Vismaz vienreiz ap zemeslodi

2011. gada 3. septembris 00:01

““Modriņi” ir manas dzimtās mājas, un, te, Vietalvas pagastā, es visu mūžu esmu pavadījusi,” teic Skaidrīte Reizniece, kura apaļu jubileju svin ražas novākšanas laikā.
“Lielu balli nerīkošu, ģimenes lokā pasvinēsim. Tikai divreiz esmu plašāk atzīmējusi — kad jaunākajam dēlam, kuram dzimšanas diena vienā laikā ar mani, apritēja 18, tad svinējām kopā, un pensijā ejot — 55 gadu jubileju.”

Brauc bez “tiesībām”
Skaidrītes kundzei viss mūžs aizvadīts pastā. Darba gaitas viņa sāka ļoti agri — tūlīt pēc pamatskolas beigšanas strādāja dažādus darbus kolhozā. Gribēja apgūt frizieres arodu, taču dzīves apstākļi tolaik nebija viegli. 1963. gadā sāka strādāt par pastnieci Odzienā, pēdējos sešus darba gadus Skaidrīte bija Odzienas sakaru nodaļas priekšniece. “Braucu ar riteni, mopēdu, motociklu,” stāsta odzieniete. “Pasts deva mopēdu “Rīga”, bet es pati pastnieces gaitās vienu minsku un arī dēlu močus — javu un ižu — nobraucu.” Kas par to, ka Skaidrītes kundzei nekad nav bijis ne motocikla, ne autovadītājas apliecības!
“Tiesību man gan nebija, bet to vietējie miliči zināja, vienu reizi mani apturēja, tas gan vairāk bija humora dēļ, amizēdamies,” atminas Skaidrītes kundze. “Sāku mācīties autovadītāju kursos, bet pametu, to gan tagad nožēloju. Būtu nopirkusi mašīnīti, varētu braukt uz kapiņiem.”
Satiek gan zagļus, gan sivēnus
“Ja būtu bijis kilometru skaitītājs, iespējams, jau zemeslodei apkārt esmu apgājusi,” par pastnieces gados noietajiem un nobrauktajiem kilometriem saka Skaidrīte. “Ziemā parasti gāju kājām, sniegs bija pāri ceļiem, tolaik bija sniegainākas un aukstākas ziemas. Vakaros, kad gāju pa lielceļu, no garāmbraucošajām mašīnām slēpos aiz sniega vaļņa. Ja nu kādam ienāk prātā, ka man ir nauda? Tolaik cilvēki sūtīja ļoti daudz vēstuļu, abonēja žurnālus un laikrakstus. Bija milzīga smaga soma.”
Caur mežu ar pasta somu ejot, gadījies vaigā skatīt arī meža iemītniekus. “Astoņus svītrainus pusaugu meža cūcēnus saskaitīju, pāri ceļam gāja. Tādi paprāvi bija. Aļņus un briežus redzēju bieži,” teic jubilāre.
Reiz gadījies palikt bez braucamā — Skaidrīte atslēgu atstājusi aizdedzē un iegājusi ienest sūtījumu. “Atnāku — moča vairs nav. Piezvanīju milicijai, pieteicu, ka nozagts,” stāsta jubilāre. “Pēc dažām dienām no Aizkraukles piezvanīja, ka mocis esot atņemts vienam jauneklim, lai braucu pakaļ. Kopā ar māsu aizbraucām uz Aizkraukli un tad ar moci mājās. Pie Pērses tilta pietrūka degvielas, nobalsojām kādu garāmbraucošo, iedeva mums degvielu, tikām mājās. Tad mums nebija līdzi ķiveres, apsējām lakatus un laidām tāpat.”
Kopj trušus un dārzu
Skaidrītes ģimenē izaudzināti divi dēli — Edmunds un Druvis. “Arvīdu satiku ballē, tolaik tās notika Odzienas pilī un jauniešu vidū bija ļoti populāras,” atceras Skaidrīte. “Apprecējāmies 1961. gada augustā, bet dzīves ceļš tomēr vēlāk katram bija savs. Nu jau Arvīds aizsaulē, pils sabrukusi, ciemā cilvēku maz, izejot cauri, citreiz nevienu nevar satikt.”
Jubilāres ikdiena paiet saimniecībā — laukos darba nekad netrūkst. Bija gotiņas, cūciņas, bet, veselībai pasliktinoties, visu likvidēja, palicis dārzs un siltumnīca. Jāapkopj un jābaro arī ap divdesmit trušu, kas sagādā prieku gan Skaidrītei, gan mazbērniem. “Brīvākos brīžos pie savas māsiņas bieži aizstaigāju, viena pie otras ejam, caur mežu nav tālu. Labprāt arī dārzā rušinos, tas man ļoti patīk. Pirmais, ko pēc operācijas dakterim jautāju: vai pavasarī varēšu sīpolus stādīt?” smejas Skaidrīte.
Vismīļākā ir Latvija
Skaidrītes vecākā māsa un brālis dzīvo Vācijā. No kuplās 11 bērnu ģimenes palikušas četras māsas un divi brāļi. Tāda laika, kad visi 11 bērni dzīvojuši kopā, nebija. Kad mazajai Skaidrītei bija trīs gadi, nomira māte, viņu audzināja mātes māsīca, daži bērni auga pie mātes māsas. Ģimeni skāra arī represijas — 1949. gadā trīs brāļus un māsas izsūtīja uz Sibīriju. “Esmu jaunākā — dzimusi 1941. gadā, vecākā māsa Herta dzimusi 1924. gadā. Viņas vecākā meita ir tikai trīs gadus jaunāka par mani. Herta 1944. gadā kopā ar tanti un tēvoci devās uz Vāciju. Brālis bija vācu armijā, un tā iznāca, ka tur arī palika. Viņi viesojās Latvijā, bet abi teica, ka te neiet tik labi, lai atgrieztos. Es pie viņiem biju ciemos 1987. gadā. Brāļa sieva aicināja palikt, bet es teicu — nekad, lai man kalnu zelta nober, tur nevarētu dzīvot. Visu mūžu esmu nodzīvojusi vienā vietā — Odzienā. Nekad nevarētu pierast un iedzīvoties citur. Tagad arī nebrauktu. Man krīzes nav. Jaunajiem ir slikti, ka nav darbiņa, bet es saņemu pensiju,” nosaka Skaidrītes kundze.

Staburags.lv ARHĪVS

Vismaz vienreiz ap zemeslodi

Kategorijas