“Nekā svarīgāka par ģimeni man nav!”

2011. gada 10. septembris 00:01

Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā meža vidū ir “Sloku” mājas. Tajās dzīvo Eņģelīšu — Šmitu ģimene. Inese un Ilmārs audzina trīs bērnus. Ilmāram mazotnē īstas, mīlošas ģimenes nekad nav bijis, un viņš cenšas saviem bērniem radīt labāku bērnību, nekā tā bija viņam. “Dažreiz esmu pārāk skarbs, tiešs, gadās arī nožēlot asāk pateikto,” atzīst Ilmārs.

Pirmoreiz neiznāk
— Pastāstiet par savu bērnību!
— Esmu no Siguldas puses. Mātei bijām pieci bērni, četri dēli un meita. Visādi mums gāja. Māte mūs, divus jaunākos, aizveda uz bērnunamu, tomēr iznāca tā, ka paņēma atpakaļ. Man bija patēvs, nepatiku viņam. Atnāca mājās piedzēries, gribēja “izlādēties”, tad tika visiem. Sita ar visu, kas pa rokai gadījās, pat ar trosi. Atceros, kad mācījos 1. klasē, saņēmu divnieku un par to tā dabūju, ka lidoju no viena istabas stūra uz otru. Patēvs aizdedzināja māju, un māte gāja bojā ugunsgrēkā. Un tad bija posms, kad īsti nevarēju atrast sev vietu, mētājos apkārt. Es vienmēr sapņoju par ģimeni. Īpaši tad, kad visiem draugiem pamazām saradās sievas un bērni. Varbūt tāpēc, ka pats no savas bērnības neko labu nevaru atcerēties. Ar pirmo draudzeni iepazinos ballītē. Dzīvojām kopā, piedzima dēls, taču tas nemainīja viņa mātes raksturu — viņa turpināja iet uz ballēm, mazo pieskatīju es. Nekas neiznāca. Ar dēlu netiekos, vēlēšanās ir, bet bail, jo kas es viņam esmu? Ko teikšu? Nevaru atrast īstos vārdus. Turklāt abi ar Inesi turp aizbraucām, bet bijušās civilsievas vīrs pateica, lai nemaz nedomāju satikt dēlu.
— Kā satikāt Inesi?
— Ineses māsas ievietoja avīzē iepazīšanās sludinājumu. Ieraudzīju, uzrakstīju. Inese atbildēja, bet uzrakstīja izdomātu atpakaļadresi. Viņai bija rūgta pieredze. Viens iepazītiesgribētājs uzrakstīja vēstuli, uzzināja adresi un ar mantām klāt — dzīvos! Tāpēc viņa arī mānījās. Sarakstījāmies, aicināju viņu ciemos — nebrauca un pēc vēstules, kurā atklāti uzrakstīju, ka esmu greizsirdīgs, vairs neatbildēja. Bet es domāju — varbūt vēstules pastā noklīst, devos meklēt. Atbraucu uz Jaunjelgavu, pat atradu “Lakstīgalu” mājas — adresi, kurp sūtīju vēstules, Ineses, protams, tur nebija. Viņas māsas strādāja pastā, aizgāju turp un saņēmu no viņām Ineses vēstuli “ar kurvīti”. Aizbraucu mājās sašļucis. Ko tur vairs, bet pēc pusgada — hop! Vēstule! Pamazām atkal sākām sarakstīties. Pirmos gadus, kad dzīvojām kopā ar Inesi, ne reizi nepateicu, ka viņu mīlu. Pēc aptuveni diviem gadiem Valentīndienā to pateicu ar radio starpniecību. Un tajā pašā gadā apprecējāmies.
Kūkas beidzas līdz ar krīzi
— Ir kādas īpašas atmiņas par kāzām?
— Nu, ar tām mums arī jautri gāja. Ineses māsas sagatavoja visu galdam vajadzīgo, otrajā dienā viss saskābis! Bija ļoti sauss un saulains laiks. Visādas ķibeles gadījās — šoferis neatbrauca, nācās pašam stūrēt, vedēji pēdējā brīdī atteica, ātri atradām citus.
— Vai nelikās, ka ir kaut kas nepareizi?
— Nē, visu uztvērām tā — viss, kas notiek, notiek uz labu. Un man ir superīga sieva.
