumus angļu valodā nesaprotamā dialektā, nerunāsim par dikciju kā tādu... Kad divas reizes palūdzu, lai izsaka teikumu skaidrāk, saņēmu atbildi, ka manas angļu valodas zināšanas ir par vāju un ka esmu brīvs. Lai arī sieva tieši tāpat ar grūtībām saprata katru šī vīra izšļupstēto vārdu, viņš smaidot sacīja, ka viņai gan esot iespēja dabūt šo darbu. Zemtekstu sapratu arī šļupstošajā angļu mēlē...
Paldies. Darba piedāvājums bija šāds — ar savu auto izvadāt pasta sūtījumus pa Norvēģijas pilsētām vai konkrētu pilsētu, atalgojumā saņemot, mūsu naudā rēķinot, Ls 800, par kuriem jāpaēd, jāapģērbjas, jāpērk degviela mašīnai, kā arī visi remonti un dokumenti jāapmaksā. Darba devēja amortizācijas maksa — ~80 latu mēnesī. Par degvielu nemaksā. Jāpiebilst, ka Norvēģijā minimālā alga mūsu naudā ir ap Ls 1200.
To gan man laikam nevajadzēja intervijā pieminēt, jo saruna ar to arī beidzās. Nesen uzzināju, ka visi, kas tajā laikā “izturēja konkursu”, šobrīd ir bez darba.
Ilmārs
(www.tvnet.lv)

PUĶUDOBE — mājas vizītkarte.

TRIJATĀ. Brīvajā laikā Andris ar dēliem iet makšķerēt. Foto no Andra albuma

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve uz sapņu salas

Kategorijas