Ja grib, tepat var dzīvot un strādāt

2011. gada 17. septembris 00:01

Jānis Usāns ir divdesmit vienu gadu vecs jaunietis, kurš dzīvo Zalvē, strādā savā zemnieku saimniecībā, bet pēdējā laikā aktīvi iesaistījies arī novada un pagasta jauniešu sabiedriskās dzīves organizēšanā. Lai papildinātu savas zināšanas darbā ar jaunatni, Jānis apmeklējis seminārus un kursus ārzemēs — Ungārijā un Slovākijā.

Pirms sarunas ar Jāni vienojamies nelietot formālo uzrunu “jūs”.
Uz ārzemēm nevelk
— Liela daļa tavu vienaudžu strādā ārzemēs. Vai arī tev nav bijusi vēlme doties uz citu valsti pelnīt lielo “piķi”?
— Man šāda izvēle nav pieņemama, nenosodu tos, kuri dodas prom, bet pats noteikti nekur nebraukšu. Pirmkārt, tāpēc, ka tepat ir daudz iespēju strādāt un labi pelnīt, protams, ja ir vēlēšanās. Otrkārt, mūs tur neviens negaida, un arī tur, tāpat kā te, ja gribi nopelnīt, ir jāstrādā. Ārzemēs nav nekāda saldā dzīve. Liela daļa to, kuri pirms gadiem aizbrauca, tagad jau sāk atgriezties, un, domāju, ar laiku pārbrauks vēl vairāk. Mēs neesam iemācījušies lietderīgi izmantot Eiropas Savienības līdzekļus. Tagad ir mērķis novada jauniešiem organizēt angļu valodas kursus, jo valodas zināšanas dzīvē noteikti var noderēt. Un tam pat nav nepieciešami nekādi īpaši līdzekļi. Kursus var vadīt kāds jaunietis, kas labi zina svešvalodu. Vajag tikai idejas, un iespēju tās realizēt var atrast.
— Vai pats esi piedalījies kādā Eiropas projektā?
— Mēs kā zemnieku saimniecība esam piedalījušies pat vairākos projektos, piemēram, iegādājāmies traktortehniku un piensaimniecībai nepieciešamo. Eiropas Savienība piedāvā dažādas iespējas tieši jauniešiem. Tās tikai vajag izmantot. Protams, projektus jāiemācās rakstīt, un birokrātija ir diezgan liela, bet prasības ir izpildāmas.
Mācās Slovākijā
— Esi aktīvi iesaistījies ne tikai pagasta, bet arī novada jauniešu sabiedriskās dzīves organizēšanā. Kāpēc tāda izvēle?
— Teiksim tā — biju tajā vietā un tajā laikā. Ir tāda jaunatnes organizāciju apvienība “IMKA Latvija”, kura pēc kristīgiem principiem veicina vispusīgu personības attīstību, nostiprina jauniešu vērtību sistēmu un strādā sabiedrības labā. Piedaloties kādā šīs organizācijas pasākumā, kas notika Lonē, mani uzrunāja apvienības pārstāvis, ar kaut ko biju piesaistījis viņu uzmanību, un piedāvāja iesaistīties jauniešu darba organizēšanā. Šo izaicinājumu pieņēmu. Viņi arī piedāvāja braucienu uz Slovākiju, kur mācījos strādāt ar jauniešiem un saņēmu straptautisku sertifikātu.
— Ko vēl vērtīgu guvi kursos?
— Tiešām sapratu, ko dzīvē vēlos. Jauniešiem pie mums ir ne mazāk iespēju kā jebkurā citā valstī. Man nav pieņemami, ka jaunieši, sasnieguši divdesmit un vairāk gadu, dzīvo uz vecāku rēķina un viņu vienīgās izklaides ir dators, tusiņi un alkohols. Daudzi zina, ka viņiem ir tiesības, bet par pienākumiem ir aizmirsuši vai nevēlas tos pildīt. Domāju, to ir iespējams mainīt, vajag tikai jauniešus “iekustināt”, un viss notiek.
Pašpārvaldes un “koju” vecākais
— Vai pirms tam tev bija kāda organizatoriskā darba pieredze?
— Jā. Kad mācījos Vecbebru profesionālajā vidusskolā, biju audzēkņu pašpārvaldes vadītājs un divus gadus arī “koju” vecākais. Tas arī deva pieredzi, un man patīk organizēt un darīt.
— Vai jaunieši mazajos pagastos ir aktīvi?
— Pagastos vispār ir palicis maz jauniešu. Piemēram, Zalvē viņus var saskaitīt uz roku pirkstiem. Tāpēc arī sadarbojamies ar jauniešiem no citiem novada pagastiem, kā arī ar kaimiņu novadu, īpaši Lones un Viesītes, jauniešiem. Tā izdodas sarīkot interesantus pasākumus, kuros atpūšamies un darām kaut ko sabiedrības labā. Piemēram, Zalvē esam sākuši celt brīvdabas estrādi.