Ja varētu materiāli nodrošināt, gribētu vairāk bērnu. Paši bērni saka — garlaicīgi trijatā. Mārtiņam labi padodas valodas. Iemācījies ne tikai skolā, bet arī multenes skatoties. Dod vaļā arī krievu valodā. Kad abi ar sievu kaut ko vēlamies pārrunāt, lai bērni nesaprot, runājam krieviski, bet Mārtiņš saprot un iztulko brālim un māsai. Septembris mums ir jubileju mēnesis. Bija tradīcija — katrā jubilejā pirkt kūku, un septembris mums bija viens kūku mēnesis. Man 1. septembrī ir vārdadiena, 4. septembrī — kāzu jubileja, 21. — Ievucim dzimšanas diena, bet 25. septembrī — Raitim. Sākumā kūkas pirkām “Meduslācī”, tad braucām pēc kūkām uz Siguldu pie brāļa, viņam ir sava ražotne. Bet kūku padarīšana beidzās ar krīzi valstī.
— Bērniem tādi latviski vārdi.
— Raitim vārdu izvēlējās vecāmāte. Mārtiņu gribēja Inese. Ievu mēs gribējām nosaukt par Sarmīti, bet Ineses vecākā māsa, arī Sarmīte, atrunāja.
Tētis telefonā
— Daudzi dodas peļņā uz ārzemēm. Vai arī jūs esat vēlējies aizbraukt uz kādu “laimes zemi”?
— Pusgadu pēc mazās Ieviņas piedzimšanas aizbraucu uz Angliju. Tur biju 10 mēnešu, bet nostrādāju septiņus. Sākumā bija grūti, sieva pat sūtīja naudu. Dabūju pastāvīgu darbu un tad gan sāku pelnīt. Ziemā atbraucu atvaļinājumā uz divām nedēļām. Kā zvana telefons, meitiņa rāda uz to un saka — tētis. Kļuva tā savādi. Un vēl tētis bija kaimiņš, kurš mazo dažkārt veda uz bērnudārzu. Tad bija jādodas atpakaļ. Soma sakravāta, visi iznāca mani pavadīt. Kad ieraudzīju viņu sejas, izlēmu: nekur nebraukšu! Nekā svarīgāka par ģimeni man taču nav! Paņēmu savu čemodānu un gāju atpakaļ, teicu: nosvinam, ēdam nost, ko esat sagatavojuši man līdzi ceļam! Nosvinējām. Par pēdējo Anglijā nopelnīto naudu nopirkām veļasmašīnu, sūkni, ierīkojām ūdensvadu un vēl divus mēnešus bez darba nodzīvojām.
— Vai nav vilinājuma atkal doties peļņā?
— Tagad tāda doma ir. Runājām par to ar bērniem, un viņi neiebilst.
Ziemassvētki sveču gaismā
— Dzīvojot mežā, dažreiz jāpiemērojas dabas kaprīzēm?
— Kaut vai pagājušajā ziemā — divas nedēļas dzīvojām bez elektrības, iztikām ar sveču gaismu, arī Ziemassvētkus svinējām sveču gaismā.
— Pilsēta, skola, veikals — viss ir tālu. Kā bērni tiek uz skolu?
— Jau otro gadu bērni skolas laikā visu nedēļu dzīvo internātā. Kad strādājām pastā, bija labi — no rīta aizvedām bērnus līdz ceļam, tas ir 14 kilometru, tālāk viņi brauca skolas autobusā, vakarā pēc darba sagaidījām. Pilsētā mēs negribētu dzīvot. Bērni gribētu tāpēc, lai būtu rotaļu biedri. Te viņiem nav, ar ko spēlēties. Citus gadus šurp atbrauca kādi skolasbiedri, šogad gan nē.
— Neesat domājuši par citu dzīvesvietu?
— Kādu laiku padzīvojām Pilskalnē — palīdzējām vienai tantei, un viņa solīja norakstīt māju. Bet tad viņa pēkšņi nomira, un dēls, kurš pirms tam bija ar mieru no mājas atteikties, piedāvāja to pirkt par 3000 latiem.
Skatās arī
“šausmenes”
— Sekojat līdzi politikai?
— Bērni jau neļauj “šausmenes”, kā mēs dēvējam ziņas, skatīties. Cenšos sekot līdzi. Man ir viedoklis teju par ikvienu politiķi. Piemēram, izslavētā Vaira Vīķe — Freiberga, valsti pārstāvēt viņa varēja. Nemāku gudri runāt, teikšu vienkārši — viņa zina, kurā rokā turēt nazīti, kurā dakšiņu, kā pacelt vīna glāzi vai pasmaidīt. Bet tad, kad politiķi mūsu valsti veda arvien dziļāk un dziļāk purvā, neko neteica. Tagad gan gudri runā.
— Un referendums par Saeimas atlaišanu?
