Staburags.lv ARHĪVS

20. janvāris — 1991. gada barikāžu aizstāvju diena

Margarita Celmiņa

2008. gada 18. janvāris 18:56

2347
20. janvāris — 1991. gada barikāžu aizstāvju diena

Latvijā pirms 17 gadiem vairums dēlu, vīru un tēvu devās uz Rīgas barikādēm, bet sievietes ar bērniem palika mājās, lai sagaidītu savējos atpakaļ. Neviens nezināja, vai brauciens uz barikādēm dzīvē nebūs pēdējais, vai vēl atgriezīsies ģimenē, dzimtajās mājās, darbavietā...

Janvāra barikāžu dienās Rīgā bija arī laikraksta “Staburags” darbinieki un simtiem cilvēku no Aizkraukles rajona uzņēmumiem, kopsaimniecībām, iestādēm, pilsētām un pagastiem.

12. janvāra “Staburagā” informējam: “Aizvakar pulksten 11 pie Ministru Padomes Interfronte rīkoja mītiņu. Tā pauda kategorisku protestu pret Latvijas valdības jauno cenu politiku. Mītiņa dalībniekus gribēja uzrunāt premjers I. Godmanis, taču aurojošais pūlis viņam šādu iespēju nedeva.”

15. janvārī publicēta informācija, ka Aizkraukles rajona iedzīvotāji steidz sargāt Rīgu. Turp devušies Zemkopības institūta un Skrīveru izmēģinājumu saimniecības, Aizkraukles kopsaimniecības un Kokneses MRS ļaudis. Uz barikādēm aizbraukuši arī Vecbebru, Kokneses PMK, 22. CRBP, “Lauktehnikas”, SCO, rajona ārsti un izglītības darbinieki.

“Staburagā” ir ziņas, kur braucējiem pulcēties. Piemēram: “Autobusi uz Rīgu no kinoteātra “Stars” atiet katru rītu no pulksten 8 līdz 10, vakaros — no 18 līdz 20. Mūsu brīvības liktenis izšķiras Rīgā. Nosargāsim to!”.

Savu artavu brīvības sargiem dod arī mūsu rajona sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu darbinieki — 14. un 15. janvārī viņi divreiz dienā Rīgā sardzē stāvošajiem nogādā pārtiku. Viens vedums domāts apmēram 400 ēdājiem.

19. janvāra numurā lasām, ka, atsaucoties Latvijas Ārstu biedrības aicinājumam nodot asinis cietušo cilvēku glābšanai, operatīvi rīkojas skrīverieši — uz Rīgu steidzas 20 Skrīveru izmēģinājumu saimniecības donoru — celtnieki, kantora darbinieki un citi.

22. janvārī “Staburags” vēsta: “Vakar mūsu laikraksta redakcija saņēma telegrammu no Igaunijas Republikas Jegevas rajona kolēģiem ar šādu tekstu: “Dārgie draugi, mēs šajās grūtajās dienās esam kopā ar jums!”

Un tad 31. janvārī publikācija “Seši grami nāves”. Tajā rakstīts, kā 25. janvārī sirmā Rīga un visa Latvija sērās aiztur elpu. Rīgas un Latvijas iedzīvotāji Universitātē nāk atvadīties no 20. janvāra naktī nošautajiem — Sergeja Konoņenko, Andra Slapiņa un Edija Riekstiņa. Milicijas leitnantu Vladimiru Gomonoviču pēc piederīgo lūguma gulda dzimtās Baltkrievijas zemē...

Sēru mītiņā premjers Ivars Godmanis saka: “Vai kādreiz domājām pie Brīvības pieminekļa stāvēt sēru mītiņā? Mūs “Baltijas ceļa” vietā spiež iet citu ceļu. Mūs piespiest to darīt nevienam nav tiesību... Lai lāsts slepkavām un mūžīga slava varoņiem!”.
***

Tas notika pirms 17 gadiem. Daudzi barikāžu dalībnieki šajā laikā saņēmuši valsts apbalvojumu — Piemiņas zīmi, ne mazums jau mūžībā, tāpēc apbalvojumu saņem tuvinieki.

Aizkraukles rajonā Piemiņas zīmi saņēmuši simtiem barikāžu dalībnieku. To saņemot, katrs saka: “Gods kalpot Latvijai!”. Patlaban Aizkraukles rajona padomē Piemiņas zīmes saņemšanai sagatavots saraksts ar 54 klintainiešu, aizkraukliešu un skrīveriešu vārdiem, četri no viņiem jau mūžībā. Taču vēl daudzi šo drosmes apliecinājuma zīmi nav saņēmuši, jo uzskata, ka tas nav vajadzīgs.

Un katru gadu janvāra vidū Rīgā atkal liesmo atmiņu ugunskuri Vecrīgā, Zaķusalā, Ulbrokā, Bastejkalnā... Neviens nav saskaitījis, cik cilvēku toreiz bija uz barikādēm, cik tuvinieku viņus atbalstīja un cik citādi domājošo viņus arī nodeva. Laiks dziedē visas brūces, bet tautas atmiņa ir mūžīga.

Toreiz teicām — kaut pastalās, bet brīvībā. Viedi vārdi. Un tomēr neesmu satikusi nevienu barikāžu dalībnieku, kurš teiktu — ja tagad būtu jābrauc uz barikādēm, es nebrauktu! Cilvēki saka — es ietu sargāt brīvību, ne valdību!