Nenoliedzami, atsaucība un aktivitāte būtu daudz lielāka, ja mūs vairāk atbalstītu pašvaldība. Pagaidām palīdzība ir minimāla. Piemēram, Slovākijā pārliecinājos, ka citur jaunatnes lietas sokas labāk, tur jauniešus atbalsta arī privātpersonas.
— Ko tu domā par jauniešu dzīvi un iespēju laukos?
— Iespējas ir. Tikai nevajag izvirzīt pārāk augstas prasības, nav jēgas dzīties tikai pēc naudas. Nevajag domāt, kā kļūt par miljonāru. Ir jādzīvo tā, lai pietiek, nevis, lai būtu arvien vairāk. Var arī te nopelnīt un normāli dzīvot, vajag tikai gribēt.
— Esi beidzis Zalves pamatskolu, vai nebija žēl, ka to slēdza?
— Protams, bija žēl, bet vēl skumjāk par to, kas tagad ar ēku notiek. Tā, gadiem ritot, aiziet postā, brūk, viss tur ir sapuvis. Vai tiešām nevar atrast līdzekļus, lai to sakoptu? Ja pašvaldība atbalstītu vai piesaistītu līdzekļus, arī jaunieši varētu daudz ko darīt. Vai tiešām pašvaldība nevar pat tik daudz, kā ēku ziemā apsildīt! Bieži vien nesaprotu amatpersonu loģiku. Tagad nojauc arī bijušā bērnudārza ēku, teica, ka tā vairs nav remontējama un viss tur ir sabojājies. Bet mēs no bērnudārza grīdas dēļiem tagad ceļam brīvdabas skatuvi, un tiem nav nekādas vainas, kalpos vēl nez cik gadu. Bieži vien mūsu vadītāji izvēlas vienkāršāko ceļu — likvidēt vai nojaukt. Zinu, ka bija uzņēmēji, kas bērnudārza ēkā vēlējās veidot ražotni, bet tagad nekā.
— Šodien ir vēlēšanas. Vai neesi gribējis iesaistīties politikā?
— Pagaidām noteikti nē, neticu, ka var kaut ko mainīt, ja pie varas paliek tie paši cilvēki, kas tur jau ir gadiem. Protams, savas pilsoņa tiesības izmantošu un došos arī uz šīm vēlēšanām, bet politikā pagaidām nevēlos iesaistīties.
Daudz kas darīts
— Esi jauns puisis, bet tev jau ir sava zemnieku saimniecība. Kāpēc kļuvi par zemnieku?
— Pirms apmēram pieciem gadiem mūžībā aizgāja mans tēvs, tad arī nācās pārņemt saimniekošanu. Tas nav kaut kas īpašs, tas ir normāli, vajag tikai strādāt.
Nodarbojamies ne tikai ar lauksaimniecību, ir noslēgts līgums, piemēram, ar “Latvenergo” par stigu kopšanu. Tur var diezgan labi nopelnīt, piemēram, ziemā tīrā peļņa bija vidēji ap 900 latu. Domāju, ka ārzemēs vairāk nevar nopelnīt. Tāpat esmu ar savu tehniku strādājis “Latvijas valsts mežos”, daudz kas ir darīts.
— Kā tevi vērtē citi jaunieši?
— Nenoliegšu, ir arī skauģi, bet lielākā daļa tomēr atbalsta. Bieži vien pēc kāda pasākuma, kuru organizēju, pienāk klāt un pasaka paldies. Tas ir patīkami, un saproti, ka ir jēga kaut ko darīt. Apzinos, ka esmu te iesakņojies un nekur projām netaisos.
Medībās kopš bērnības
— Teici, ka tavs vaļasprieks ir medības. Kā tas sākās?
— Uz medībām eju kopš bērnības. Tā kā mums ir zemnieku saimniecība un pirms kāda laika audzējām kartupeļus, mazos, tā sauktos cūku kartupeļus, protams, atdevām medniekiem, lai viņi baro meža dzīvniekus. Mums izveidojās ļoti labas attiecības ar kolektīva vadītāju, un viņš mani tur “ievilka”.
— Dzimšanas diena tev Ziemassvētkos. Kā to svini?
— Kā kuru gadu, bet parasti klusi ģimenes un draugu lokā. Plašākas svinības ir vārdadienā. Pēdējos divus gadus aktīvi piedalos pagasta Līgosvētku rīkošanā, tā ka nedaudz esmu iesaistījies arī kultūras dzīves organizēšanā.

vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Jānis Usāns.
Dzimšanas laiks un vieta: 1989. gada 24. decembris, Zalve.
Izglītība:
vidējā, beidzis Vecbebru profesionālo vidusskolu kā datortehniķis.
Nodarbošanās:
zemnieku saimniecības “Paeglīši” īpašnieks.
Ģimene:
neprecējies, ir draudzene.
Horoskopa zīme:
Mežāzis.
Vaļasprieks:
medības, pasākumu organizēšana.

Staburags.lv ARHĪVS

Ja grib, tepat var dzīvot un strādāt

Kategorijas