— Balsoju par atlaišanu, bet Saeima jau patiesībā nav atlaista, jo tie paši “vēži” būs atpakaļ. Par daudzām lietām varu teikt — nesaprotu, kam to vajag? Vai tautai? Kaut vai to pašu “Parex bankas” glābšanu. Līdzīgi ir arī ar “airBaltic”. Kāpēc nodokļu maksātājiem jācieš Šlesera un Flika mantrausības dēļ? Nu kā var tā būt, ka miljonus pelnošs uzņēmums bankrotē? Lai gan es biju barikādēs, biju par neatkarīgu Latviju, tomēr jāsāk domāt, vai tik nebūs jābalso par “slikto zēnu” Rubiku. Tas tāpēc, ka viņš atšķirībā no daudziem citiem nav locījies kā smilga vējā un mainījis savu politisko pārliecību — bija komunists un palika.
Pūš, kamēr izput
— Vai jums ir kāds vaļasprieks?
— Labprāt kopā ar bērniem eju ogot, sēņot. Šogad gan redzes problēmu dēļ mežā nebiju. Labojot automašīnu, notika nelaimes gadījums, un es zaudēju redzi. Tagad viss jau gandrīz labi, tikai nedaudz dubultojas attēls, kā smejos, redzu divas Ineses.
— Kur esat mācījies?
— Siguldas internātskolā, tolaik tā bija ar mūzikas novirzienu, un es pūtu tauri vispirms skolas un pēc tam saimniecības pūtēju orķestrī. Pūtu, kamēr tas “izputēja”. Mācījos Limbažu 18. arodvidusskolā par autoceltņa mašīnistu, bet par “labām” sekmēm algebrā izslēdza pēdējā kursā pirms pašiem valsts eksāmeniem. Biju slinks uz mācīšanos. Algebru vēl aizvien nevaru ciest. Ģeometrija man padevās, tā ir tāda lieta, ko var dzīvē izmantot. Es neredzu vajadzību mācīties algebru, nu kur es to lietošu? Ķīmija un fizika — tā ir cita lieta.
Attieksmi rāda
ar zīmītēm
— Vai sadalāt audzināšanas pienākumus?
— Mamma mums ir ļoti mierīga, ja bērni viņu neklausa, tad tētis lielākoties tiek izmantots kā bubulis. Šad tad jau tas iedarbojas. Skatījāmies multenīti, kurā bija Īva, un asociējām to ar Ievas vārdu, un tagad, kad mamma dusmojas, viņa meitu sauc par Īvu, un mazā zina, ka ir nogrēkojusies. Bet meita savu attieksmi izrāda ļoti aktīvi un pauž to visādos veidos. Ja mamma vai tētis dusmojas, meita ieliek pastkastītē zīmīti ar tekstu, ka tēti vai mammu, kurš nu tajā brīdī ir “vainīgs”, nemīl. Nesaka neviena vārda, bet saliek zīmītes visās malās. Apvainojas pēc katra aizrādījuma, viņa ir ātras dabas, tāpat kā es.
— Kā pavadāt laiku kopā ar bērniem?
— Vakaros kopā skatāmies filmas un pārrunājam. Vai vienkārši runājam. Bērni bieži lūdz, lai pastāstu par bērnību. Jautā, vai mums tādas multenes bijušas, brīnās par to, ka esam rindā pēc desām stāvējuši.
— Un kā audzināt dēlus? Vai vīrieši nedrīkst raudāt?
— Tā nav, ka vīrieši neraud. Arī īstiem vīriem dažkārt vajag izraudāties.
Bet bērnus audzinām tā, lai neraud, īpaši sīkumu dēļ. Bērniem ir katram savi pienākumi, kas mājās jāizdara — vasarā jāpalīdz ravēt dārzu, arī malku gatavot. Bet tagad, skolas laikā, galvenais pienākums, protams, mācīties. vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Ilmārs Eņģelītis — Šmits.
DZIMŠANAS LAIKS:
1970. gada 18. februāris.
IZGLĪTĪBA:
Siguldas internātskola,
Limbažu 18. arodvidusskola.
DZĪVESVIETA:
Sērenes pagasts.
NODARBOŠANĀS:
SIA “ASP plus” traktorists.
ĢIMENE:
sieva Inese, bērni Ieva,
Mārtiņš, Raitis.
VAĻASPRIEKS:
“Manas intereses ir mana
ģimene.”
HOROSKOPA ZĪME:
Ūdensvīrs.

Staburags.lv ARHĪVS

“Nekā svarīgāka par ģimeni man nav!”

Kategorijas